Kā Tu nonāci līdz interešu izglītības pedagoga profesijai?

Varētu teikt, ka tie ir divi atsevišķi stāsti. Pirmais no tiem ir par skolotāja profesiju. Par skolotāju es pirmo reizi pamēģināju strādāt, kad man bija 19 gadu. Tolaik bija nepieciešams informātikas skolotājs, un es atrados īstajā brīdī un īstajā vietā. Agrāk biju uzskatījis, ka lai nu ko, bet par skolotāju gan negribētu kļūt, taču šis šķita interesants izaicinājums. Kad sāku strādāt, es diezgan ātri sajutu tā dēvēto skolotāja misiju – sniegt zināšanas. Man tas šķita kaut kas ārkārtīgi vērtīgs, būtiskāks par materiālajām lietām. Sapratu teicienu – visu var atņemt, tikai ne tavas zināšanas. Turklāt man vienmēr ir paticis citiem palīdzēt. Skolotāja darbs tāds arī ir – izstāstīt, parādīt un palīdzēt tiem, kuriem nesanāk, paskaidrot, ja nepieciešams, paskaidrot vēlreiz, bet citādāk. Pēc kāda gada vairs nevarēju apvienot studijas ar darbu, tāpēc skolotāja darbu tobrīd nācās pamest, taču apņēmos – neskatoties uz to, ka skolotāju atalgojums nav no tiem lielākajiem, nākotnē, kad strādāšu labi atalgotu darbu, vismaz reizi vai divas nedēļā veltīšu arī skolotāja darbam. Taču notika citādāk. Pēc vairākiem gadiem man vajadzēja atrast jaunu darbu, un es izlēmu, ka darīšu nevis to, kur vairāk var nopelnīt, bet to, kas man visvairāk patīk. Tā es atkal sāku strādāt par informātikas skolotāju un paralēli arī mācīties, lai iegūtu pedagoģisko izglītību, kas skolotājam ir nepieciešama. Tā kā slodze bija diezgan maza, sāku meklēt vēl kādu papildu darba vietu. Atradu sludinājumu, ka pašvaldības interešu izglītības iestādē tiek meklēts interešu izglītības skolotājs, lai gan man tolaik nebija ne jausmas, ko tas īsti nozīmē. Man teica – tu vari mācīt to, ko proti. Nodomāju – tas gan ir lieliski! Tur bija vajadzīgs datorpulciņa skolotājs, es savukārt aizrāvos ar mikrokontrolieru (red. –mazs dators, kas sastāv tikai no vienas mikroshēmas) programmēšanu, arī elektronisku ierīču veidošanu.

Brīvajā laikā programmēju, savulaik izveidoju pat elektronisku spēli – tas viss man šķita ļoti interesanti. Es gribēju to mācīt arī citiem, bet sākumā man vēl nebija saprašanas, kādā vecumā un kādas lietas skolēni var saprast.

Tie, kas pieteicās uz pulciņu, bija jauni, bet starp viņiem bija kāds 4. klases skolēns, kurš bija īpaši spējīgs, – viņš pie manis mācās joprojām un ir jau sasniedzis ļoti augstus rezultātus, braucis arī uz starptautiskām programmēšanas sacensībām. Lielā mērā tieši viņš bija tas, kas mani motivēja turpināt darboties interešu izglītības lauciņā. Programmēšanu mācu nu jau 5 gadus.

Pastāsti par savu izglītību!

Lielāko daļu no programmēšanas esmu apguvis pašmācības ceļā. Par šo jomu ir brīvi pieejamas labas grāmatas, esmu mācījies no citiem kolēģiem un dažreiz pat no saviem skolēniem. Elektronika mani ir interesējusi jau kopš bērnības, vienmēr ir bijusi tuva datoru joma – nevis spēļu spēlēšanas izpratnē, bet tās iespējas, ko datori piedāvā datu apstrādei. Pēc vidusskolas dažus gadus mācījos Latvijas Universitātē (LU) programmēšanu, bet tolaik man nebija sajūta, ka tā ir lieta, kas man labi padodas. Reālu pielietojumu savai interesei un zināšanām atradu tikai pēc vairākiem gadiem. Vēlāk, kad sapratu, ka vēlos strādāt arī kā pasniedzējs, iestājos LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, kur mācos vēl joprojām.

