Kad un kā Jums radās interese par ainavu arhitektūru?

Mācījos Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola) un biju pārliecināta, ka mana dzīve būs saistīta ar tekstilmākslu un modes dizainu. Ainavu arhitektūru sāku studēt daudz vēlāk. Pirms tam man bija periods, kad prioritāte bija iztikas pelnīšana. Tam 90. gados lieti noderēja manas angļu valodas zināšanas un mākslinieciskās prasmes, darbojoties mārketingā, kur sapratu, kas ir komunikācija, korporatīvā identitāte un citas lietas, kuras noder arī šodienas darbā.
Dabas mīlestība man vienmēr bijusi ļoti izteikta, kam lielā mērā varu pateikties vecākiem. Lai gan uzaugu Rīgas centrā, ar mammu bieži braucām pie dabas, savukārt, tētis darbojās ar puķēm. Vasaras bērnībā pavadīju Murjāņos, kur ir skaistākās pļavas pasaulē. Šī vide un vecāki ielika pamatīgus pamatus manā dabas izjūtā. Beidzot lietišķos, viena no domām bija mācīties arhitektos, bet tikai ne uz Bulduru dārzkopības tehnikumu, jo strikti sev teicu, ka nekad vairāk neravēšu, jo bērnībā tik daudz to biju darījusi.

Esat mācījusies ne tikai ainavu arhitektūru, bet arī telpiskās attīstības plānošanu, dārzu dizainu. Tāpēc, ka vēl īsti nezinājāt, ko gribat darīt, vai tāpēc, ka šīs lietas ir ļoti saistītas un ainavu arhitektūru?

Viss nāca secīgi. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola, par kuru varu teikti tikai to labāko, iedeva ļoti labu kompozīcijas, krāsu, tekstūras un telpas sajūtu. Kad satiku savas dzīves brīnišķīgāko cilvēku un mana dzīve nostabilizējās, sapratu, ka man nav jādomā primāri par naudas pelnīšanu, bet varu darīt to, ko visvairāk vēlos. Aizgāju studēt Bulduros par parku dārznieci. Jau studiju laikā sāku zīmēt privātos dārzus. Tas mani aizrāva, vienlaikus sapratu, ka vajag sajust pasaules elpu, papildināt zināšanas un pieredzi, tādēļ daļēji tālmācībā, daļēji klātienē studēju dārzu dizainu Londonā. Pēc tam jau loģiski bija meklēt vēl kaut ko. Viena no draudzenēm bija studējusi ainavu arhitektūru, kas interesēja arī mani, bet, lai iestātos šajā programmā, vajadzēja centralizētā eksāmena rezultātu matemātikā. Kad es beidzu skolu, šāds eksāmens nebija un arī nebiju gatava to kārtot. Bet atkal viss nokārtojās pats no sevis, un Latvijas Lauksaimniecības universitāte akceptēja manu 1991./ 1992. gada vidējās izglītības diplomu. Paralēli piecu gadu ainavu arhitektūras studijām ar kolēģi nodibinājām ainavu darbnīcu ALPS. Parādījās pirmie publisko objektu pasūtījumi, kuros lecām iekšā un mācījāmies. Viss notika organiski un pakāpeniski, pamazām pieaugot mērogam.

Ideāli, ja jau jaunībā var atrast savu aicinājumu, bet, ja tas nāk vēlāk, arī noteikti ir vērts sākt. Nekad nav par vēlu sākt mācīties, darīt kaut ko jaunu!

Man ir paziņas, kas 50 gados sākuši studēt ainavu arhitektūru. Tagad iespējas ir plašas, arī sabiedrība ir atvērtāka. Nākamais, jau lielāks mērogs, bija telpiskās attīstības plānošanas maģistra studijas, kas man lika saprast, ka negribu strādāt pašvaldībā un taisīt plānojumus.

Bet šī telpiskās attīstības plānošanas izglītība noder ainavu arhitekta darbā?

