Kā nonācāt līdz izvēlei par skaņu režisora profesiju?

Ilgus gadus spēlēju ģitāru un, vēloties savu dzīvi saistīt ar teātri, pēc vidusskolas izvēlējos studēt Latvijas Kultūras koledžā. Tur saskāros ar teātra vidi, sāku strādāt mēģinājumu telpā, kas gan nebija saistīta ar teātra vidi – tur mēģināja dažādas grupas. Mēģinājumu telpa piedāvāja veikt arī demo ierakstus, tas man šķita interesanti un tur ieguvu pirmās pamatzināšanas par skaņas pasauli. Pamazām sapratu, ka tuvāk teātrim un skaņai es varētu būt, sēžot pie pults, un šī pāreja notika ļoti organiski.

Kur apguvāt savu profesiju?

To apguvu, praktiski darot, bet mūzika man ir daudz palīdzējusi – „spicēt” ausis, dzirdi, arī gaumi. Jo šajā profesijā ārkārtīgi svarīgas ir ne tikai fizikas zināšanas, lai izprastu, kā kas darbojas, bet arī muzikālās gaumes izjūta.

Kur var apgūt šo profesiju?

Ļoti plašas zināšanas un attiecīgus sertifikātus var iegūt, pateicoties globālajam tīmeklim.

Piemēram, es lietderīgi izmantoju karantīnas laiku, iegūstot vēl padziļinātākas zināšanas un vēl vienu audio sertifikātu.

Protams, Latvijā šo profesiju ir iespēja mācīties arī Latvijas Kultūras koledžā un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā, kur pasniedz laba līmeņa skaņotāji. Man šobrīd nav iespēju studēt, tāpēc visu nepieciešamo mēģinu apgūt pašmācības ceļā, apmeklējot kursus un lekcijas globālajā tīmeklī.

Kā uzsākāt profesionālās darba gaitas un atradāt pašreizējo darbu?

Sākotnēji Latvijas Nacionālajā teātrī man bija projekts kā mūziķim. Tieši tajā laikā bija atbrīvojusies skaņotāja ārštata vieta, un skaņu režisors Gints Rutks, kurš ir mans priekšnieks, nodaļas vadītājs, uzzinājis, ka nodarbojos ar skaņu, piedāvāja šo vietu man. Tagad esmu štatā, strādāju Latvijas Nacionālajā teātrī jau ceturto gadu.

Kāda ir tipiska skaņu režisora darbdiena?

Teātra skaņošana un dzīvās mūzikas grupu skaņošana ir divas dažādas lietas. Principi ir līdzīgi, bet tajā pašā laikā – viss ir savādāk. Un to vajadzētu saprast. Kas attiecas uz teātri, tas nav tipiski, un ne katrs to var, jo – tā ir saskarsme ar režisoru, ar aktieriem, un emocionāli tas nav viegls process.

Teātra skaņošana ir ļoti specifiska nozare – tās ir ilgas darba stundas, divas nedēļas pirms pirmizrādes tu vienkārši neesi mājās, turklāt emocionālā spriedze ir diezgan liela.

Kādi ir darba uzdevumi un darba laiks?

Tas ir atkarīgs no projekta. Teātris ir liela «rūpnīca», kurā katrs zina savu vietu. Mēs, skaņotāji, atnākam pirmie – ap deviņiem no rīta, lai varētu nodrošināt aktieriem komfortu mēģinājumam. Un vakarā mums jābūt krietni pirms izrādes sākuma, bet darba diena beidzas vēl pusotru stundu pēc izrādes. Tās ir pietiekami ilgas darba stundas, un emocionāli tas ir diezgan sarežģīti. Tā ir ļoti intensīva slodze. Protams, ir arī brīvdienas, bet tad atkal seko ļoti intensīva slodze.

Cik būtiska ir sadarbība ar kolēģiem?

