Kāds ir tavs stāsts par to, kāpēc izvēlējies darbu jūrniecībā?

Skolas laikā man nebija skaidrs, ko darīšu pēc 12. klases. Viena opcija gan bija: Latvijas Kultūras akadēmijā stāties aktieros (studiju programmu sauc «Dramatiskā teātra aktiera māksla»). Taču tā bija tikai tāda ideja. Atceros, reiz vasarā ar ģimeni braucām gar Vecmīlgrāvja kuģu remonta rūpnīcu. Tētis jautāja, vai mani saistītu darbs jūrniecībā. Pirmajā brīdi man šķita, ka es un jūra nav īsti savienojamas lietas. Neko daudz par jūrniecības nozari nezināju. Taču šis tēva jautājums atausa atmiņā tad, kad, gatavojoties vēstures eksāmenam 12. klasē, vēstures stundās runājām par Krišjāni Valdemāru un viņa atmodas sekmēšanu latviešu, lībiešu un igauņu tautai. Viņa vārdi: «Jūra ir tā visauglīgākā druva priekš tiem, kas to prot art un ecēt ar derīgiem ieročiem; šī druva pieder katram, kas to grib un prot apstrādāt, un tādēļ tā ir visiem brīvības un garīgās gaismas nesēja» manī pamodināja tādu kā «latvietību», un no tā brīža sāku interesēties par izglītību jūrniecības nozarē.
Zināju, ka vēlos kaut ko atšķirīgu, jo jau 12. klasē sapratu, ka sabiedriskā dzīve ir kļuvusi tik standartizēta un visi cilvēki kļūst līdzīgi sociālajā dzīvē, gribēju saglabāt savu individualitāti, un tas arī bija iemesls, kāpēc meklēju profesiju, kas atšķirtos no ierastā.
Aizgāju uz izstādi «Skola» un apmeklēju arī Latvijas Jūras akadēmijas stendu. Mani neuzrunāja tās uniformas un «novecojušās jūrnieku tradīcijas», tāpēc paņēmu tikai akadēmijas sagatavoto bukletu ar studiju programmu aprakstu.
Atvērto durvju dienā aprunājos ar šā brīža Kuģa inženieru nodaļas direktoru. Izrādījās, ka viņš arī reiz ir strādājis par kuģa elektroinženieri, un viņš mani iedrošināja, pastāstot vairāk par šo profesiju.
Biju pārliecināts, ka esmu atradis meklēto. Mani gan nedaudz izbrīna, ka publiskajā telpā, pieminot jūrniecību, pārsvarā tiek runāts, kā no kuģa stūrmaņa kļūt par kapteini, bet tā noteikti nav vienīgā karjeras iespēja jūrniecībā.
Iesniedzu dokumentus Latvijas Jūras akadēmijas bakalaura programmā «Jūras transports – kuģa elektroautomātika» un intereses pēc arī Latvijas Kultūras akadēmijā. Tas tika darīts tādēļ, lai būtu izvēles iespējas, ja nu kas. 2009. gadā tiku uzņemts Jūras akadēmijā, budžeta grupā. Studijas uzsākām 27, bet noslēdzām 12 cilvēku.

Kāpēc, tavuprāt, daudzi studijas tomēr pārtrauc?

Pirmajos kursos ir daudz tā saukto grūto priekšmetu – augstākā matemātika, fizika, inženiermehānika. Teorija, teorija. Jāmācās patiešām ir daudz. Ir naivi cerēt, ka visu paspēšu, apgūšu pēdējā brīdī pirms eksāmena. Nē, tā nenotiek.

Manuprāt, nedaudz vajadzētu koriģēt programmas akcentus, jo man pašam pietrūka šīs praktiskās puses, lai kāds jau pirmajā semestrī pastāstītu, kādi tad īsti būs mani darba pienākumi, kā notiek dzīve uz kuģa? Ilgstoša teorijas apguve tomēr pazemina motivāciju mācīties. Man degsme par profesiju, mācībām radās 3. kursa 2. semestrī, kad ir obligāta pirmā prakse uz kuģa. Prakse deva 100% pārliecību, ka attiecībā uz profesiju esmu pieņēmis pareizu lēmumu. Pēc prakses bija daudz augstāka motivācija mācīties, iegūt pēc iespējas labākas atzīmes. Jauniešus, kas apsver domu par šādu profesiju, vēlos iedrošināt, ka viss nezināmais ir apgūstams. Es pirms studijām par elektroniku neko daudz nezināju, nebiju gājis elektronikas pulciņā. Taču tagad ir tik daudz platformu internetā, kur iegūt informāciju, caur kurām mācīties papildus.

