Kāds bija jūsu ceļš līdz auto greidera vadītāja profesijai?

Esmu no Cēsu puses, kur uzsāku darbu “Latvijas Autoceļu uzturētājs” (LAU)  Cēsu struktūrvienībā. Talsu pusē, Valdemārpilī, esmu nokļuvis apprecoties, bet darba vieta un uzdevumi faktiski ir tie paši –  mainījusies tikai darbavietas atrašanās vieta – senāk Cēsis, tagad Talsu ceļu rajons. Jāpiebilst, ka arī mans tēvs visu mūžu ir strādājis ceļu būvē – tolaik Ceļu pārvaldē. Tāpat arī mans brālis strādā LAU. Nevienā speciālā skolā auto greidera profesiju neesmu mācījies – prasmes apguvu tiešajā darba vidē un papildus auto greidera vadītāja kursos. Savulaik, pēc 9. klases beigšanas Cēsu 4. arodskolā, tagadējā Cēsu profesionāli tehniskajā vidusskolā, apguvu metālapstrādes speciālista profesiju. Tolaik, trīs gadu laikā, vienlaicīgi varēja apgūt trīs metālapstrādes profesijas: atslēdznieks, virpotājs un metinātājs, bet netika mācīts vidusskolas kurss. Līdz ar to man ir trīs iepriekšminētās profesijas, kā arī auto greidera vadītāja kursi un pieredze.

Kāpēc aizgājāt mācīties tieši uz šo skolu?

Esmu uzaudzis laukos un jau no mazotnes man traktori nav sveši. Pirmo reizi pie traktora stūres sēdēju, kad vēl skolā negāju. Tāpēc likumsakarīgi, ka izvēlējos skolu, kas ir tuvu mājām, bet saistīta ar tehniku un dzelžiem. Vienīgā skola, kur apmāca tieši auto greidera vadītājus, ir Smiltenes tehnikums. Pēc arodskolas sāku strādāt tolaik „Vidzemes ceļos”, Cēsu ceļu rajonā par metinātāju.

Uzņēmumā bija daudz tehnikas – skatījos un mācījos no kolēģiem, bet vēlāk jau darba devējs man piedāvāja pieteikties greiderista kursiem un sākt oficiāli strādāt tieši šajā profesijā.

Man tas iepatikās, un tā arī turpinās. Sākumā braucu ar Krievijā ražotu tehniku – greidera ar vienu lāpstu.

Vai darbs ir sarežģīts? Esmu dzirdējusi, ka labs greiderists strādā ne tikai ar prātu, bet, kā saka, arī ar sajūtām?

Tā varētu teikt, jo darbs patiešām ir ļoti sarežģīts. Lai izveidotu taisnu laukumu, ir jāspēj ātri pieņemt lēmumus – kur braukt, kā braukt, kā savērst lāpstu, kur vispirms, kur pēc tam. Laiks un greidera izmaksas ir kļuvušas augstas – nevar stumdīties uz priekšu un atpakaļ, labojot pašam savas kļūdas. Arī tad, ja kāds klients ir noslēdzis līgumu par auto greidera pakalpojumiem, viņi skatās līdzi, lai iespējami īsākā laikā darbs tiktu kārtīgi padarīts.

Kas pašam šajā darbā patīk visvairāk?

Man grūti pateikt – man vienkārši patīk stumt zemi un sniegu, greiderēt un planēt ceļus. Nereti atskatos uz padarīto un redzu, ka viss ir sanācis ļoti labi. Tas dod gandarījuma sajūtu – prieks, ja pēc mana darba ceļš ir gluži kā jauns. Man tas patīk un arī sanāk. Laikam talants.

Vai jebkurš var kļūt par labu greideristu?

Es nezinu – šajā darbā ir jābūt arī talantam, ne tikai zināšanām.

Ir jāpatīk tam, ko tu dari. Esmu sastapies ar cilvēkiem, kuri beiguši kursus, bet greiderēt tā arī nav iemācījušies.

