Kā Tu izvēlējies kļūt par maiznieku?

Mans tētis strādāja maizes ceptuvē par šoferi un izvadāja veikaliem maizīti. Puika būdams, brīvdienās braucu līdzi.  Pēc 9. klases aizgāju uz  Valmieras Pārtikas ražotāju vidusskolu (red.: šobrīd – Valmieras tehnikums), kur apguvu  maiznieka-konditora palīga arodu. Uz Lielezeru atnācu strādāt praksē kviešu maizes cehā. Pēc pārtikas skolas beigšanas  uz gadu aizbraucu uz Minheni, gribēju iepazīt pasauli. Vidusskolu pabeidzu vakarskolā un paralēli strādāju ceptuvē. Mani interesēja arī valodas, tādēļ iestājos Latvijas Universitātes Vācu filoloģijas fakultātē. Bija izdevība pastudēt arī Freiburgas universitātē. Vēl pēc tam pastrādāju kādu laiku Zviedrijā. Tikai pēc tam, atbraucot uz Latviju, atgriezos ceptuvē. Strādāju Lielezerā jau kopā deviņus gadus.  Mani kolēģi atceras mani kā mazu zēnu, un tagad es viņiem esmu vadītājs.

Kāds ir rupjmaizes cepšanas process?

Salīdzinot ar baltmaizes pagatavošanu, rupjmaizes cepšanas process ir krietni garāks un sarežģītāks. Tas sākas ar miltu uzglabāšanu, pēc tam gatavo  plaucējumu, kas vairākas reizes tiek maisīts, dzesēts  un pēc tam ieskābināts uz 18 līdz 26 stundām.

Tā kā vienam cilvēkam visā rupjmaizes cepšanas procesa garumā  pat nav iespējams piedalīties. Arī skolā mācoties, nav laika iziet cauri padziļināti  un ar izpratni visam procesam,  tāpēc reāli darbu var apgūt, sākot to darīt.

Mūsu maizītes tiek ražotas no plaucējuma.

Tas nozīmē: ir milti, ķimenes,  iesals, tiem uzlej karstu ūdeni un noplaucē.

Tajā brīdi ciete, kas ir miltos, sadalās cukuros un maizīte iegūst dabīgu saldumu. Kublos plaucējums ieskābst, raudzējas 18 un vairāk stundas. Tad plaucējumi tiek pakāpeniski ieraudzēti ar ieraugu. Kopumā viss dabīgais process, ražojot saldskābmaizi un rupjmaizi, ilgst no 22 līdz 36 stundām.

Rupjmaizes ražošana ir ļoti atbildīgs process, tādēļ praktikantiem ļaujam tikai skatīties,  veidot kukulīšus un plaucējumus. Pie mīcīšanas viņi vēl klāt netiek. Tas ir ļoti atbildīgs posms. Tā kā darbi ir sadalīti, darbinieks ir atbildīgs par to, ko atstāj kolēģim. Tas ir izteikts komandas darbs.

Kādiem ir jābūt rupjmaizes cepējiem?

Jābūt fiziski spēcīgiem. Maizes kubli ir jāceļ ar rokām.  Plaucētājiem ir fiziski smagāks un atbildīgāks darbs, jo viņu darba kvalitāte nosaka maizes garšu.

Mūsu ceptuvē ir roku darbs, kas sastāv no dalīšanas, veidošanas, laišanas krāsnī un izņemšanas no krāsns.

Piemēram, ja no 100 kukuļiem 40 izveidojas ūdens strīpa kukuļa apakšā virs garoziņas, tad vaina cepējiem, ja visiem simts, tad vainīgs ir plaucētājs.

Kāds ceptuvē ir darba režīms?

Rupjmaizes cepšanā darbinieki strādā divās maiņās. Pirmā maiņa sāk darbu divpadsmitos dienā, otrā - astoņos vakarā. Savukārt plaucētājiem ir trīs maiņas.  Ir vēl cita  maiņa, kura cep tikai lielo klaipu maizi. Savukārt pa nakti strādā “ķieģeļcehs”, kur ražo tikai formas maizi. Kopā 4 dažādās rupjmaizes maiņās strādā 32 cilvēki. Viena maiņa izcep aptuveni no 2000 līdz 3200 kukulīšus. Vienā stundā sacep ap 400 kukuļu.

Kā Tu raksturotu maiznieka darbu?

Maiznieka darbs noteikti nav tas vieglākais. Toties cilvēki strādā pie mums gadiem.  Mūsu ceptuvē ir darbinieki, kuri strādā vairāk kā divdesmit gadus. Kolektīvs ir zinošs, katram darbiniekam var uzticēties un  tie strādā patstāvīgi. Tikai, ja ir problēmas ar miltiem vai citām tehnoloģiskām un tehniskām lietām, tad vadības līmenī, ārpus ikdienas kontroles, iejaucamies darba procesā.  Tas arī liecina par darbinieku patiku un uzticību darba devējam.

Vēl darbinieku pienākumos ir uzturēt darba vietu atbilstoši higiēnas normām, galda virsmas jāmazgā ar etiķūdeni. Mūžīga cīņa ir  ar  kaitēkļiem, it īpaši miltu uzglabāšanas noliktavā. Tāpat dzirnavās jāuzmana, lai neielido kāds zvirbulis un neiemājo skudras.    

Kādas prasmes un zināšanas vēl noder šajā darbā?

Uz mūsu ceptuvi brauc arī ārzemju tūristu grupas. It īpaši daudz ir vācu tūristu. Šajā darbā ļoti noder vācu valodas zināšanas. Tāpat lasu profesionālo literatūru un medijus vāciski. Tieši ar vāciešiem maizes cepšanā mums ir līdzīgas tradīcijas.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kuriem ir interese par maizes cepšanu?

Vispirms jau pašam jābūt interesei par šo jomu. Nav jēgas mācīties, ja vecāki to liek. Starp jauniešiem, kuri pie manis atnāk praksē, var redzēt uzreiz, kuram ir patiesa interese. Tādam ir arī  jautājumi. Bieži arī mēs paši no tiem iegūstam jaunas atziņas. Kamēr iziet cauri visām situācijām un procesiem maizes cepšanā, ir jāpaiet kādiem četriem gadiem. Lai šeit varētu strādāt ar pilnu algu pie rupjmaizes cepšanas, ir jānoliek četri uzņēmuma iekšējie eksāmeni pie uzņēmuma  galvenās tehnoloģes-maiznieku meistares.

Kad Tu gūsti gandarījumu savā darbā?

Gandarījumu dod radošais process, kad strādāju pie jauna produkta veidošanas. Sākumā ir ideja, apjausma par to, ko gribu sasniegt. Tad sajūtu garšu mutē. Mēģinot un garšojot, uzzinu un mācos arī pats, nākas arī daudz produktu izmest ārā. Radošais process ir tas, ko skolā nevar iemācīt, tam jābūt pašā cilvēkā.

Lepnums ir par mūsu rudzu rupjmaizes  saldumu “Augustiņš”. Gadu domāju un pie tā strādāju. Pašreiz meklēju tirdzniecības vietas Latvijā. Tā kā produktā ir rudzu rupjie milti, šokolāde un brendijs, tā uzglabāšanas termiņš ir ierobežots.

Reizi gadā piedalos arī starptautiskajos semināros, kuros mēs ne tikai mācāmies, bet kopīgi radām jaunas receptes. Tas arī iedvesmo!