Cik ilgas ir studijas?

Četri gadi un trīs mēneši.

Šo profesiju Latvijā var apgūt tikai Latvijas Jūras akadēmijā?

Jā.

Un pie kādiem nosacījumiem var uzsākt darbu, neskaitot praksi?

Pirmkārt, vajadzīgs Latvijas Jūras akadēmijas izsniegts diploms par atbilstošas jūrniecības izglītības programmas absolvēšanu. Otrkārt, ar aizpildītu kuģa elektroautomātikas praktikanta prakses grāmatu ir jādodas uz Latvijas Jūras administrācijas Jūrnieku reģistru. Prakses grāmatā jāparādās ziņām, ka persona vismaz sešus mēnešus ir bijusi jūras praksē un strādājusi mašīntelpas komandā par elektroinženiera asistentu vai kadetu, kā arī nepieciešama krasta prakse, lai kopējas prakses ilgums būtu 12 mēneši. Treškārt, ja studiju beigās, atzīme par kvalifikācijas eksāmeniem ir ne mazākā kā 7, angļu valodas eksāmenā – ne mazākā kā 6, tad gada laikā pēc augstskolas absolvēšanas ir iespēja pieteikties Jūrnieku reģistrā un automātiski saņemt starptautiski atzītu kuģa elektromehāniķa kompetences sertifikātu, kas nepieciešams, lai strādātu uz kuģiem.  

Ja gads ir pagājis vai vērtējums kādā no funkcijām ir bijis zemāks par noteikto, papildus notiek intervija, kurā izvērtē, vai patiešām vari strādāt konkrētajā profesijā. Kompetences sertifikāta apstiprinājumā arī tiek norādīts, uz kāda tipa kuģiem atļauts strādāt. Ja laika gaitā ir vēlme mainīt kuģa tipu, kur strādā, tad ir vajadzība iegūt papildu sertifikātus.

Tātad tālākizglītošanās neizbēgama?

Tas atkarīgs, cik augstu latiņu katrs sev ir uzlicis un cik daudz dzīves laikā viņš grib pilnveidoties kā speciālists. Ja cilvēks vēlas visu laiku strādāt, piemēram, tikai uz viena veida kuģiem, tad nekādi papildu obligātie sertifikāti nav jāiegūst. Taču flote ir ļoti daudzveidīga, un, ja cilvēks kuģa tipu vēlas mainīt uz sarežģītāku, tas nozīmē, ka būs jāmācās un jāiegūst atbilstošs sertifikāts. Ir tādi sertifikāti, kursi un prasmes, kurus Latvijā nevar iegūt – jādodas mācīties, piemēram, uz Nīderlandi, Norvēģiju. Dažreiz darba devējs mācības atmaksā.

Neatkarīgi, uz kāda kuģa tipa tiek strādāts un vai tas tiek mainīts, reizi piecos gados ir jādodas uz Jūrnieku reģistru. Tur notiek pārrunas, kuru laikā tiek noteikta kompetence atbilstošajā profesijā. Pēc tam viņam atjauno kompetences sertifikātu.

Uz kādiem kuģiem tu esi strādājis?

Es sāku strādāt uz tankkuģiem (pieredze ir uz četriem dažādu tipu tankkuģiem), tad meklēju jaunus izaicinājumus: nonācu uz nestandarta kravas kuģiem (semi-submersible heavy lift vessels), taču šajā flotē darba līgums paredzēja, ka trīs līdz četrus mēnešus esmu uz kuģa, trīs līdz četrus mājās. Vēlējos atrast darba iespējas, kas piedāvā īsāku laika posmu prom no mājām. Atradu, tāpēc tagad strādāju uz pasažieru/ro-ro tipa kuģiem. Rotācijas princips nosaka, ka sešas nedēļas esmu jūrā, sešas mājās.

Vai šie darba līgumi tiek slēgti uz konkrētu reisu vai noteiktu laika termiņu, piemēram, diviem gadiem?

Ir dažādi piedāvājumi – gan uz konkrētu braucienu, gan uz ilgāku termiņu. Man šobrīd ir līgums uz gadu ar šo sešu nedēļu rotāciju.

Ko nozīmē būt par kuģa elektroinženieri? Par ko tu atbildi?

Uz kuģiem elektrība tiek ražota ar ģeneratoru palīdzību.