Kas ir Tavs galvenais uzdevums kā interešu izglītības skolotājam?

Viena no galvenajām lietām ir radīt skolēnos interesi par konkrēto jomu, izmantojot viņu vecumam atbilstošas metodes. Lielu daļu uzdevumu es veidoju pats, eksperimentējot un vērojot, kas labāk strādā. Kad sāku strādāt, es vēl nezināju, ka arī pavisam jauniem skolēniem ar atbilstošām metodēm iespējams mācīt programmēšanas pamatus. Mācījos arī no savām kļūdām. Esmu strādājis dažādās izglītības iestādēs – gan vispārizglītojošās skolās, gan pašvaldības interešu izglītības iestādēs, arī privātskolās un pat ar bērnu dārza vecāko grupiņu audzēkņiem. Toreiz nebiju pārliecināts, vai piecus gadus veciem bērniem par programmēšanu vispār varētu būt kāda interese. Nolēmu izmēģināt īpašu programmu, kur viņi pašus programmēšanas pamatus varēja apgūt caur spēlēm. Biju pārsteigts, cik labi bija viņu rezultāti. Protams, šādā vecumā nevar mācīties pārāk ilgi, tāpēc darbojāmies tikai 30 minūtes. Tā pārliecinājos – pat ja bērni vēl nemāk lasīt, viņi jau var sev piemērotā veidā iemācīties pašus programmēšanas pamatus. Piemēram, secināju, ka mazākie bērni var lieliski mācīties vienā no populārākajām programmēšanas valodām Scratch.

Mana pārliecība ir – kad dara, tad arī notiek, tāpēc paralēli skolēnu mācīšanai cenšos izmantot visas iespējas piedalīties konkursos, tagad jau arī olimpiādēs, braucam arī uz starptautiskām sacensībām.

Esmu veltījis savas brīvdienas, lai kopā ar bērniem brauktu uz sacensībām. Dalība sacensībās un olimpiādēs ir pilnībā mana iniciatīva. To, protams, var nedarīt, jo algu tas neietekmē, bet man pašam tas patīk, turklāt redzu, ka arī bērniem tas ir svarīgi. Tieši tāpēc pirms diviem gadiem pats sāku organizēt informātikas olimpiādes jaunāko klašu skolēniem, jo pirms tam Latvijā tādas notika tikai 8. – 12. klašu skolēniem. Jo vairāk dara, jo labāk sanāk – cilvēki no malas to pamana, izsaka piedāvājumus, rodas dažādas iespējas.

Vai interešu izglītības skolotājs var strādāt citā pamatdarbā un pasniegt tikai vienu, divas reizes nedēļā?

Tā var darīt, un daži tā arī dara. Man šķiet, ka par interešu izglītības skolotāju strādāt ir vienkāršāk nekā par vispārējās izglītības skolotāju, jo pats skolotājs var uzrakstīt savu izglītības programmu – ko un cik daudz viņš mācīs, cik veciem skolēniem. Lielā mērā viņš pats sev ir noteicējs. Mums, protams, ir vadlīnijas, taču tās vairāk attiecas uz mācību procesu, piemēram, cik gara ir nodarbība, bet attiecībā uz mācību saturu mums ir diezgan brīva izvēle. Interešu izglītībā pluss ir arī tāds, ka gandrīz visi bērni, kas atnāk uz pulciņu, ir motivēti – izvēlējušies apgūt tieši šo jomu. Iepriekš, strādājot pašvaldības izglītības iestādē, ir pat bijis tā, ka jārīko konkurss, jo tik daudzi skolēni pieteicās uz manis vadīto pulciņu, ka visus nevarēja uzņemt, – apmēram 3 uz vienu vietu. Tāpēc tagad esmu izveidojis savu programmēšanas skolu. Man bija būtiski, lai programmēšanu pasniedz nozares profesionāļi, kas ir arī labi pedagogi, taču tam ir vajadzīgs konkurētspējīgs atalgojums, kādu pašvaldības iestādes nevar nodrošināt. Es gan esmu pārliecināts, ka skolotājam vairāk vai mazāk vienmēr ir jābūt ar misijas apziņu, – atalgojums te nav izšķirošais faktors.

