Kā nokļuvi ēdināšanas uzņēmuma „Kaļķu vārti” vadītāja amatā?

Pēc izglītības esmu svētku režisore, esmu beigusi Latvijas Valsts konservatoriju. 11 gadus esmu strādājusi savā specialitātē, organizējot dažādus pasākumus, arī dibinot korus, deju kolektīvus. Bet, kad nāca šis piedāvājums, nodomāju – kāpēc gan nepamēģināt? Tas bija liels izaicinājums, un pirmos trīs mēnešus klājās ļoti grūti, bet es biju cieši apņēmusies iemācīties vadīt restorānu. Biju iekļuvusi citā vidē, kur ir citādi domājoši cilvēki un darba devējs – uzņēmuma īpašnieks grib redzēt tavu darba rezultātu jau no pirmās dienas. Īsti „savā ādā” sajutos tikai pēc pusgada, kad biju šo  jauno jomu apguvusi.

Kādi ir tavi galvenie pienākumi?

Lai vadītu tādu lielu uzņēmumu (pie mums strādā 90 darbinieku), ir svarīgi ap sevi savākt profesionālu komandu. Komandā ir jābūt šefpavāram, kurš prot organizēt darbu virtuvē, un ir jābūt cilvēkam zālē, kas pārrauga viesmīļu darbu un kontaktu ar klientiem restorānā. Ir jāorganizē arī izbraukumu un banketu darbs, tur mēs iesaistāmies visi kopā. Es restorānā apvienoju visas daudzās struktūras.

Nevar pieļaut, ka kāds posms ir vājš, jo tad „klibo” viss darbs. Piemēram, nevar būt izcils šefpavārs, bet slikts serviss.

Sanāksmēs regulāri pārrunājam darba kvalitātes jautājumus, katrs nāk ar savu iniciatīvu un to tālāk realizē darbā. Mans pienākums ir šo darbu pārraudzīt. Vēl mans uzdevums ir strādāt ar klientiem: pieņemu viņu pasūtījumus, uzklausu viņu vēlmes, tad nododu to tālāk saviem izpildītājiem, un beigās klienti atkal atgriežas pie manis ar atsauksmi par pasākumu.

Kā norit sadarbība ar uzņēmuma īpašnieku?

Katrs uzņēmums ir biznesa projekts, un īpašnieks ir tas, kas nosprauž mērķus un nosaka uzdevumus. Šie uzdevumi parasti tiek doti uz 3–5 gadiem. Mūsu gadījumā ir noteikta virzība, izvēlēta tendence – Latvijas produkts, mūsdienu latviešu virtuve. Ir nosacījums, ka esam augstākās klases restorāns, un tas nosaka, kādā līmenī un kādās cenu kategorijās jāstrādā.Mums jānodrošina augsta kvalitāte.

Mūsu uzņēmumā ietilpst gan restorāns, gan arī bistro, konditoreja un naktsklubs. Ārpus „Kaļķu vārtiem” ir struktūrvienības arī Rīgas Krievu teātrī, Rīgas brīvostas pārvaldē un konditoreja „ Kardamons” Līvu laukumā. Katrā no šīm uzņēmuma struktūrām ir atšķirīgs piedāvājums un cenas, arī atšķirīgi apmeklētāji, kas jāpiesaista ar dažādām mārketinga metodēm. Mārketinga aktivitātes ir vēl viens mans pienākums, jo uzņēmumā nav atsevišķa mārketinga speciālista.

Vai atbildi arī par sanitārijas normu ievērošanu uzņēmumā?

Jā. Kontrolējošo iestāžu priekšā uzņēmuma vadītājs ir atbildīgs par visu. Taču uzņēmuma iekšienē šī atbildība ir sadalīta - par sanitāram normām atbild šefpavārs un konditorejas ceha vadītāja. Ne vienmēr ir patīkami, kad nāk sanitārā dienesta pārbaudes, bet tas ļoti disciplinē. Pārbaudes var kaitināt vienreiz, otrreiz, bet desmitajā reizē tu saproti, ka jau esi ieviesis savā darbā visas šīs nepieciešamās normas un tās reāli pašam palīdz.Esmu atbildīga arī par ugunsdrošību, kases aparātiem, par lietām, ko kontrolē Valsts ieņēmumu dienests. Ja kaut kas nebūs kārtībā, sodīs mani. Tāpēc sekoju, lai nebūtu pārkāpumu, lai uzņēmumam ir laba slava.

Ar ko tavs darbs ir pievilcīgs, kas tajā sniedz gandarījumu?

Man patīk mans darbs. Protams, ir dienas, kad gribas nolikt visu pie malas, bet, kad esmu atvaļinājumā, jūtu, ka tā visa pietrūkst. Šeit, „Kaļķu vārtos”, ir kolektīva fenomens – strādājot kopā, visi cenšamies būt lojāli pret šo uzņēmumu, lojāli pret darba devēju un tāpēc viens otru ļoti atbalstām, draudzējamies. Esam kā ģimene. No vienas puses, tas ir slikti, bet no otras – ļoti labi. Šeit nav vidusceļa, var „iebraukt grāvī” un var arī „uzbraukt kalnā”. Vislielāko gandarījumu sagādā tas, kad dzirdi cilvēkus sakām: „Kaļķu vārti” - tā ir kvalitāte, serviss, uz viņiem var paļauties. Ir prieks, kad īpašnieks pasaka paldies par darbu un kad dzirdu par „Kaļķu vārtiem” tikai labu. Tas ir tas, kā dēļ ir vērts strādāt. Kas var būt labāks, ja piezvana no Norvēģijas vai Amerikas un saka: „Mums ieteica aiziet pie jums paēst, vai varam rezervēt galdiņu?”