Protams! Bet mans aicinājums noteikti ir ainavu arhitektūra, vidēja mēroga telpu plānošana, kas ļauj saprast konceptuālo uzstādījumu un arī redz pilsētu kopsakarībās. Bet visas pilsētas plānošana nav man, lai gan ir ainavu arhitekti, kas plāno arī šādā mērogā. Bet šīs studijas ļauj man ar plānotājiem ne tikai saprasties, bet arī citam citu papildināt. Zinu, kā strādā sistēma, kas tur tiek darīts un redzu to mērogu.

Pēc jūsu domām, vai ainavu arhitektiem ir būtiski pastudēt ārvalstīs, kā teicāt, sajust pasaules elpu, vai to var “ieelpot” arī citā veidā?

Pasaules elpa ir obligāta. Es Londonā studēju dārza dizainu. Tur pamatā ir mazie dārziņi, kur jāsaprot katra sīkāka detaļa. Man patika skolas nosacījums visu zīmēt tikai ar roku, jo roka liek domāt. Redzu, ka arī klientiem patīk rokas skices, viņi tajās saskata vērtību. Manuprāt, ainavu arhitektūra ir brīnišķīgākā profesija pasaulē. Izej no mājām pilsētā, uz ielas, aizej parkā, visur sastopies ar ainavu arhitektūru. Arī lauku sētā. Faktiski visur, kur tu ej, ir publiskā vai privātā ārtelpa - ainava. Ielas telpu veido ne tikai ceļu inženieris, bet arī ainavu arhitekts.

Tas ir mīts, ka ainavu arhitekts strādā tikai ar kokiem un puķēm. Viņš plāno telpu, redz to, kur, kā un kāpēc cilvēks iet, redz, kur ir ieejas, krustojums, pāreja, no kurienes, kur cilvēkam jānokļūst.

Jau izkāpjot no lidmašīnas lidostā, ainava rada pirmo iespaidu, ar to, kāds ir ielas segums, kādā rakstā tas ieklāts, kā ar to tiek komunicēts, uz kurieni jāiet. Ainavu arhitekts plāno arī maigo matēriju - kokus, apstādījumus, to piemērotību pilsētas apstākļiem, to, cik daudz ir vietas, cik varēs atvēlēt augsnes koka sakņu sistēmai, kāda izmēra kokus izvēlēties, tostarp, ņemot vērā, cik daudz pēc tam būs līdzekļu kopšanai. Tie ir kompleksi jautājumi. Norvēģijā neviena ceļa izbūve nedrīkst notikt bez ainavu arhitekta klātbūtnes. Mums, diemžēl, tā ir inženiertehniska būve un pagaidām vēl ceļu neredzam kā ainavu. Ainavu arhitekts liek kopā dažādus aspektus, sākot ar lielo kopainu un nonākot līdz pat mazākajai detaļai – skrūvītei soliņā. 

Ainavu arhitektiem ir ļoti plašs darbības lauks, tāpēc ir grūti kodolīgi pateikt, ko konkrēti dara ainavu arhitekts, vienlaikus tas šajā profesijā paver plašas iespējas katram atrast to, kas ir sirdij tuvs.

Vairums ainavu arhitekti specializējas kādā jomā?

Latvija ir mazs tirgus, bet, jā, var arī specializēties. Ir, piemēram, Latvijā dārza dizaina un būves uzņēmums, kur ainavu arhitekti zīmē tikai īpašus dārzu dizainus privātmājām. Man ir kolēģe, kura ir ļoti spēcīga ielu dizainā. Mūsu uzņēmums nav šauri specializējies, bet esam veidojuši vairākus izglītības un medicīnas iestāžu projektus specifiskai mērķauditorijai. Man šķiet, ka visums jūt, kas katram ir vajadzīgs, un tas arī tiek dots. Bet reizēm arī nāk projekti, kuriem jāmāk pateikt “nē”.

