Kādi ir jūsu pienākumi kā docentam?

Docenti universitātēs parasti ir jaunie vai topošie doktori, un tas ir pirmais nepieciešamais akadēmiskais līmenis tiem, kas grib kļūt par asociētiem profesoriem vai profesoriem. Līdz ar ievēlēšanu amatā docents iegūst tiesības vadīt zinātniskos pētījumus vai mākslinieciskās jaunrades procesu un veikt izglītošanas darbu atbilstoši amata nosaukumam, kā arī pasniegt maģistra vai doktorantūras līmenī.

Manos pienākumos ietilpst ERASMUS programmas koordinācija RISEBA Audiovizuālās mediju mākslas nodaļai, kā arī pastāvīga partnerattīstība sadarbībā ar citām mediju augstskolām dažādās valstīs. Es arī atbildu par starpdisciplināru radošo darbnīcu rīkošanu starp dažādām augstskolām audiovizuālo mediju un skatuves mākslas jomā. Piemēram, rudenī mums šāda darbnīca bija ar Vīnes Britu Teātra akadēmijas (VETA) studentiem. Jūnijā pie mums viesosies izcilas ASV kino skolas, Kalifornijas Mākslas institūta, režijas departamenta direktore un vadīs režijas darbnīcu mūsu nodaļas bakalauru un maģistru programmas studentiem. Taču man ir arī pedagoģiskais darbs, un tas ir saistīts ar pētniecību, jo studēju doktorantūrā. Esmu izstrādājis un gatavojos aizstāvēt angļu valodā rakstītu promocijas darbu “Rizomātiskie naratīvi 360° stereoskopiskajā kino”, kur pētu naratīvās struktūras virtuālā realitātes kontekstā. Tā izstrādē esmu iesaistījis arī studentus un dažus kolēģus. Jāpiebilst, ka es arī augstskolā pasniedzu režiju, kino režijas montāžu un 360° video veidošanu.

Kā kļūst par docentu? Vai tas atkarīgs no izglītības, kvalifikācijas, vai ir citas prasības, kas jāizpilda, lai par to kļūtu?

Esmu ievērojis, ka Latvijā jauniešiem nešķiet prestižs pedagoģiskais darbs, un tas attiecas arī uz akadēmisko darbu. Būt dziedātājam, kinorežisoram, sportistam šķiet daudz prestižāk. Iespējams, tas ir finansiālas dabas jautājums, tāpēc nav brīnums, ka bagātajās rietumvalstīs akadēmiskais darbs tiek augstu vērtēts. Savu bakalaura grādu mākslas vēsturē un maģistra grādu kinorežijā esmu ieguvis ASV, valstī, ar kuru mani arī saista pedagoģiskais darbs. Tādējādi var apgalvot, ka

docenta amatam studenti visbiežāk gatavojas jau bakalaura studiju laikā. Mentori laikus ievirza studentus šajā jomā, ja saredz, ka viņos ir šis potenciāls.

Un tas notiek neatkarīgi no specialitātes – vienlaikus ar speciālajiem priekšmetiem apgūsti arī zināšanas, kas būs nepieciešamas starptautiskajam akadēmiskajam darbam, piemēram, kritiskās domāšanas studijas, oratora mākslu. Augstskolās bieži vien ir debašu klubi, kas arī ir labs palīgs vajadzīgo īpašību un prasmju veidošanā.

Daudzviet akadēmiskajam personālam pastāv tā saucamā “tenure” [pastāvīgs amats] pozīcija, kam ir savi plusi un mīnusi. Jo var šķist, ka, ja tev ir šis statuss, tad tas ir uz mūžu. Šāda pārliecība var cilvēku padarīt kūtru un kavēt attīstību. No otras puses, šāds statuss uzliek augstu prasību latiņu, piemēram, regulāri jāpublicējas, jālasa lekcijas, jāizdod grāmatas. Audiovizuālajā jomā gandrīz visa literatūra vēljoprojām nāk no ASV, un tā ir bieži publicēta universitāšu izdevniecībās. Autori pārsvarā ir universitātēs strādājoši lektori.

Vai docenta amats ir uz noteiktu termiņu?

