Par māsas palīgu strādājat jau ilgus gadus. Kāpēc izvēlējāties tieši šo profesiju?

Man tuvi cilvēki – mamma un māsa - saslima ar vēzi, un rūpes par viņām uzņēmos es. Biju pieradusi rūpēties par kādu. Un draudzene mani pamudināja nākt strādāt uz nacionālo rehabilitācijas centru “Vaivari” (turpmāk tekstā – “Vaivari”). Savā ziņā darīt praktiski to pašu – rūpēties par slimniekiem, lai viņi būtu nomazgāti, paēduši un tamlīdzīgi. Darba gaitas “Vaivaros” uzsāku 1997. gadā, tobrīd tur veidoja Neirorehabilitācijas nodaļu. Un šeit arī 22 gadus strādāju – “Vaivari” man ir vienīgā ilgstošā darbavieta. Nav bijusi doma darbavietu mainīt, jo šeit ir stabils darbs, brīnišķīgi kolēģi. Strādāju arī pansionātā Jaundubultos – principā veicu tos pašus pienākumus, kurus “Vaivaros”.

Māsas palīgs ir reglamentēta profesija, un šajā specialitātē nevar strādāt bez atbilstošas izglītības. Kur Jūs ieguvāt izglītību?

Mācījos Rīgas 2. Medicīnas skolā (tagad – Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledža – red.). Mācības ilga vienu gadu. Arī šobrīd jāmācās ir viens gads (minētā koledža gan šobrīd sagatavo māsas, bet māsas palīga profesiju piedāvā apgūt citas izglītības iestādes, piemēram, Rīgas 1. medicīnas koledža, RSU Sarkanā krusta medicīnas koledža, Daugavpils Universitātes Daugavpils medicīnas koledža – red.).

Vai ar vienu gadu ir pietiekami, lai izprastu profesijas nianses?

Pamazināšanas un pamatiemaņas noteikti gada laikā var apgūt, taču iepazīt profesiju detalizētāk, var tikai ar gadiem, ar darba pieredzi.

Tālākizglītošanās ir neatņemama mūsu profesijas sastāvdaļa. Ik pēc pieciem gadiem veicama reģistra atjaunošana.

Mums šo piecu gadu laikā, apmeklējot dažādus kursus un seminārus, jāiegūst 100 punkti. Varbūt drīzumā šis nepieciešamo punktu skaits pieaugs. Kvalifikācijas kursus meklējam paši, kā arī darbavieta tos piedāvā. Par kursiem maksājam gan mēs paši, gan “Vaivari”.

Ja jaunietis plāno kļūt par māsas palīgu, kuriem mācību priekšmetiem skolas laikā būtu jāpievērš īpaša uzmanība?

Manuprāt, labā līmenī būtu jāpārzina eksaktais virziens, it īpaši bioloģija, anatomija.

Un bez kurām īpašībām, rakstura iezīmēm šajā profesijā nevar iztikt?

Ir jābūt akurātam, apdomīgam, vērīgam, nosvērtam, labsirdīgam. Jāpiemīt cilvēkmīlestībai, jo mūsu ikdienas darbs ir saistīts ar pacientiem un ar viņiem ir jārunā, jāsaprot, jāuzklausa. Noteikti ir nepieciešamas komunikācijas prasmes. Arī svešvalodu prasmes – ir jāzina krievu valoda, jo pacientu vidū nereti ir cilvēki, kas runā tikai šajā valodā. Tā kā “Vaivaros” uzturas arī ārvalstnieki, vēlamas ir angļu valodas zināšanas. Bet, domāju, ka jaunieši angļu valodu mūsdienās labi pārvalda. Ar krievu valodu nav tik spoži. Izvērtējot savu meitu pieredzi, kur viena skolā apguva angļu un vācu valodu, otra – angļu un krievu valodu, darba ikdiena apliecināja, ka krievu valodas pārzināšana ir vērtība.

Kas ir māsas palīga galvenie pienākumi?

Esam veselības aprūpes darbinieki, kuri veic pacientu aprūpi.

Piemēram, mums ir pacienti jānomazgā, jāpalīdz viņiem paēst, uz gultas gulošie pacienti - jāpagroza gultā, lai neveidojas izgulējumi, jāapmaina autiņbikses.

Darām visus darbus, ko māsas palūdz. Mums ir jāmāk sniegt pirmā medicīniskā palīdzība. Viena dežūra ilgst 24 stundas. Tad atkarībā no izveidotā grafika ir viena vai vairākas brīvas dienas. Strādājam arī brīvdienās un svētkos – ar šādu grafiku jau sen ir aprasts, to ir pieņēmusi arī ģimene.

Darbs lielākoties, esot kājās?

Jā, jo ikdienā ir daudz dažādi pienākumi – ir nemitīgi jāstaigā šurpu turpu. Arī naktīs ir jāiet pie pacientiem – kādam jāiedod padzerties, jāpārmaina autiņbikses. Ja kādam paliek slikti, nekavējoties jāsauc māsiņa.

Lūdzu, ieskicējiet vienu savu raksturīgāko darba dienu?

No rīta, kad ierodamies darbā, pieņemam maiņu. Tad izlasām žurnālu, kur ir atrodama visa jaunākā informācija par pacientiem, vai un kas ar viņiem noticis iepriekšējā dienā. Nākošais darbs – palīdzam pacientiem nokļūt uz vajadzīgajām nodarbībām. Un tad jau seko daudzveidīga pienākumu buķete, kuru nesen sarunā pieminēju.