Esat aizrāvusies arī ar ārstniecības un terapijas dārziem, fitoremediāciju.

Covid -19 laikā cilvēki kļuvuši saspringtāki, nervozāki, tas lieku reizi parādījis, ka tikai pieaug kontakta nepieciešamība ar dabu. Ārstniecības dārzi palīdz atgūt mentālo, garīgo un savā ziņā arī fizisko veselību, un esmu pārliecināta, ka ārstniecības dārzu principi ir jāintegrē ikdienas ainavā, vai tā būtu ielas telpa vai biroju kvartāls. Mani vienmēr interesējušas industriālās telpas un teritorijas un tas, kā tajās var attīrīt un atjaunot piesārņotu vidi, kā nepieejamo telpu atkal padarīt pieejamu. Fitoremediācija ir pasaulē jau kādu laiku aprobēta metode, kad ar augu palīdzību attīra augsni, gruntsūdeņus, ūdeņus. Šī nozare Latvijā, diemžēl, vēl nav attīstīta. Tā ir vesela zinātne, kurā ainavu arhitekti sadarbojas ar bioķīmijas speciālistiem. Vispār ainavu arhitektūra ir ļoti starpdisciplināra nozare un sadarbojamies ar dažādiem speciālistiem.

Kāda veida projektus un darbus visvairāk veicat un kādi ir jūsu sirdij tuvākie īstenotie projekti?

Lielā mērā to ietekmē cilvēciskās attiecības, kādas veidojušās ar pasūtītājiem, klienta uzticēšanās. Tas, ka esam kopā radījuši un arī mācējuši no kaut kā atteikties, arī pēc līguma beigām esam komunicējuši un sadarbojušies, vērtējuši, kas ir papildināms, ko varam izdarīt pēc laika, kad parādījušās papildu finanses. Ļoti īpašs klients ar īpašām attiecībām un uzticēšanos ir Jaunās Teikas projekts, ko veidojām kā īpašu stāstu, kur veidojām ziedošās puķu pļavas, arī ar segumiem veidojām stāstu. Lai arī projekts ir nodots, turpinu uzraudzīt tā kopšanu. Ļoti īpašs un sirdij tuvs klients man ir Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs. Veidojām parku, vārda tiešā nozīmē nojaucot sētas. Tagad parks ir atvēries un savienojies ar pilsētu, vienlaikus ar stādījumiem veidojam to robežu, kas iedod intimitāti. Mums iet kā pa kalniem, jo viņiem trūkst līdzekļu, ieguldīts arī ļoti daudz brīvprātīgā darba. Sākot šo projektu, atklājām, ka mums apkārt ir tik daudz cilvēku, kuriem ir depresija, kuri piedzīvojuši izdegšanu vai kuriem ir smagākas diagnozes, bet valstiskā līmenī garīgā veselība ir atstāta novārtā un netiek pietiekami novērtēta.

Ko garīgās veselības stiprināšanā vai atgūšanā var līdzēt ainavu arhitekts?