Ārkārtīgi būtiska, jo tas ir komandas darbs. Bet ne visi ir spējīgi iejusties teātra struktūrā. Godīgi sakot, arī es vēl aizvien šo īpašību sevī trenēju. Jo es esmu ļoti pragmatisks, man patīk laicīgi visu zināt, laicīgi visu izdarīt, bet tā saucamā fleksibilitāte, kas nepieciešama teātrī, man sagādā zināmu piepūli. Taču es domāju, ka to var uztrenēt, tā nāk ar pieredzi. Un es to vēl trenēju. Ja citos projektos mēģinu iepriekš paredzēt piecus citus scenārijus, tad teātrī neko iepriekš paredzēt nevar, jo – var būt arī sestais. Un tas rada stresu. Bet arī stresa līmeni var iemācīties pārvarēt.

Kādas rakstura īpašības nepieciešamas, lai labi veiktu šo darbu?

Ļoti grūts jautājums. Nepārspīlēta atbildības sajūta, pretējā gadījumā var “izdegt”.

Jo teātrī darba stundas ir tik ilgas, ka tev jāprot no šī darba atslēgties – aiziet pusdienās, ieslēgt kādu muļķīgu video vai palasīt kādu grāmatu.

Ko nu kuram vajag, lai atslēgtos no darba. Prasme atslēgties arī ir svarīga īpašība, un arī to joprojām mācos. Nav viegli no šī procesa “nošķirties”, jo darbs teātrī ievelk.

Lūdzu, noraksturojiet, kāda ir skaņotāja darba vide?

Tas atkarīgs no katra konkrētā projekta. Teātrī darbs pamatā ir telpās, bet skaņotājam ir jābūt tik fleksiblam, lai spētu nodrošināt skaņu jebkurā vietā, jebkurā telpā, ne tikai uz skatuves.

Kādas prasmes un zināšanas nepieciešamas, lai labi veiktu šo darbu?

Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties! Skaņu pasaule ir ļoti atkarīga no tehnoloģiju attīstības, un tas nozīmē, ka šajā profesijā mācīties var visu mūžu. Patiesībā, šajā profesijā galvenais ir zinātkāre, nemitīga vēlme izzināt, “kas lācītim vēderā”. Ir labi, ja skaņotājs zina fiziku, saprot tehniskas lietas – kā kas darbojas. Tas ir liels pluss. Bet ir arī daudzi labi skaņotāji, kuri nepārzina tehnikas nianses, taču viņiem ir ļoti laba dzirde un gaumes izjūta. Un gan vieniem, gan otriem skaņu pasaulē ir vieta.

Vai šo profesiju izvēlas gan sievietes, gan vīrieši?

Dzimumam absolūti nav nozīmes. Pasaules praksē skaņotājas ir arī sievietes.

Kādi ir skaņu režisora lielākie izaicinājumi?

Grūti projekti, kuros tu kļūdies un iemācies kaut ko jaunu. Projekti, no kuriem emocionāli ir reāli bail, no kuriem gribētu aizbēgt, bet saproti, ka tas nav iespējams. Patiesībā, izaicinājumi šajā profesijā ir katru dienu, katrreiz, kad piesēdies pie pults un sāc kaut ko darīt, jo – tehnika ir tehnika, un vienā mirklī viss var pēkšņi beigties. Man ir bijis, ka izrādes laikā pēkšņi vairs nestrādā skaļrunis. Ko darīt? Trenēt nervus. Jā, tas ir stresiņš – katru dienu, visu laiku. Tāpēc, ja nedaudz veselīgs stresa līmenis baida, tad šī profesija nav īstā.

Kādas ir šīs profesijas “ēnas puses”?

Jau pieminētais stress. Ilgās darba stundas. Neregularitāte. Tā ir arī nepastāvība finansiālā nozīmē. Viss ir atkarīgs no tā, kā tu iekārto savu ikdienu, cik zinošs un strādāt gribošs esi. Viss atkarīgs no profesionālās kvalitātes.

Kāds ir skaņu režisoru pieprasījums darba tirgū?

Latvijā, pateicoties kultūras centru modernizācijai, tas arvien pieaug.

Kādi ir uzņēmumi un organizācijas, kurās var strādāt ar šo profesiju?

Kultūras centri, teātri, koncertzāles, arī nomas kompānijas. Nomas kompānijās gan ir cita specifika, sava hierarhija – tur vispirms nākas pastrādāt kā tehniskajam palīgam.

