Kā radās ideja par scenogrāfa profesiju?

Vidusskolas laikā strādāju Jaunajā Rīgas teātrī par garderobistu. Tas bija darbs, ko varēja apvienot ar mācībām skolā – pēc stundām gāju uz teātri, pusotru stundu bija jāpieņem skatītāju mēteļi, un pēc tam varēja pildīt mājasdarbus vai “iešmaukt” zālē un skatīties izrādes. Man teātrī izveidojās ļoti draudzīgas attiecības, kas nebija mazsvarīgi. Staigājot pa teātri un skatoties izrādes, mani pārsteidza, kā tukšā, neitrālā telpā – uz skatuves – tika uzburta vesela pasaule. Konkrēti tā bija izrāde “Garā dzīve”. Pēc tam tās bija “Tālāk” – atkal pilnīgi cita pasaule, kaut kas pilnīgi savādāks. Sāku pievērst uzmanību tam, kā šīs dažādās pasaules veidojas, kā tiek papildinātas ar gaismām, kā veidojas katras izrādes stilistika. Tas bija pirmais impulss. Es mācījos skolā ar matemātikas novirzienu – Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, un paralēli matemātikai mani interesēja un es mācījos klasisko zīmēšanu. Mamma ieteica studēt arhitektūru, jo tajā savienojas matemātika un zīmēšana. Bet, apmeklējot Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras fakultātes sagatavošanas kursus, pamazām apjautu, ka šī profesija ir saistīta arī ar milzīgu administratīvo darbu un birokrātiju, bet man prasījās lielāku brīvību.

Kur Latvijā var iegūt scenogrāfa izglītību?

Tikai un vienīgi Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA).

Cik ilgi ir jāmācās?

Bakalaura programmā – četri gadi. Studijas var turpināt arī maģistrantūrā, tie ir vēl divi gadi.

Es pēc LMA scenogrāfijas bakalaura programmas izvēlējos savu izglītību papildināt ar režijas studijām – studēju vēlreiz bakalaura programmā.

Šobrīd esmu iesācis studēt LMA maģistrantūrā un tas man ir būtiski, jo strādāju arī kā pedagogs.

Kā jūs uzsākāt profesionālās darba gaitas un atradāt darbu savā profesijā?

Grūts jautājums, jo, lai cik savādi tas neizklausītos – tas ir liktenis. Kursā ir pieci, seši studenti, un šo četru studiju gadu laikā katram ir jāizveido zināma “asinsrite” ar teātri. Protams, ja gribi strādāt teātrī vai Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Daži pārkvalificējas un strādā kino, noformē dažādus pasākumus, bet klasiskā izglītība, kam gatavo LMA, ir darbs uz teātra skatuves. Jau studiju laikā ir “jāizveido attiecības” ar studentiem no draudzīgajām specialitātēm – režisoriem, horeogrāfiem.

Šī nav tā profesija, kur darbu var atrast darba sludinājumos. Viss atkarīgs no tā, kā veidojas sadarbība. No otras puses – darba iespējas ir ļoti plašas, jo scenogrāfs var veidot visu, ko sauc par vides stāstu.

Noraksturojiet scenogrāfa darba vidi.

Darbs ir dinamisks un tas notiek visur. Klasiskā variantā darbs ir teātrī, bet – lai uztaisītu scenogrāfiju izrādei, ir jāveic liels pētnieciskais darbs gan iekštelpā, gan ārtelpā. Jāiet ekspedīcijās, uz muzejiem, jāfotografē, jāpieraksta... Manā gadījumā darbs darbnīcā ir mazākā daļa – tas ir brīdis, kad jau tiek radīta skice vai makets, idejas telpiskais risinājums. Pārsvarā tas ir mērogā 1:20. Kad makets ir nodots teātrim, sākas darbs darbnīcās – ar izgatavotājiem, galdniekiem, metinātājiem, butaforiem. Ir jābraukā pa veikaliem un jāizvēlas nepieciešamās lietas. Jāstrādā arī kopā ar gaismotāju un tikai tad ir pirmizrāde. Pēc tam izrāde turpina dzīvot savu dzīvi.

Scenogrāfa darbs ir autordarbs, bet, atšķirībā no citiem autordarbiem, tas vienmēr ir pasūtījums – to visu laiku kāds pasūta, pērk, ražo. Tam ir pirmizrāde un nāk publika.

Bet scenogrāfs var arī iekārtot mākslas izstādes, izdomāt telpisko risinājumu, mākslas darbu izvietojumu. Es ļoti bieži iekārtoju izstādes, jo tas ļauj iedziļināties kādā tēmā un arī izmantot tehniskus rīkus, kurus nevar atļauties lietot teātrī. Piemēram, iekārt griestos vairākus akmeņus.

Cik svarīgi ir scenogrāfa sadarbība ar citiem kolēģiem teātrī?

Ļoti svarīga. Scenogrāfam jābūt ļoti, ļoti komunikablam, jo sadarbība notiek visos līmeņos. Scenogrāfs ir starpposms – viņš sarunājas gan ar režisoru, gan komponistu, kuri ir izrādes autori, gan ar tiem, kuri to visu ražo. Tāpēc scenogrāfam vēlama arī pragmatiska izpratne par dažādām praktiskām lietām.

Kādas prasmes un zināšanas ir nepieciešamas, lai scenogrāfs varētu labi veikt savu darbu?