Jā. Man līgumā noteikts, ka tas ir uz sešiem gadiem. Pēc tam augstskolas vadība lemj, vai pagarināt termiņu vai nē. Savukārt akadēmiskais līgums man ir uz nenoteiktu laiku. Starp citu, arī ASV manis minētā “tenure” pozīcija tiek piešķirta par nopietniem akadēmiskiem sasniegumiem. Lai līdz tai nonāktu, ir ļoti nopietni jāstrādā un jāpierāda, ka esi augstas klases speciālists savā jomā. Domāju, ka arī Latvijā būtu jāiet to ceļu, ka pēc pirmajiem sešiem gadiem profesoru sniegums tiek izvērtēts un tad tikai slēgts beztermiņa līgums. Šobrīd tas ir bez šī starpposma. Protams, Latvijas valdībai ir nopietni jādomā par lielākām investīcijām zinātnē, lai beztermiņa “tenure” pozīcija būtu atraktīva mācībspēkam.

Vai darbā vajag pastāvīgi papildus mācīties?

Tā kā esmu docents un arī doktorantūras students, man ir regulāri jāpublicējas – jāveido sava akadēmiskā bāze. Daži raksti jau ir publicēti starptautiski atzītos izdevumos. Lai to darītu, ir nemitīgi jāmācās un jāseko līdzi pētniecībai manā nozarē kopumā. Jo manā promocijas darbā viena nodaļa ir veltīta tam, kas notiek šajā jomā pasaulē. Kā docentam man ir arī jāpiedalās konferencēs – nevis tikai kā klausītājam, bet lektoram.

Kādas ir priekšrocības šim akadēmiskajam darbam?

Pirmkārt, stabilitāte. Piemēram, ja tu strādā audiovizuālajā industrijā, viss atkarīgs no pasūtījuma. Tev nākas “lēkāt” no viena pasūtījuma uz otru. Tas var radīt pamatīgu stresu: it sevišķi mazā tirgū, kā Baltijā, konkurence ir liela, bet finansiāls guvums ir nepietiekams.

Akadēmiskais darbs paver arī ceļu uz citām priekšrocībām. Ja ir daudz publikāciju un esi atzīts savā disciplīnā, vari pasniegt citu valstu augstskolās.

Arī es esmu bijis pasniedzējs gan Anglijā, gan Francijā, gan ASV. Tā ir arī piedalīšanās dažādos pasākumos, konferencēs. Tava lekcija tiek publicēta starptautiski atzītā žurnālā vai datu bāzē, un ar to iepazīstas plaša auditorija. Nākas satikt daudz dažādu cilvēku, un tas veido daudz plašāku redzesloku.

Ja Latvija ar laiku veicinās lielāku investīciju ieguldīšanu zinātnē, tad arī akadēmiskā vide mūsu jauniešiem kļūs pievilcīgāka un viņi vairāk izvēlēsies strādāt arī pedagoģisko darbu. Tas pats sakāms par skolu un augstskolu reformu – ja tā nesīs pozitīvas pārmaiņas, arī tas uzrunās jauniešus pievērsties akadēmiskajai karjerai.

Tas šobrīd nereti ir papildu darbs, vai ne?

Jā, arī man sākotnēji tas tā bija, jo es strādāju kā montāžas režisors ASV. Man piezvanīja un pastāstīja, ka RISEBA tiek veidota jauna audiovizuālās mediju mākslas programma. Vai es negribot to koordinēt? Es piekritu to darīt, un nu šī programma jau ir pāraugusi par nodaļu. Skatoties uz saviem kolēģiem gan RISEBA, gan citās Latvijas augstskolās, varu teikt, ka akadēmiskais darbs tiem ir papildu darbs. Viņi augstskolā ienāk no profesionālās vides. Pasaules atzītās universitātēs tas tā gluži nav. Piemēram, Kolumbijas universitātes Kinoskolā vai Jeila universitātes Teātra skolā tai proporcijai pēc akreditācijas likumiem vietējiem ievēlētiem mācībspēkiem ir jābūt vismaz 50%. Šāda sistēma nodrošina diezgan kvalitatīvu izglītību, jo būt profesionālim savā jomā un spēja metodiski novadīt lekciju ciklu, kurā students ir ieguvējs, ir divas dažādas lietas.