Manuprāt, tas ir ļoti pareizs ceļš, jo ir jāsaprot, kā viss notiek, kā skaņu sistēma strādā.

Patiesībā, šādu tehnisko palīgu uz skatuves ļoti trūkst, ne visi to grib darīt. Jo tas ir fizisks un reizē arī ļoti atbildīgs darbs, kurā nemitīgi ir jādomā. Tā tiešām ir ļoti vajadzīga profesija, un tā ir ļoti piemērota tiem, kuriem darbā patīk dinamika. Arī es to savulaik esmu darījis, tā bija ļoti laba skola, un es apbrīnoju tos, kuri to dara gadiem ilgi. Sveiciens kolēģiem, kuri to spēj darīt un dara joprojām!

Kādas ir darba iespējas ārzemēs?

Tās ir visās pasaules malās. Latvieši ir ļoti apzinīgi cilvēki, ārzemēs mūs augstu novērtē. Protams, daudz kas ir atkarīgs no paša vēlmes un ieinteresētības.

Vai ir kādi mācību priekšmeti, kuriem būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība jau skolā, ja vēlas apgūt šo profesiju?

Fizika. Man šī ir sāpīgā tēma, jo skolā pret fizikas apgūšanu izturējos ļoti nevīžīgi. Arī kompozīcija un mūzika. Bet skaņotāji ir dažādi:

ir tādi, kuri nekad nav spēlējuši mūzikas instrumentus, taču viņi ļoti labi saprot fiziku un pārzina, kā darbojas tehnoloģijas,

un, uztrenējuši gaumi, spēj būt labi skaņotāji. Un ir skaņotāji, kuri kādreiz bijuši mūziķi, kuriem gaume veidojusies caur mūziku, bet šajā profesijā ir nokļuvuši, interesējoties, kā kas skan, kāpēc skan vai neskan.

Cik konkurētspējīgs darba tirgū ir skaņu režisora atalgojums?

Varētu būt labāks, ņemot vērā to, ka tas ir “beztermiņa” darbs. Protams, dzīvot var, taču absolūts finansiāls komforts tas nav. Daudz kas atkarīgs no tā, kā tu strādā. Un nav mazsvarīgs arī veiksmes faktors – kā dzīve ievirzās, kādas iespējas piedāvā.

Jūsu ieteikumi jauniešiem, kuri gribētu apgūt šo profesiju.

Vajag darīt. Ja interesē, vismaz mēģināt. Jo tikai darot, no viena pakāpiena var nokļūt uz nākamā. Zināšanas un mācīšanās ir ļoti svarīga, bet bez teorijas šajā profesijā svarīga ir arī prakse, jo tikai gadu gaitā var saprast, kāpēc daudzas lietas strādā tā un ne savādāk. Skaņu pasaule ir ārkārtīgi plaša, tajā ir daudzas apakšnozares, kurās cilvēks var būt noderīgs. Pat tad, ja tevi neinteresē dzīvā skaņa, bet interesē, “kas lācītim vēderā”, tu vari izgudrot kaut ko jaunu, ko nebijušu – piemēram, kādu programmatūru, kas kļūst unikāla visā pasaulē. Ir tikai jāsaprot, kurā virzienā gribi tērēt savu enerģiju. Latvijas vārds audio pasaulē nav svešs: latvietis Mārtiņš Saulespurēns (1943) ir radījis mūzikas industrijā labi zināmos “Blue Microphones” studijas mikrofonus. Latvietis Juris Zariņš (1952-2017) ir radījis pats savu “premium” klases ierakstu studiju mikrofonu zīmolu “JZ Microphones” – kompāniju, kuras mikrofonus izmantojušas pasaules superzvaigznes (Lady Gaga, mūzikas producenti Rafa Sardina, Toms Ruso u.c.). Jura Zariņa radītie mikrofonu dizaini un tehnoloģiju patenti popularizējuši Latviju kā spējīgu augstas kvalitātes tehnoloģiju ražotājvalsti. Tas taču ir fantastisks sasniegums! Tāpēc, ja vien ir interese darboties skaņu pasaulē, solīti pa solītim ir jāiet uz priekšu!