Vide dziedē. Cilvēku garīgo veselību lielā mērā ietekmē ārtelpa, kādā uzturamies. Jau gadsimtiem pierādīts, ka kontakts ar dabu ir dziedniecisks. Nerunāju par ārstēšanu, bet to, kā daba mūs paceļ, liek smaidīt, kļūt labākiem cilvēkiem. Daba ir patiesa, dārzos ir lielas mentālās terapijas iespējas. Arī Sporta pils dārzi ir man sirdij ļoti mīļš projekts un palīdzējis arī manai mentālajai veselībai, mudinājis nesēdēt tik ilgi birojā, apstāties skrējienā un dziedēt dvēseli. Tur bija būvbedre, kas pārvērsta pilsētas dārzos, bet man pašai tas ir kā ārstnieciskais dārzs, kur ienāk miers.
Ļoti īpašs klients ir arī pavārs Ēriks Dreibants un viņa pavārmāja. Ar viņu bija viegli strādāt, jo viņš zināja, ko grib, un mēs tikai ar zīmuli, augiem, telpu iztulkojām viņa vēlmes. Man ļoti patika viņa attieksme, vēlme sākt ar dārzu, nevis ar restorānu, sakot, ka grib, lai šī telpa ir nevis slēgta, tikai viņam un restorāna apmeklētājiem, bet ir Līgatnei, vietējiem bērniem un viesiem pat, ja restorāns nebūs vai tas būs slēgts. Lēnprātīgs klients ar ilgtermiņa redzējumu un vērtību apzināšanos ir “Vastint” ar Magdalēnas namiem. Zīmējām skices jau kopš 2013. gada un sadarbība joprojām turpinās. Ir realizēta tikai 1. kārta, tūliņ taps 2. kārta un iezīmēta ilgtermiņa vīzija, kas no malas varbūt nav nojaušama, bet ir ļoti svarīga. Nevar nepieminēt Rūjienas Kultūras nama priekštelpas projektu, ko uztaisījām ar ilgtspējīgiem lietus ūdens risinājumiem – pirmo reizi Latvijā uztaisījām sauso upi, savācot lietus ūdeņus no kultūras nama jumta.

No kādiem darba posmiem sastāv vienas idejas, projekta un uzdevuma īstenošana, kādi ir ainavu arhitekta uzdevumi? Cik saprotu, projekti var ilgt arī gadiem.

Mazākais projekta cikls ir apmēram gads. Apmēram šādu laiku aizņem lielāka vai vidēja apjoma projekta izstrāde, vēl viens gads nepieciešams būvniecībai. Bet ir projekti, kas ar pauzēm, ilgst desmit gadus, kā tas bija savulaik ar Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas piebūvi.  Pirmo versiju zīmējām 2007. gadā, tad iestājās krīze, pēc trīs gadiem bija nākamā versija, 2013. gadā vēl viena versija, tad sekoja pauze - līdz 2020. gadā to atklājām. Process sākas ar to, ka piesakās potenciālais pasūtītājs, pastāsta par savu ieceri. Tad mēģinām noskaidrot mērogu, veicam pirmreizējo vietas apskati, lai varētu sagatavot piedāvājumu, saprast izmaksas. Pārrunājam to ar klientu un pēc vajadzības koriģējam. Pēc tam sākas dizaina process. Kad esam vienojušies, apsekojam vietu jau mērķtiecīgāk. Kā es saku, ir jāienirst vietā un tās identitātē.

Es neko nevaru uzzīmēt, ja neesmu aizbraukusi apskatīt objektu klātienē. Tāpēc strādāju Latvijā, sajūtu šo zemi caur pēdām, sajūtu vietas netveramo garu, identitāti. Veicam fotofiksāciju.

Dažkārt paši varam veikt koku inventerizāciju, bet citkārt jāpiesaista arboristi, kas novērtēs koku stāvokli, vecumu, nepieciešamību tos nocirst, kam nepieciešamas atļaujas. Skatāmies, kas objektā ir saglabājams, kas demontējams, kāds ir segums, labiekārtojums un stādījumi. Pētām, kāda ir augsne, ko daļēji var noteikt pēc esošās veģetācijas, cik dziļi ir gruntsūdeņi, vai ir mitrums, sausums, pētām inženiertopogrāfisko plānu, kas ir pazemē, kā pienāks ūdens, siltums un citas komunikācijas. Esošās situācijas novērtējums ir ļoti komplekss, un bez tā nedrīkst neko uzsākt. Nereti ejam uz arhīviem un meklējam informāciju par vietas vēsturi, ko tagad lielā mērā var izdarīt digitāli. Ja projektē pilsētvidē, ir jāaprunājas ar vietējiem cilvēkiem, dažādām grupām, kā viņi jūt šo vietu, kas viņiem pietrūkst, kas arī ir daļa no situācijas analīzes. Tas reizēm ir grūti, un, ja neesi labā omā, labāk to nedarīt. Bet tu nevari strādāt un radīt tikai ar savu subjektīvo skatu. Visi šie dati jāspēj salikt kopā.

