Cik gadus jau strādā par žurnālisti?

Pastāvīgi – no 1993. gada, taču studiju laikā man bija obligāta prakse, sākot no 1. kursa. Ja ņem vērā arī prakses laiku, tad par žurnālisti strādāju kopš 1985. gada.

Kur studēji?

Latvijas Universitātē. Tolaik bija jāmācās pieci gadi [šobrīd bakalaura studiju programmā – trīs gadi]. Esmu apguvusi žurnālistikas specialitāti.

Vai žurnālista profesija bija pārdomāta vai spontāna izvēle?

Skolas laikā es ļoti vēlējos kļūt par izmeklētāju. Taču mamma mani atrunāja, norādot, ka padomju laikos sievietei par izmeklētāju, visticamāk, neļaus strādāt, savas darba dienas pavadīšu pie papīru kalniem vien. 11. klasē mana literatūras skolotāja ieteica citu variantu – studēt žurnālistiku. Rakstīju labi, sacerējumi man padevās labāk nekā citiem, un šo ieteikumu ņēmu vērā. Pēdējā vidusskolas gadā uzrakstīju vairākas publikācijas vietējai avīzei, jo tās vajadzēja uzrādīt iestājeksāmenos. Tiku uzņemta universitātē.

Savā ziņā žurnālists nedaudz pilda arī izmeklētāja funkcijas.

Tā ir, bet toreiz starp šīm profesijām nevilku paralēles. Toties tagad labprāt izmeklēju piņķerīgus notikumus un pēc tam uzrakstu par piedzīvoto un noskaidroto.

Kuriem mācību priekšmetiem jau skolas laikā jāpievērš vērība, ja jaunietis vēlas strādāt par žurnālistu? Kādas zināšanas noder darbā?

Ir jābūt vispusīgi izglītotam, jo nekad nevar zināt, ar kādiem cilvēkiem nāksies ikdienā tikties, intervēt. Žurnālists nevar uz interviju ierasties kā balta lapa, pilnīgi neko nezinot par intervējamā pārstāvēto jomu.

Žurnālists var nebūt gudrāks, erudītāks par savu sarunbiedru, bet viņam ir jāprot un jāspēj runāt par konkrēto tēmu labā zināšanu līmenī. Intervijas laikā telefonā «neiegūglēsi», ko tagad teikt, ko jautāt, ir jābūt zināšanām un jāprot tās izmantot. Skolā iegūtās zināšanas ir labs pamats, no kura atsperties. Manuprāt, ir jāmācās visi mācību priekšmeti. Nepietiks vien ar labām latviešu valodas zināšanām un prasmi rakstīt, kas, nenoliedzami, ir svarīga. Darbā noder bagāts vārdu krājums, tad teksts ir baudāmāks. Cilvēkam jābūt ar plašu skatījumu uz lietām. Nepārtraukti ļoti daudz jāmācās.

Kādām īpašībām, personības iezīmēm būtu jāpiemīt?

Ir jābūt labam psihologam, bet to ar laiku var iemācīties. Jāpiemīt atbildības sajūtai – par termiņiem, par cilvēkiem, par kuriem žurnālists raksta, jo noteikti ir jāizvērtē, kādas var būt sekas, uzrakstot pilnīgi visu, ko intervijas varonis ir pateicis. Starp citu, reizēm tiešām vajag rakstīt visu, katru vārdu! Tas ir jāizvērtē un jājūt. Taču īslaicīga popularitāte nav tā vērta, lai kādam neatgriezeniski vai arī atgriezeniski sabojātu dzīvi tikai tāpēc, ka man kā žurnālistei ir gribējies paspīdēt ar tā saucamo sensāciju. Ir jāmīl, jāciena cilvēki. Jābūt godīgam jeb godprātīgi jāatspoguļo intervējamā sacītais.

Kuri ir galvenie pieturas punkti tavā CV?

Pēc augstskolas absolvēšanas saņēmu nosūtījumu uz laikrakstu «Neatkarīgā Cīņa». Tā laika redaktors man ieteica atnākt pēc pāris mēnešiem, tad varēšu strādāt par lauku korespondenti. Tikmēr nolēmu nedaudz pastrādāt bērnudārzā, pēc tam nokļuvu laikrakstā «Rīgas Balss», kur strādāju līdz žurnāla slēgšanai (laikrakstu 2008. gadā pārveidoja par nedēļas žurnālu). Un likteņa ironija – 2009. gadā sāku strādāt «Neatkarīgajā Rīta Avīzē», kas iepriekš bija «Neatkarīgā Cīņa». Aplis bija noslēdzies.

Par kādām tēmām rakstīji «Rīgas Balsī» un tagad «Neatkarīgajā Rīta Avīzē»?