Pirmkārt, ir jābūt spilgtai iztēlei. Otrkārt, paradoksālai domāšanai, jo teātra skatuve nav dzīve, tas ir kaut kas ļoti pretējs interjeram. Tātad – ir vajadzīga abstraktā, tēlainā domāšana. Treškārt, ir jāgrib un jāspēj daudz lasīt, jo katras izrādes pamatā gandrīz vienmēr ir literārais materiāls. Ceturtkārt, ir jāspēj patstāvīgi meklēt, iegūt un apstrādāt informāciju. Piektkārt, ir jābūt attīstītai vizualitātei, jo scenogrāfs izvēlas arī krāsas, veido skatuves estētiku. Protams, ir jābūt arī tehniskai izpratnei, ko un kā iespējams uzbūvēt. Lai arī Latvijas Mākslas akadēmijā netiek sagatavoti inženieri, ir labi, ja scenogrāfs dodas pie inženiera ar reālu savas idejas redzējumu, ar piedāvājumu, ko ir iespējams realizēt.

Kādas rakstura īpašības scenogrāfam nepieciešamas, lai labi veiktu savu darbu?

Labas komunikācijas spējas. Atbildības sajūta. Stabila nervu sistēma. Teātrī daudzas lietas notiek lēni, daudz ko nevar izdarīt uzreiz. Tai pašā laikā jāspēj ātri pieņemt lēmumus, jo var gadīties, ka režisoram pēdējā brīdī ir kādi iebildumi, un tas ir jārisina. Un laika tad ir ļoti maz. Jā, izlēmība ir ļoti svarīga.

Vai scenogrāfa profesija ir vienlīdz atbilstoša gan vīriešiem, gan sievietēm?

Nekādu ierobežojumu nav. Latvijā brīnišķīgi strādā Monika Pormale, kura ir arī starptautiski pazīstama scenogrāfe – šobrīd visaktīvākā scenogrāfe starptautiskajā tirgū no Latvijas.

Kādas ir izaugsmes iespējas scenogrāfa profesijā?

Milzīgas.

Turklāt ir iespēja strādāt visu dzīvi – ja ir ass prāts, jūtīga sirds un redzīga acs, šai profesijai nav vecuma ierobežojuma. Un strādāt var gan Latvijā, gan ārzemēs, darba tirgus ir atvērts.

Liela daļa Latvijas scenogrāfu arī strādā ārzemēs un savu karjeru veido citviet. Es to daru mazāk, bet tik un tā ik pa laikam strādāju mūsu kaimiņvalstīs, arī Ķīnā, Austrijā, Čehijā, Armēnijā. Tas ir jautājums par darba vidi – tā praktiski nekad nav viena vieta ilgstoši. Ļoti reti scenogrāfs strādā vienā teātrī, vienā kabinetā, uz vienas skatuves. Es tādus pat maz varu nosaukt. Pat, ja kāds ir galvenais mākslinieks, tas nekad nenozīmē, ka viņš visu laiku ir teātrī, jo scenogrāfam nemitīgi kaut kur jābūt – vai jābrauc uz noliktavu, vai uz veikaliem. Scenogrāfu nav iespējams “pienaglot” pie krēsla.

Kāds ir scenogrāfa profesijas pieprasījums darba tirgū?

Plašs. Ja scenogrāfs ir pietiekoši oriģināls un ja viņam ir ko piedāvāt.

Protams, nav tā, ka kaut kur ir tukša vieta, bet, ja scenogrāfs ir radošs un spējīgs, iespējas paveras plašas.

Ko jūs ieteiktu tiem jauniešiem, kuri gribētu apgūt šo profesiju?

Skatīties dažādas norises gan iekštelpās, gan ārtelpās. Protams, arī teātrī. Ja ir dabiska sajūta, ka gribētos, lai tas viss izskatās savādāk, vai tieši otrādi – ja ļoti patīk mākslinieku radītā vide, tā šķiet interesanta, ir vērts aizdomāties par šīs profesijas izvēli.

Vai ir kādi mācību priekšmeti, kuriem būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība jau skolā, ja jaunietis vēlas apgūt šo profesiju?

Lai labi strādātu šai profesijā, ir jābūt ļoti plašam interešu laukam. Protams, skolā tā ir zīmēšana, gleznošana, matemātika, rasēšana, mākslas vēsture, kultūras vēsture.

Cik konkurētspējīgs darba tirgū ir scenogrāfa atalgojums?

Scenogrāfs strādā kā autors, un viņa ienākumi ir atkarīgi no padarītā darba. Tie pamatā ir honorāri. Es uzskatu: ja scenogrāfs strādā labā līmenī, viņa atalgojums ir pietiekoši konkurētspējīgs. Viss atkarīgs no katra paša. Bet primāri tomēr ir jābūt iekšējai nepieciešamībai nodarboties ar mākslu.

Kas jūs piesaista scenogrāfa profesijā un darbā sagādā gandarījumu?

Sākumā no manas idejas ir uzbūvēts makets, maza “leļļu mājiņa”, tad tā tiek nodota teātrim, bet tas vēl joprojām ir mans sapnis un fantāzija. Un tad sākas ražošana – tas brīdis, kad manis izsapņoto “leļļu mājiņu” sāk būvēt lielu...