Visu to darāt pati, vai piesaistāt palīgu?

Ir ainavu arhitekti - vientuļie vilki, bet es tāda neesmu. Man ir brīnišķīga komanda, esam vairāki ainavu arhitekti. Nekad projektā nestrādājam vienatnē, jo ir vajadzīgs dialogs ar kolēģiem, liekam kopā to, ko katrs esam sapratuši un sajutuši konkrētajā vietā, pārrunājam idejas un iegūto informāciju. Analīzes process ir ilgs un smags, var teikt neredzams, bet absolūti nepieciešams. Tad sākas viens no skaistākajiem procesa posmiem – zīmēšana. Tajā jāieliek esence no visas savāktās informācijas, jāsajūt, ko vide saka priekšā.

Ainavu arhitekts nereferē to, ko viņš grib, bet to, kas ir svarīgs vietai, telpai, videi, cilvēkiem. Jāņem vērā trīs svarīgi aspekti - ekoloģija, ekonomika un estētika. Reizēm objektiem jābūt tik vienkāršiem, lai cilvēki justos labi, ērti un pat nejustu dizaina klātbūtni, lai vieta nav pārdizainēta.

Zīmējot pētām arī kādas pasaules references un projektus. Ir labi, ja var aizbraukt un apskatīt uz vietas ainavu arhitektūras projektus, redzēt uz vietas ainavu funkcionalitāti, detaļas nevis tikai šķirstīt bildes.

Kas notiek tālāk?

Tad tiecies ar pasūtītāju, inženieriem un arhitektiem, liek kopā nezināmos, arī tos, kas ir apakšzemē, tiek slīpēts dizains. Process no vietas apskates līdz lielāka un vidēja mēroga projekta saskaņošanai parasti norit gadu vai ilgāk. Tās ir nepārtrauktas sarunas un dizains ir tikai mazs gabaliņš no visa procesa. Pasūtītājs var pateikt, ka būvēt varētu tikai pēc trīs gadiem, un jautājums, ko darīt tagad? 

Kad projekts ir apstiprināts, turpināt uzraudzīt tā īstenošanu?

Jā! Būvniecības laikā notiek autoruzraudzība, kuras laikā parasti vēl tiek veiktas izmaiņas. Vari ļoti forši uzzīmēt, bet daba diktē savu, piemēram, koka saknes izrādās lielākas, uz citu pusi vai tālāk, kā varējām iedomāties. Augi ir dzīvas būtnes, nevari paredzēt visu. Vai izrādās, ka tāds soliņš vai kāda krāsa vairs netiek ražota. Arī pats būvniecības process var paģērēt izmaiņas. Ja projektu esi zīmējis 2013. gadā, bet to īsteno 2020. gadā, jāņem vērā tehnoloģiju izmaiņas un to, kā vieta ir mainījusies. Arī augu sortiments ir plašs, ir arī lielas iespējas ko pamainīt. Nevajag sākotnējo projektu uzskatīt par kaut ko statisku un nemaināmu. Mainās arī mūsu katra individuālā pieredze. Šo būvlaukuma procesu izbaudu, jo tajā beidzot parādās projekta aprises dabā, redzi, kā tas, par ko esi domājis gadu, sāk veidoties. Kad objekts ir uzbūvēts, tad jāsāk domāt, kas ar to notiks pēc gadiem.

Ja interjeram un arhitektūrai redz rezultātu tūlīt, tad ārtelpai to sāk redzēt pēc trīs un pieciem gadiem, bet, kokiem augot, vēl vēlāk. Bet, ja pēc pieciem gadiem vari teikt, ka viss joprojām ir kārtībā, tad saku, ka rezultāts ir sasniegts. Ainavu arhitektūra ir ļoti ilglaicīgs process.