Vai kā savas skolas vadītājam Tev ir vēl kādi pienākumi?

Šobrīd man diezgan daudz sanāk nodarboties ar organizatoriskām lietām – ne tikai saistībā ar mācību procesu, bet arī saimniecības un tehniskajiem jautājumiem. Taču man ļoti svarīgs ir tieši pasniedzēja darbs, tāpēc noteikti negribētu no tā aiziet prom un sākt nodarboties tikai ar vadīšanu un organizēšanu.

Kādas ir galvenās prasmes un īpašības, kas Tavā darbā nepieciešamas?

Noteikti jābūt spējai iet līdzi laikam, mainīties un mācīties. Manuprāt, tas nebūt nav vērtējams kā sasniegums, ja skolotājs vienā vietā ir nostrādājis 50 gadus. To varbūt varētu darīt kāds, kas rūpnīcā saiņo konfektes un laika gaitā kļūst ātrāks un meistarīgāks, taču ne skolotājs, kuram nemitīgi pašam jāaug, jāattīstās un kurš nedrīkst palikt uz vietas. Diemžēl ne visiem ir vēlme mainīties. Arī es domāju – tajā brīdī, kad jutīšu, ka manā darbā ir iestājusies rutīna un es nespēju neko jaunu saviem audzēkņiem vairs dot, mainīšu savu nodarbošanos, taču pagaidām jūtu, ka man šajā profesijā vēl ir daudz ko darīt un kur augt.

Skolotājam jāpiemīt arī lielai pacietībai, jāspēj iejusties skolēna ādā, saprast, ka viņi tikai vēl sāk apgūt pašus pamatus un var nesaprast to, kas man jau šķiet pašsaprotams.

Kas Tev savā darbā sniedz vislielāko gandarījumu?

Tas ir rezultāts, kad redzi, ka bērni ir patiesi aizrāvušies, ka esi radījis viņos interesi par konkrēto jomu. Bieži, skatoties uz viņiem, atpazīstu pats sevi pirms daudziem gadiem. Redzu, ka viņiem izdodas, reizēm viņi pat mani pārspēj, un es varu no viņiem mācīties. Tā kā ar katru gadu manu skolēnu rezultāti aizvien uzlabojas, viens no mūsu nākotnes mērķiem ir iegūt medaļas starptautiskajās sacensībās.

Kādi ir lielākie izaicinājumi Tavā profesijā?

Es neteiktu, ka tas ir ļoti liels izaicinājums, taču reizēm rodas sasprindzinājums no tā, ka jāuzņemas diezgan liela atbildība, piemēram, kad kopā ar bērniem dodamies uz sacensībām ārzemēs. It kā jau mani skolēni nedara lielas muļķības, tomēr bērni paliek bērni.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas vēlētos kļūt par interešu izglītības skolotājiem?

Ja ir interese, noteikti pamēģināt skolotāja darbu. Lai arī tas netiek uzskatīts par tik prestižu kā darbs IT jomā, kā arī atalgojums ir krietni mazāks, tomēr, ja pedagoģija ir sirdslieta, tad ir vērts vismaz daļu sava laika tai veltīt. Jāmēģina vienmēr izdarīt vairāk, nekā tiek prasīts, tad būs arī iespējams sasniegt daudz vairāk.