Neskopojos ar padomiem, palīdzu iemācīties, bet citam sanāk, citam nesanāk, lai kā viņš censtos. Tā mašīna ir jāsajūt! Laika gaitā esmu sapratis, ka greidera vadītāja kursi maz ko iemāca, labāk ir izvēlēties tehnikumu, kur kārtīgi iemāca visus pamatus, sākot ar zemes griešanas leņķiem un citām smalkām lietām, kas jāzina greidera vadītājam.

Man kā nezinātājam pilnīgi nav skaidrs, ko dara katra no greidera lāpstām. Redzu, ka jūsu greideram ir četras lāpstas.

Priekšējā lāpsta ir lielāku zemes vai sniega apjomu pārvietošanai – nostumšanai. Pati galvenā ir vidējā lāpsta, kas atrodas zem paša greidera, – ar to, attiecīgi savēršot,  tiek panākts vēlamais ceļa slīpums vai, gluži pretēji, noliekot to taisni, var uztaisīt līdzenu laukumu. Tāpat šo lāpstu var izvirzīt uz sānu par 1,5 m, piemēram, noņemt ceļa nomales apaugumu, vai ziemā uz pilsētas ielām iztīrīt sniegu starp mašīnām vai citās nepiebraucamās vietās. Šī lāpsta nodrošina, ka ceļš nebūs kā pa viļņiem, bet kopēs tikai zemes reljefu. Tieši tāpēc auto greideri ir tik gari un galvenā lāpsta ir tam pa vidu. Ziemā lāpstai ir pieskrūvēta pīķu rinda, kas uzirdina un sarievo ledu, lai ceļš mazāk slīdētu. Vēl ir sānu lāpsta, ko galvenokārt izmanto ziemā, lai sniegu nostumtu tālāk no ceļa, – tā ir kā palīgs vidējai lāpstai. Aizmugurējā lāpsta tiek izmantota tikai vasaras ceļu darbos – tā ir paredzēta ceļu planēšanai. Piemēram, šodien attīrīju no sniega Talsu pilsētas ielas – ziemas dienesta mašīnas ar savu lāpstu nevar nostumt sasalušos sniega un ledus vaļņus, kas apgrūtina izbraukšanu šaurajās ielās. Nostūmu vaļņus uz vietām, kur tie netraucē braucējiem un gājējiem.

Kāds ir darba režīms?

Pārsvarā strādājam astoņu stundu darbadienu ierastajā darba laikā. Protams, ja sākas putenis un nepieciešama palīdzība, ziemas dežurants var piezvanīt arī naktī. Ja zvana, tad ir jāceļas un jābrauc. Taču mums nav tik daudz nakts stundu kā kravas automašīnu vadītājiem, kas strādā ar ziemas dienesta mašīnām.

Kādu darbu vasarā ir visvairāk?

Grants ceļu uzturēšana un sakārtošana. Pamatā tā ir grants līdzināšana vietās, kur notiek ceļa virskārtas atjaunošana, – pagājušo vasaru šos darbus veicu praktiski pusi no visas sezonas. Tas ir visai specifisks darbs – grants ir jāizlīdzina vienādā biezumā pa visu ceļu. Tas ir sarežģīti un ne visiem sanāk pietiekami labi. Otrs svarīgākais ir ceļu greiderēšana un planēšana. Pie šiem darbiem jāņem vērā laika apstākļi – ja ceļš būs par sausu vai par slapju, nav jēgas tur neko darīt. Ir bijis, ka cilvēki pieprasa greiderēt ceļu, bet acīm redzami, ka tas ir izlijis un nav jēgas dubļus stumdīt – pirmā mašīna tikko greiderēto ceļu atkal izdangās. Tādās reizēs vajag dienu vai divas nogaidīt. Nedrīkst greiderēt arī lietus laikā vai pārāk sausu ceļu – tas pārvērtīsies putekļos.

Vai mācies arī no kolēģiem?