Katrā projektā uzraudzības ilgums var atšķirties?

Jā, tas tiek minēts līgumā un atkarīgs arī no projekta mēroga. Piemēram, Jauno Teiku sākām 2015. gadā un pabeidzām 2020. gadā. Šobrīd jāatzīst, ka ir jālabo arī būvniecības kļūdas. Ir bijuši arī privātie pasūtītāji, kuri ļoti lēnām būvē māju, un jau divas vasaras turpinām sekot līdzi. Mēdz būt, ka kādā projektā iestājās pauze, kā, piemēram, ar Magdalēnas namu.

Ainavu arhitektiem jābūt ne tikai zināšanām, bet arī mākslinieciskam talantam, gaumei, vai, kā sakāt, caur pēdām jāsajūt vide un zeme?

Visam kopā, bet var būt arī dažādi. Var būt arī cilvēks – orķestris, kurš var darīt visu, un ir tādi ainavu arhitekti, bet var arī katrs ar saviem talantiem atrast savu vietu. Piemēram, man ir kolēģis, kurš nestrādā ar augiem, bet viņam ir perfekta telpas, detaļu izjūta, viņš ar cieto matēriju strādā kā neviens. Citi var izcili just augus. Ir jāmāk komunicēt ar cilvēkiem, tāpēc vismaz man ir svarīga komanda, kurā var dalīt darbus atkarībā no tā, kas kuram labāk padodas.

Darbam ir izteikta sezonalitāte vai lielie projekti tāpat tiek plānoti un domāti visu gadu?

Zīmējam visu gadu! Ir gan privātie klienti, kuri, uzspīdot saulei, pēkšņi izdomā, ka kaut ko vajag un prasa, vai varat jūnijā. Nē, mēs nevaram, esam noslogoti! Bet būvniecība gan notiek sezonā, kad arī mēs šim posmam vairāk pieslēdzamies. Bet ziemā daudz domājam, zīmējam un tiekamies ar cilvēkiem.  

Ir kādi negatīvie aspekti vai kādi faktori, kas nav labvēlīgi veselībai, piemēram, stress vai citi?

Stress un termiņi ir ne tikai mums. Vēl mēdz būt cilvēki, kuri mēģina manipulēt.

Ainavu arhitektu kvalitātes kritērijus dažkārt ir grūti saskaņot ar būvniecības procesu, kuru nereti vairāk vada ekonomiskas intereses. Ir jāprot aizmirst negatīvo pieredzi un nereplicēt to uz citiem klientiem.

Kādas šajā profesijā ir karjeras uz izaugsmes iespējas? 

Parasti karjeru sāk kā praktikanti. Mācoties - izaug par jaunākajiem ainavu arhitektiem, ir arī vecākie un vadošie ainavu arhitekti. Bet mums nepastāv strikta hierarhija, drīzāk karjeras izaugsme notiek ar pieredzi, kādu specializēšanos un spēju ar laiku uzņemties lielākus riskus un sarežģītākus projektus. Viena lieta ir sastādīt mazdārziņu, cita - plānot jumta dārzu ar ūdens novadīšanu, slodzēm, tehnoloģijām un kritumiem. Viens ir iestādīt koku dārzā, cits sarežģītā pilsētvidē starp komunikācijām. Cits var kļūt par izcilu projektu vadītāju ainavu arhitektūrā, cits par izcilu speciālistu dizainā, cits var aiziet uz plānošanu.

Esat apmierināta ar atalgojumu? Tas ir fiksēts vai atkarīgs no paveiktā, no projektiem?

Miljonārs Latvijā ar šo darbu nekļūsi, bet paēdis būsi un laimīgs par to, ka dari darbu, kuru mīli. Atalgojums ir ļoti atkarīgs no projekta un vides sarežģītības aspektiem, projekta budžeta, bet visvairāk no profesionālās pieredzes un darba spējām.