Jūsu atbildībā nav injekciju veikšana?

Nē, to māsas palīgs nedara, tas ir māsu kompetencē. Mēs varam izmērīt asinsspiedienu, atbilstoši māsu norādījumiem iepilināt konkrētajam pacientam acīs acu pilienus, sasmērēt ar ziedi pacientam, piemēram, roku. Tas, ko saka māsa, mums ir jādara, mēs esam pilnībā pakļauti māsai.

Kas, pildot māsas palīga pienākums, visvairāk silda Jūsu sirdi? Kas šajā darbā piesaista?

Man ļoti patīk palīdzēt, aprūpēt cilvēkus. Gribu, lai viņiem ir labi, komfortabli, patīkami. Protams, ir jājūt robeža starp profesionāli veiktu darbu un pārāk ciešu pieķeršanos. Ja visiem par daudz sāk just līdzi, strādāt kļūst emocionāli grūti. Tāpēc ir jāatrod balanss, lai tu būtu labs speciālists, bet vienlaikus ieturētu zināmu distanci. To ar gadiem iemācās.

Kā Jūs teiktu – kas ir šī darba lielākie izaicinājumi?

Darbs ir fiziski smags. Lai arī mūsu darbu, nenoliedzami atvieglo, piemēram, pacēlājs, staiguļi, ratiņkrēsli, vajadzības gadījumā nāk palīgā citi kolēģi, tomēr tik un tā arī pašiem sanāk celt pacientus. Mūsu nodaļā galvenokārt ir pacienti, kas piedzīvojuši insultu. Un ikdienā mums sanāk viņiem daudz piepalīdzēt. Mūsu darbā ir arī augsts izdegšanas risks. Taču profesijas pozitīvās iezīmes atjauno spēkus, lai tas nenotiktu.

Vai māsas palīgu pulciņā ienāk jaunie profesionāļi?

Šī nav profesija, kur interesenti plūst straumēm, taču jaunpienācēji ir. Galvenokārt meitenes.

Un kur tad stiprais dzimums? Viņu fiziskais rūdījums noderētu.

Ir jau arī zēni, bet mazākumā. Piemēram, mūsu nodaļā ir viens puisis.

Laikam tomēr sabiedrībā dominē priekšstats, ka māsas palīgs ir profesija, kas vairāk piemērota meitenēm. Taču mēs priecātos arī par katru jaunpienācēju – puisi.

Vai māsas palīgam ir plašas darba iespējas?

Noteikti! Mēs varam strādāt slimnīcās, rehabilitācijas centros, pansionātos. Un robežas arī ir atvērtas – arī ārzemēs šādi speciālisti ir pieprasīti. Piemēram, viena mana meita strādā Anglijā identiskā profesijā kā es.

Un kā ar izaugsmes iespējam?

Ja vien ir vēlme un motivācija, augt var nemitīgi. Taču jebkura izaugsme ir ciešā sasaistē ar izglītošanos. Bez konkrēta izglītības seguma nevar pakāpties augstāk pa karjeras kāpnēm, lai arī cik labs speciālists tu būtu. Es teiktu, ka māsas palīgs ir laba platforma, kur pārbaudīt, vai medicīna ir cilvēka aicinājums, vai te ir viņa sirds.

Mācības ilgst tikai vienu gadu un tu jau esi gatavs darba gaitām. Pēc tam, ja vēlies, vari apgūt māsas profesiju. Un tā soli pa solim vari kļūt par ārstu. Visi ceļi ir atvērti!

Un atalgojums?

Darba samaksa varētu būt lielāka. Un par tās celšanu būtu jādomā valstiskā līmenī, ja gribas piesaistīt jauno paaudzi. Kā jau minēju – mums ir iespējas strādāt arī ārvalstīs, kas spēj piedāvāt krietni lielāku atalgojumu. Mani gan darbs ārpus Latvijas nekad nav interesējis. Mana sirds ir šeit, Latvijā. Es nevarētu aizbraukt. Esmu sava darba entuziaste, turklāt pacientu labie vārdi ir kā atalgojuma papildus daļa.

Vai šo 22 gadu laikā mainījusies darba ikdiena, darba apstākļi, vide?

Dažādas palīgierīces padarījušas darbu vieglāku. Arī vizuāli “Vaivari” ir ļoti mainījušies – centrs kļuvis daudz pievilcīgāks, mūsdienīgāks. Strādāt košās, sakoptās telpās ir daudz patīkamāk nekā tādās, kuras skāris “laika zobs”.

Pie jums uz nodaļu nāk arī praktikanti. Ko ceļa maizei jūs gribētu viņiem nodot?

Ir jāsaprot, ka skolas apgūtā teorija ir viens, bet profesiju iepazīt var tikai reālā darba vidē, sākot strādāt ar reāliem pacientiem. Tad veidojas pavisam cits priekšstats par profesiju. Mūsu nodaļa ļoti gaida praktikantus – meitenēm stāstām, rādām, jo kā lai jaunietis savādāk to visu apgūst. Profesija nav viegla, bet ja tā būs cilvēka īstais aicinājums, viņš, strādājot šajā specialitātē, būs gandarīts. Jebkura profesija jāizvēlas ar sirdi!