Kas ir grūts šajā darbā?

Pats grūtākais ir ikdienas darbs un cilvēciskais faktors. Mans darbs ir visu laiku saskarē ar cilvēkiem, tā ir liela psiholoģiska slodze, kas paņem daudz enerģijas.  Visnepatīkamāk un ļoti grūti ir atlaist darbinieku. Uzņēmuma izdzīvošanai smags ir ziemas periods, jo tad samazinās tūristu plūsma, pasūtījumu daudzums un naudas apgrozījums. Ir jāplāno un jāanalizē, ko izmainīt, ko ieviest, kur ekonomēt un racionalizēt, no kā vispār atteikties. Jāprot arī saplānot, kurš laiks ir labākais uzlabojumu veikšanai. Ne vienmēr šie pieņemtie lēmumi ir pareizi. Kādreiz nākas zaudēt, lai vēlāk atkal būtu labāk.

Kāds ir tavs darba laiks?

Strādāju piecas dienas nedēļā un astoņu stundu darbalaiku no desmitiem līdz sešiem, bet gadās palikt darbā arī ilgāk, atkarībā no apstākļiem. Bieži vien no desmitiem līdz pieciem ir saspringts laiks: ir zvani, e-pasti, visi ir darbā, un visiem vajag visu un tūlīt. Citas svarīgas lietas tad padaru pēc darba laika beigām. Varu arī atļauties pa dienu iziet uz divām stundām, bet darbus pabeigt vakarā.

Kāda attieksme, rakstura īpašības palīdz labi veikt šo darbu?

Uzņēmuma vadītājam pats galvenais ir prasme organizēt darbu. Un tas ir tas, ko biju labi apguvusi iepriekšējā darbā un studiju laikā.

Katrs bankets vai viesa atnākšana uz restorānu, arī virtuves darbs ir mazs pasākums, kas ir labi jānoorganizē. Tev kā vadītājam jābūt labam „režisoram”.

Jābūt ļoti komunikablam, demokrātiskam, bet stingram. Būtiski ir būt lojālam pret darba devēju, uzņēmuma īpašnieku. Svarīgs ir godīgums, atbildības sajūta, jābūt aktīvam, zinošam par to, kas notiek šajā nozarē, kā arī pārliecinātam par tā produkta kvalitāti, kuru pārdod.

Kā parasti norit tava darba diena, kāds ir dienas plāns?

Ikdienā sanāk darīt daudz neparedzētu lietu, bet cenšos dienā ieplānot ne vairāk kā trīs tikšanās. Dienas sākumā strādāju ar e-pastiem, kopā ar sekretāri izskatām un plānojam darāmo. Primārais ir atbildēt klientiem, paveikt ar viņiem saistītos darbus, pēc tam jau domājam par mārketingu un uzņēmuma iekšējām lietām. Speciālas darba kvalitātes pārbaudes virtuvē neveicu, bet dažkārt, pusdienojot restorānā vai iegriežoties bistro, mēdzu pavērot, kā strādā mūsu darbinieki. Tad izsaku struktūrvienību vadītājiem savas piezīmes, un lemjam, kā tālāk rīkoties.

Vai ir bijusi doma pieņemt vēl kādu izaicinājumu savā karjerā?

Man bieži jautā, kāpēc neatveru pati savu ēdināšanas uzņēmumu. Bet, tā kā es zinu, cik šis darbs ir smags, atbildīgs, cik tajā jābūt godīgam pret klientu, vēl neesmu gatava savam uzņēmumam. Šajā biznesā ir daudz nianšu, tas nav vienlīdzīgs ar citiem biznesiem. Šeit, piemēram, nevar pateikt klientam, kurš pasūtījis savas dzimšanas dienas svinības, ka šajā dienā mēs viņu nevaram apkalpot, jo pēkšņi nav elektrības vai nav piegādāts kāds produkts. Es domāju, ka, strādājot „Kaļķa vārtos”, varu vēl attīstīties, stagnēt īsti nesanāk.

Vai ir bijis nepieciešams kaut ko apgūt papildus?

Esmu bijusi uz personāla vadības kursiem, esmu pilnveidojusies arī dažādās citās mācībās: par sanitārijas, darba drošības jautājumiem, mārketingu un klientu piesaisti. Daudz apgūts arī pašizglītības ceļā, iepazīstos un vērtēju arī savu konkurentu darbu.

Ko tu gribētu pateikt tiem, kas vēlas strādāt ēdināšanas jomā?

To, ka tas ir ļoti smags darbs, jo ir darbs ar cilvēkiem. Būs jābūt psiholoģiski noturīgam gan kolektīvā, gan ar viesiem. Viegli nebūs, bet būs ļoti interesanti. Restorāns ir viena no vietām, kur var attīstīties – vari sākt kā trauku mazgātājs, kļūt par viesmīli vai pavāru, izaugt par šefpavāru, uzņēmuma direktoru, - ir izaugsmes iespējas. Es silti ieteiktu necensties uzreiz kļūt par uzņēmuma vadītāju, bet gan pastrādāt šajā nozarē, lai saprastu, ko prasīt no saviem darbiniekiem.