Man kā elektroinženierim ir jānodrošina visu elektrisko patērētāju darbība – lai viss funkcionētu un atbilstu parametriem.

Sākot ar lielajiem elektroenerģijas patērētājiem – galvenajiem elektrodzinējiem, piestūrēšanas iekārtām, pretšūpošanās iekārtām, kravai paredzētajiem celtņiem, sūkņiem, kompresoriem – un beidzot ar dažādu tipu sensoriem, distances vadības vārstiem, navigācijas aprīkojumu un pat kuģa virtuves un kajīšu elektriskajām iekārtām.

Un par to tu atbildi viens uz kuģa?

Jā. Mašīntelpas kontroltelpā, kravas kontroles telpā un uz navigācijas tiltiņa ir monitoringa sistēma, kur redzu visu kuģa elektrisko aprīkojumu. Sistēma signalizē, ja kāds parametrs nav atbilstošs vai kaut kas nestrādā, vai liecina par tuvojošos problēmu. Man šī problēma ir pēc iespējas ātrāk jānovērš. Man ir jāizprot katra mehānisma/iekārtas darbības princips un, vēl ņemot talkā visu uz kuģa atrodamo dokumentāciju un resursus, sarežģījums jānovērš. Mana pirmā prakse bija lieliska skola, kur apguvu pamatprincipus, ko dara elektroinženieris. Pateicoties lieliskai komandai, es savam prakses vadītājam biju pastāvīga ēna un man nebija jāveic neviens pienākums, nesaistīts ar manu izvēlēto nākotnes profesiju.

Jāpiebilst, ka uz kuģa strādā inženieru komanda un dažreiz pēc padoma varu vērsties arī pie vecākā sastāva. Ir pieejama arī attālināta atbalsta komanda, kas var dot padomus/ieteikumus, bet problēmas jārisina man vienam.

Kuģu tipi ir dažādi, un to sarežģītības pakāpes atšķiras. Ir kuģi, uz kuriem elektroinženieru nav vispār, savukārt ir tādi, kur ir vesela elektriskā nodaļa/departaments.

Vai piekrīti, ka viena no svarīgākajam rakstura iezīmēm jūrniekiem ir spēja sastrādāties, jo jūs tomēr diendienā esat kopā uz kuģa?

Jā. Man ir paveicies ar foršiem, kompetentiem kolēģiem. Un tas šajā darbā ir ļoti svarīgi – mēs esam kā viens vesels – komanda. Turklāt, kad mēs norakstāmies no kuģa [līguma laiks ir beidzies un var doties mājās], mums izsniedz atskaiti/novērtējumu par mūsu darbu, un tur viena no sadaļām ir tieši novērtējums par mūsu spēju sastrādāties ar kolēģiem. Šīs atskaites ir kā rekomendācijas, ko iesniegt potenciālajiem nākamajiem darba devējiem.

Bez kādām īpašībām, rakstura iezīmēm vēl šajā darbā neiztikt?

Vēlme mācīties, apgūt ko jaunu, attīstīties, būt pacietīgam, nepadoties. Jābūt arī augstai stresa noturībai, kā arī augstai atbildības sajūtai par uzticētajiem pienākumiem, jo sistēmas ir regulāri jāpārbauda, nevis tikai tad, kad kaut kas nestrādā.

Darba valoda ir angļu?

Visa dokumentācija, saziņa ar «ārpasauli» notiek angļu valodā, bet ikdienas valoda uz kuģa ir atšķirīga no ekipāžas, kas uz tā strādā. Tā var būt gan krievu, gan angļu, gan notikt citās valodās.

Piemēram, mans kursa biedrs apguva norvēģu un zviedru valodu, jo viņš strādā uz kuģa zem Norvēģijas karoga un ar norvēģu kolēģiem. Uz kuģa, kur es šobrīd strādāju, ir nīderlandieši, viens anglis un filipīnieši. Mēs sarunājāmies angļu valodā, taču es pamazām apgūstu arī nīderlandiešu valodu.

Kas ir profesijas pozitīvās iezīmes?

Nav divu vienādu darba dienu. Katru dienu var nākties saskarties ar jauniem veicamajiem darbiem, risināmām problēmām un dažādām sistēmām. Bet, protams, ir arī rutīnas darbi.

Man pašam arī ļoti patīk, ka pēc sešām nostrādātām nedēļām man pienākas sešu nedēļu ilgs atvaļinājums, kurā esmu mājās un varu mierīgi un nesteidzīgi atpūsties, neizjūtot brīvā laika trūkumu.