Vai docenta un pasniedzēja darbs ir kā viens vesels kopums?

Kā kurā priekšmetā. Es pasniedzu 360 grādu video ražošanu, tajā pašā laikā studentu auditoriju izmantoju savā pētniecības darbā. Kas attiecas uz aktiermeistarību, mācu pamatus darbam ar tekstu, izmantojot dažādus starptautiski atzītus skatuves mākslas tehnikas paņēmienus, kas noder televīzijas un kino darbā. Šis priekšmets nav saistīts ar manu pētniecību.

Kāda ir darba vide? Kādi ir pozitīvie un mazāk pozitīvie aspekti?

RISEBA, kas ir privāta augstskola, strādāt ir patīkami, jo te ir moderna vide, mūsdienīgas iekārtas. Te ir mazāk birokrātijas, vadība ir atsaucīga, vieglāk īstenot jaunas idejas, un man šķiet, ka te ir elastīgāka pieeja nekā valsts augstskolās. Protams, kas attiecas uz programmām, tās jāsaskaņo ar Izglītības un zinātnes ministriju un Ministru kabinetu.

Man ļoti patīk tas, ka te es jūtos jauns, jo strādāju ar jauniešiem.

Tā ir kā divvirzienu kustība – tu dod un saņem atpakaļ. Sadarbība un savstarpēja bagātināšanās. Viņi mācās no manis, es – no viņiem. Un kas būtiski – jauni ļaudis daudz pozitīvāk un atvērtāk skatās uz visu jauno, nebaidās kļūdīties, ir radošu ideju pārpilni. Viņi uzmundrina un neļauj iestigt rutīnā. Ļoti būtiski pasniedzējam ir saredzēt katrā talantu un prast to attīstīt, mazāk aizrauties ar kritizēšanu un nopelšanu.

Ko jūs ieteiktu jauniešiem, ja viņi vēlētos sevi virzīt uz akadēmisko karjeru?

Katrā ziņā, jau iestājoties augstskolā, mērķtiecīgi uz to iet. Izvēlēties papildu priekšmetus, kas palīdzēs attīstīt tās prasmes, kas nepieciešamas šajā darbā. Skolā noteikti izmantot iespēju apgūt drāmu vai teātra mākslu, lai iemācītos izteiksmīgi runāt, debatēt, argumentēt, analizēt, secināt un ierosināt. Tā ir nenovērtējama māksla, un var piekrist vai nepiekrist kāda teiktajam, taču jāmāk pasniegt savu domu pārliecinoši, nepietiek tikai ar sausiem faktiem vai apgalvojumiem. Ļoti būtisks ir priekšmets, kas angliski tiek dēvēts par Critical studies (kritiskās domāšanas studijas), un visās skolās, kur ASV esmu mācījies, tāds tiek apgūts. Jau bakalaura programmas pirmajā kursā (arī vidusskolā) tas tiek ļoti nopietni mācīts.

Kādi ir dzimumu līdztiesības aspekti akadēmiskajā vidē?

Rietumvalstīs akadēmisko pedagoģiju pārsvarā izvēlas vīrieši, bet Latvijā dominē sievietes. Jācer, ka ar jauno pedagoģijas programmu ieviešanu vīriešu kļūs vairāk ne tikai vispārējā, bet arī augstākajā izglītībā. Mums kolektīvā nav tā, ka būtu jūtams kāds disbalanss – tajā ir gan vīrieši, gan sievietes.

Kā var iepazīt šo darbu jau skolas gados?

Aicinu atnākt uz RISEBA un būt klāt kādu dienu lekcijās. Redzēt un just to vidi.

Kāds ir atalgojums jaunam speciālistam un pieredzējušam?

Latvijā tas kopumā ir mīnuss, ka algas akadēmiskajam personālam nav labas. Varbūt jāatsakās no stundas likmes, jo tā neietver sagatavošanos. Iznāk, ka tad, ja vadu radošo darbnīcu ar ārzemju studentu piedalīšanos, es saņemu tikpat, cik par parasto lekciju, lai gan salīdzināt darba apjomu, kas ieguldīts sagatavojoties nevar. Varbūt tomēr noteikt gada algu, pietiekami uzrunājošu, lai noturētu šajā darbā arī jaunos.