Pediatrs ir ārsta pamatspecialitāte. Pediatrs veic bērnu (līdz 18 gadu vecumam) veselības aprūpi, aptverot fiziskās un psihiskās attīstības problēmas, iegūtās un iedzimtās slimības un veselības traucējumus, kā arī veicinot bērnu veselību un slimību profilaksi.

Pediatrs darbā:

• veic akūtu un hronisku bērnu slimību diagnostiku, ārstēšanu, rehabili­tāciju un profilaksi;
• nosaka izmeklēšanu, diagnozi un vienojas par ārstēšanas plānu, nosaka uztura plānu, lietojamās zāles u.c.
• nekavējoties nodrošina aprūpi bērnam ārkārtas situācijās, tai skaitā pirmo palīdzību un reanimāciju;
• izvairās no liekiem izmeklējumiem, nepamatotas ārstēšanas un nevajadzīgas bērna stacionēšanas;
• sniedz konsultācijas pacientiem, viņu piederīgajiem un citām ārstniecības personām;
• veicina bērnu veselību, harmonisku attīstību un interešu aizstāvību;
• prot strādāt komandā, sadarboties ar bērniem, vecākiem un kolēģiem;
• piemēro uz pierādījumiem balstītas medicīnas zināšanas, principus un prasmes;
• ievēro bērnu tiesību, ētikas, profesionālā noslēpuma un konfidencialitātes principus.

Darba apstākļi un aprīkojums

Pediatra darba apstākļi ir atkarīgi no darba vietas. Strādājot slimnīcā, darba laiks būs atbilstoši dežūrgrafikam, tostarp var būt darbs svētku dienās un nakts maiņās. Pediatrs strādā gan savā darba kabinetā, gan dodas vizītēs pie pacientiem atbilstošajās slimnīcas nodaļās. Strādājot privātpraksē, darba laiku pediatrs nosaka sev pats. Pediatrs dodas arī mājas vizītēs. Savukārt strādājot poliklīnikā, darba laiks būs darba dienās atbilstoši poliklīnikas darba laikam.
Pediatrs ikdienā lieto dažādu aprīkojumu un instrumentus, lai izmeklētu pacientus, piemēram, fonendoskopu, ierīci asinsspiediena mērīšanai, medicīnisko termometru, špāteles, auguma mērītāju, medicīniskos svarus, aprīkojumu eksprestestu veikšanai u.c. Pediatra darba telpā ierasti ir arī rotaļlietas, lai vizītes laikā radītu bērniem patīkamu un saistošu vidi.

Darba un izaugsmes iespējas

Darba iespējas ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā vai citu slimnīcu pediatrijas nodaļās, poliklīnikās, kā arī privātās veselības aprūpes iestādēs. Pediatrs var dibināt arī savu privātpraksi un strādāt individuāli.
Tāpat pediatrs var darboties zinātnes jomā  - veikt zinātniski pētnieciskus projektus, kļūt par ārstniecības iestādes vai struktūrvienības vadītāju, kā arī var būt pedagogs medicīnas izglītības iestādē. 
Ir iespēja turpināt studijas rezidentūrā un specializēties kādā no pediatrijas apakšspecialitātēm, piemēram, neonatologs, bērnu infektologs, bērnu kardiologs, bērnu reimatologs, bērnu pneimonologs, bērnu endokrinologs, bērnu nefrologs, bērnu gastroenterologs u.c.. Tāpat pēc rezidentūras pediatrijā var iestāties rezidentūrā ģimenes (vispārējās prakses) ārsta specialitātē un, pabeidzot rezidentūru (~3 gadi), kļūt par pediatru – ģimenes ārstu.

Rakstura īpašības, prasmes un kompetences, lai labi veiktu darbu

• Profesionālās zināšanas un prasmes, lai veiktu bērnu veselības aprūpi, kā arī veicinātu bērnu veselību un slimību profilaksi.
• Patiesa interese par veicamo darbu un vēlme pilnveidoties.
• Psiholoģiskā noturība un iecietība, prasme pielāgoties dažādām situācijām.
• Spēja ātri reaģēt un pieņemt lēmumus, kā arī uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.
• Vēlme palīdzēt un prasme sadarboties ar dažāda vecuma bērniem un jauniešiem, kā arī vecākiem.