Runāju ar kolēģiem, bet būtībā jau es visus jaunos Talsu ceļu rajonā esmu izskolojis – esmu pieredzējušākais no visiem greidera vadītājiem. Varu braukt arī ar buldozeru. Labprāt skatos YouTube dažādus video – vēroju, ar kādu tehniku strādā, kā dara. Vispār jau ir jāmācās visu laiku. Greiderista kursos jau visu neiemāca – tā vairāk ir teorija bez praktiskajām iemaņām. Tās ir jāapgūst darba vidē. Man patīk, ja jaunie greideristi nekautrējas un prasa, ja kaut ko īsti nesaprot vai nezina, kā pareizāk darīt. Bet ir jau arī tādi, kas domā, ka visu zina un visu prot, bet tā jau nekad nav – lai kļūtu par labu greideristu, ir jābūt vairāku gadu pieredzei praktiskajā darbā.

Vai greidera kabīne ir pietiekami ērta un komfortabla?

Manā lietošanā esošais greiders nav jauns, ražots vēl 1992. gadā, tāpēc arī komforta līmenis nav tik augsts kā jaunākajos un dārgākajos greideru modeļos. Vasarās pietrūkst kondicionieru, sēdeklim nav tik laba amortizācija Arī mans lielais augums nav  īsti piemērots šim modelim, bet strādāt var. Esmu pieradis. Nezinu, cik maksā jauni greideri, bet, cik zinu, tad pasaules līmeņa greideri maksā ap 500 tūkstošiem eiro un vairāk. Tehnika ir ļoti dārga.

Vai darbā ir nepieciešams zināt ko vairāk, ne tikai to, kā strādā greiders?

Uz ceļa ir jāzina daudz vairāk – ir jāsaprot, kā tas ceļš ir būvēts, kāds tas ir vienos vai citos laika apstākļos, kādiem ir jābūt slīpumiem, cik dziļi konkrētā vietā ir jānolaiž lāpsta, lai ceļš kļūtu labāks, nevis tiktu sabojāts.

Reti kurš ir gatavs greiderēt pilsētas mazās grants seguma ieliņas – tās ir šauras, kāds vēl atstājis mašīnu, pa vidu vēl kanalizācijas aku vāki, žogi, apgaismojuma stabi. Tas viss ir jāpamana.

Ziemā uz aizputinātiem ceļiem tikai nojaust var, kur iet ceļš, ko vajag iztīrīt. Gadās jau, ka iebrauc arī grāvī, jo nav jau atskaites punkta, pēc kā vadīties, – viss ir vienādi balts aizsnidzis.

Kādas ir svarīgākās rakstura īpašības, kam jāpiemīt šīs profesijas pārstāvim?

Stipriem nerviem un veselībai. Ceļi Latvijā ir tādi, kādi tie ir. Daudzi negrib strādāt ar greideru, jo darbs ir grūts – greideriem nav amortizatoru kā automašīnām – pa akmeņainu un bedrainu ceļu tas pamatīgi kratās. Vienīgā amortizācija ir sēdeklim.

Vai auto greidera vadītāja profesija ir perspektīva?

Neskatoties uz to, ka arvien biežāk sāk izmantot uz traktoriem uzkabināmos greiderus, auto greiders ir tehnika, kas spēj daudz vairāk. Ir lietas, ko var izdarīt tikai un vienīgi ar greideru, piemēram, nodrošināt, lai ceļam nebūtu garumviļņu – jo garāks greiders, jo līdzenāks rezultāts. Smiltenes tehnikumā apmāca greideristus, bet populāra šī profesija nav. Neviens jau negrib darīt smagu darbu. Tajā pašā laikā uzņēmējiem, tostarp ceļu būvē un uzturēšanā, greidera vadītāju trūkst. Algas maksā labas. Zinu vienu uzņēmumu, kuriem pašiem ir greiders, bet viņi šo pakalpojumu pērk no LAU, jo nav cilvēka, kas ar tādu tehniku prastu strādāt.

Vai darbs ir aizraujošs?

Man patīk! Neviena diena nav vienāda – visu laiku ir kāda jauna pieredze. Ir taču forši – brauc pa meža ceļu ar savu greideru, bet tur melnais stārķis uz ceļa stāv. Nekad nebiju tādu redzējis. Šad tad jau kaut ko interesantu ieraugi – meža cūka pa grāvi rokoties pat galvu nepaceļ, kad es garām braucu.