Un ēnas puses?

Šajā profesijā nav karjeras izaugsmes klasiskā izpratnē, piemēram, kā tas ir stūrmaņiem, kad viņi ar laiku var kļūt par kuģa kapteiņiem.

Manā profesijā izaugsme iespējama, pārejot uz sarežģītāku floti, tādējādi pilnveidojot sevi kā profesionāli.

Vēl viens aspekts: sabiedrībā ir iesakņojies mīts, ka jūrnieki redz pasauli. Jā, mēs varam pabūt daudzās valstīs, taču, piemēram, manā profesijā nereti nav laika un iespēju, esot ostā, arī nokāpt no kuģa un apskatīt konkrēto pilsētu. Dažreiz ir steidzami darbi, dažreiz ir nogurums vai ostas ierobežojumi.

Vai pie ēnas pusēm var minēt garos pārgājienus [kuģa atrašanās jūrā], līdz ar to arī grūtības atrast balansu starp darbu un privāto dzīvi?

Darba līgumi ir dažādi. Kā jau teicu, es strādāju režīmā: sešas nedēļas mājās, sešas jūrā, zinu cilvēkus, kam režīms ir četras nedēļas jūrā, četras nedēļas mājās, citiem pat vēl mazāk. Tomēr izplatītākais variants ir trīs četri mēneši jūrā, trīs četri mēneši mājās. Esot jūrā, protams, nevar ikdienā satikt klātienē savu ģimeni, taču komunikācija ir iespējama attālināti – caur Skype, WhatsApp, Messenger. Taču tad, kad es esmu mājās, es 100% laiku varu veltīt tikai ģimenei.

Vai uz kuģa tev ir normēts darba laiks?

Jā, mans darba laiks ir no pulksten 8 līdz 18, taču, protams, gadās situācijas, kad mana palīdzība ir vajadzīga arī ārpus šā minētā darba laika. Šobrīd braucu maršrutā Nīderlande–Anglija. Sestdienas rītā kuģis ienāk Nīderlandes ostā un no tās iziet svētdienas vakarā. Tātad principā brīvdienās pēc darba beigām ir iespēja laiku pavadīt arī ārpus ostas teritorijas. Taču ir jāpastrādā arī brīvdienās, jo ir darbi, kurus ir drošāk veikt tad, kad kuģis ir pietauvojies ostā, nevis atrodas pārgājienā.

Un kā tiek pavadīts brīvais laiks?

Mums ir plaša trenažieru zāle, regulāri spēlējam galda futbolu, vasarā – basketbolu. Mums ir satelīta televīzija, labs internets, videospēļu konsoles.

Pieminot trenažieru zāli un citas sportiskas nodarbes, tās palīdz uzturēt sevi labā fiziskā formā. Gribu uzsvērt, ka mums ir jārūpējas par savu veselību, jo regulāri ir jāapmeklē medicīniskās komisijas, un mūsu veselības stāvoklim pievērš īpašu vērību.

Vai atalgojums ir motivējošs?

Noteikti. Elektroinženieri, kas strādā krastā, saņem mazāku atalgojumu.

Vai šajā profesijā strādā arī meitenes?

Zinu, ka Latvijas Jūras akadēmijā vienu kursu zemāk par mani par elektroinženieri mācījās arī meitene. Uz kuģa nevienu elektroinženieri – sievieti neesmu sastapis, citās jūrniecības profesijās gan. Manā profesijā dažreiz tomēr ir vajadzīga fiziska piepūle, lai paveiktu kādu darbu, taču kopumā neredzu iemeslus, kāpēc meitene nevarētu strādāt par elektroinženieri uz kuģa.

Vai pieprasījums pēc elektroinženieriem būs arī nākotnē?

Domāju, ka jā. Šobrīd portālā LinkedIn vismaz reizi mēnesī vai divos saņemu tieši man adresētus darba piedāvājumus. Latvijā vien ir ap 50 jūrnieku darbā iekārtošanas aģentūru, nemaz nerunājot par piedāvājumu ārpus Latvijas. Arī kuģi kļūst sarežģītāki un tiem esošā automātika prasa lielāku pieredzi un augstāku sagatavotību no kuģa apkalpes, kas ne vienmēr ir tik sagatavota, lai spētu risināt radušās problēmas bez elektroinženiera palīdzības.

Visbeidzot gribu norādīt – visiem, kam interesē šī profesija, labs informācijas avots būs: https://en.m.wikipedia.org/wiki/Electro-technical_officer.