Ieteikumi no profesijas pārstāvju darba pieredzes

• Ja plāno kļūt par ārstu, skolā ir jāpievērš vērība ķīmijas un bioloģijas apguvei. Tāpat nozīmīgas ir zināšanas par cilvēka organismā notiekošajiem procesiem, piemēram, kā strādā orgāni, hormoni. Apgūtās zināšanas noderēs nākotnē medicīnas studijās.
• Jāmīl bērnus un jāprot veidot pozitīvu sadarbību ar bērnu vai jaunieti jebkurā vecumā. Ar maziem bērniem noteikti nevar runāt tāpat kā ar pusaudžiem.
• Pediatra darbā viens no izaicinājumiem ir saziņa ar vecākiem, kuri ir uztraukušies par sava bērna veselību. Jārēķinās, ka vecāku satraukums var izpausties dažādi – kā agresija, raudāšana vai dusmas.
• Emocionāli grūtas situācijas ir tad, kad bērnam vai jaunietim ir jānosaka smaga diagnoze vai jāsaskaras ar pacienta nāvi. Tam noteikti nevar sagatavoties. Reti, taču dzīvē ir situācijas (īpaši jaunam pediatram), kad šādas pieredzes ietekmē tiek pieņemts lēmums neturpināt darbu specialitātē.
• Darbs prasa rūpīgu un pacietīgu attieksmi pret pacientiem. Jācenšas veidot pozitīvu sadarbību ar kolēģiem un pacientiem. Tāpēc būtiski ir mācīties privātās dzīves negatīvās emocijas “atstāt mājās”, īpaši bērni saskarsmē ļoti labi jūt negatīvo noskaņu.
• Vecāki mēdz par bērna veselību uztraukties vairāk nekā par savu veselību. Bieži vecāku satraukuma iemesls ir nezināšana, tāpēc būtiski ir prast uzklausīt vecākus, saprast viņu uztraukumu, censties nomierināt un atbildēt uz visiem jautājumiem, kā arī papildus sniegt informāciju (izglītot vecākus), kā rīkoties bērna saslimšanas gadījumos un kam pievērst uzmanību.
• Strādājot savā privātpraksē, ir iespēja vairāk veltīt laiku mazajam pacientam, bērnam ir laiks paspēlēties un nedaudz iejusties vidē pirms izmeklējumu veikšanas. Tāpat savas privātprakses pozitīvais aspekts ir iespēja pašam noteikt savu darba laiku. Taču ir arī apstākļi, kas jāizvērtē un jāņem vērā pirms atver savu pediatra privātpraksi. Piemēram, vai ir nostiprinājies pietiekams patstāvīgo pacientu loks, kuri ir gatavi maksāt par sniegto pakalpojumu. Tāpat, strādājot privātpraksē, jārēķinās, ka ir jābūt darba pieredzei un plašām zināšanām, jo darba ikdienā privātpraksē blakus nebūs dažādu specialitāšu bērnu ārsti, kas varēs sniegt padomu, tāpat nebūs iespēja nodot analīzes un saņemt to rezultātus pāris stundu laikā, kā tas notiek slimnīcā.
• Attiecīgā pediatra pieprasījumu būtiski ietekmē jau esošo pacientu un viņu vecāku atsauksmes. Pediatra pacientu loks īpaši paplašinās no jau esošo pacientu ieteikumiem saviem draugiem / paziņām.
• Jārēķinās, ka ne visi bērni būs smaidīgi un atvērti sadarbībai ar pediatru. Ir bērni, kuri grūtāk iejūtas vidē, ir noslēgti, sāk raudāt, jau ienākot pediatra kabinetā. Iespējams, bērnam ir bijusi iepriekš negatīva pieredze, piemēram, sāpīga procedūra. Tāpēc pediatra darbā ir svarīgi arī sajust bērnu, saprast, kāda pieeja būtu labāka attiecīgajā situācija – vai censties sadraudzēties ar bērnu, vai iejūtīgi, taču pēc iespējas ātrāk veikt nepieciešamos izmeklējumus, lai nepaildzinātu bērnam nepatīkamo situāciju.
• Ir pediatri, kuri paralēli darbam savā privātpraksē vai darbam privātā medicīnas iestādē izvēlas strādāt dežūras arī bērnu slimnīcā. Tā ir iespēja būt informētam par aktuālajām un jaunajām  slimībām, paplašināt zināšanas, iegūt jaunāko informāciju no konferencēm – ārstēšanas pieejas, dažādu reālu situāciju piemēri. Tā ir vērtīga darba pieredze, lai pilnveidotu sevi kā speciālistu.
• Darbā tomēr ir arī jānosaka robežas, nevar būt pieejams pacientiem 24/7, tāds darba režīms, īpaši strādājot privātpraksē, ātri rezultēsies ar profesionālo izdegšanu. Ir grūti nedomāt par darba situācijām arī pēc darba laika beigām. Taču, lai kvalitatīvi veiktu savu darbu, arī ārstam ir jārūpējas par savu fizisko un emocionālo veselību - jācenšas nodalīt privātā dzīve no darba ikdienas, jāatrod nodarbi, kas ļauj atpūsties, gūt pozitīvas emocijas un enerģiju.
• Ir vērtīgi būt kritiskam pret sevi un pieņemt, ka līdz ar rezidentūras eksāmena nokārtošanu, mācīšanās process nav noslēdzies, jābūt atvērtam jaunai informācijai un jāturpina pilnveidoties.

Informācija sagatavota sadarbībā ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārsti, pediatri Allu Silovu un pediatri Sanitu Mitenbergu.