«Rīgas Balsī» rakstīju par Rīgas ikdienas aktualitātēm un sociāliem jautājumiem, precīzāk, par vardarbību pret bērniem. Tēma bija ļoti smaga, tolaik nereti policija uz šīm drāmām ģimenē skatījās caur pirkstiem un bija grūti pierādīt, ka bērns no ģimenes būtu jāizņem vai vismaz kaut kā jārīkojas. No šīs tēmas noguru. Es atteicos par to rakstīt, redakcijā manu lēmumu saprata. Nākamais posms bija armijas tematika. Sāku rakstīt laikā, kad veidojās Latvijas armija. Tā bija fantastiski interesanta pieredze un tēma, turklāt tolaik iegūtā informācija un kontakti noder joprojām. Savukārt «Neatkarīgajā» rakstu par tēmām, kas attiecas uz Rīgu, par pilsētas saimnieciskajām problēmām, par baznīcas un valsts attiecībām, šad tad – kaut ko kriminālu. Proti, par noziegumiem, to izmeklēšanu, arī par nozieguma cēloņiem, ja spēju līdz tiem aizrakties. Zinu žurnālistus, kas pēta un raksta tikai par vienu tēmu, piemēram, ekonomiku. Man patīk dažādība, tāpēc ik pa laikam pievēršos vairākām tēmām, lai profesionāli negarlaikotos.

Lūdzu, ieskicē vienu raksturīgāko darba dienu?

Tādas nemaz nav –

katra diena ir atšķirīga. Varu strādāt mājās, tas ir, attālināti, varu strādāt redakcijā. Kādu dienu var sanākt apmeklēt vairākus pasākumus un uzreiz uzrakstīt, citu dienu ir ieplānota intervija, kad nekam citam laika nav. Vienu dienu vācu materiālus, nākamajā apkopoto informāciju pārvēršu rakstā.

Par saviem dienas un pat nedēļas plāniem informēju redaktori, lai viņa var plānot, ko katrā dienā publicēt. Citreiz redaktore iesaka kādu tēmu. Bieži gribētu vairāk laika, ko varu veltīt pētīšanai, lasīšanai, informācijas vākšanai – strādājot ikdienas laikrakstā, rakstam ir jābūt gatavam jau pēcpusdienā, tāpēc jāstrādā ir operatīvi.

Noteikti gribu uzsvērt, ka darbā ļoti palīdz uzkrātā pieredze, kā arī laba reputācija: kā runā ar cilvēkiem, kā vāc materiālus, kā intervējamā sacīto atspoguļo rakstā. Pat ja mans viedoklis ar runātāja pausto nesakrīt, es nedrīkstu pavērst rakstu tā, lai runātāja teikto parādītu viņam nevēlamā gaismā. Sarunas laikā mēs varam pat izstrīdēties, aizstāvot savus uzskatus, bet tas nenozīmē, ka nerakstīšu to, ko cilvēks ir teicis.

Kas ikdienas skrējienā tev vislabāk patīk?

Iespēja piedzīvot arvien kaut ko jaunu, būt tur, kur cilvēks no malas vispār nevar iekļūt, runāt ar cilvēkiem, ar kuriem nav iespējams satikties un aprunāties ikvienam. Piemēram, kopā ar citiem žurnālistiem samērā bieži lidojām ar armijas lidmašīnu, darba lietās, protams, un man bija iespēja to vadīt. Es no tādas izdevības neatteicos, pat ja ar lidmašīnas stūrēšanu man sanāca visai šķībi. Biju Irbenes radioteleskopā, uzkāpu uz teleskopa milzu šķīvja, kopā ar fotogrāfi uzrāpāmies Brīvības piemineklī pie pašām zvaigznēm, kad pieminekli restaurēja. Bija iespēja piedalīties dzemdībās – sievietei veica ķeizargriezienu, un mums kopā ar fotogrāfu atļāva būt klāt operāciju zālē, jo man bija jāveido raksts par pirmo gada bērniņu, kas piedzima Rīgas Dzemdību namā.

Nereti mums, žurnālistiem, ir atvērtas daudzas durvis, kuras citiem ir slēgtas. Mūsu darbā nav garlaicīgi.

No rīta es nevaru 100% zināt, kur darba pienākumi dienas gaitā mani aizvedīs.

Ko tu minētu kā profesijas ēnas puses?

Nenormēts darba laiks – līdz avīzes nodošanai raksts ir jāuzraksta, un punkts. Un tad pārējie plāni ir sekundāri – bija sarunāts tikties ar draugiem, nesanāca, bija iegādātas koncerta biļetes, nevarēju aiziet, jo bija jāstrādā. Tā mēdz notikt, un ar to ir jārēķinās šajā profesijā. Jāspēj iekļauties termiņos. Nereti sanāk strādāt arī brīvdienās un svētku dienās, ja avīze iznāk nākamajā dienā. Tā kā daudz laika tiek pavadīts pie datora, ir jārūpējas par veselību – jāvingro, jāievēro atpūtas pauzes. Ne vienmēr sanāk.

Cik dienā procentuāli tu laika pavadi pie datora?

Ir dienas, kad pat padsmit stundas sanāk strādāt pie datora – visa informācija ir iegūta, tā jāizsijā un jāuzraksta materiāls. Ir dienas, piemēram, kad paredzēts izbrauciens ārpus Rīgas, pie datora pat nepieeju.

Vai un kā gadu laikā mainījies profesijas prestižs?

Ir mainījies. Manuprāt – uz negatīvo pusi. Diemžēl augstskolas absolvē profesionāli nesagatavoti cilvēki, kuri sevi uzskata par žurnālistiem. Viņi, protams, nevar zināt visus profesijas knifus, bet elementāras lietas gan vajadzētu prast. Pietrūkst kvalitatīvas žurnālistikas. Dominē skaļi, sekli virsraksti. Uzskatu, ka pat dzeltenā prese var būt kvalitatīva, ja pie publikācijas ir piestrādāts, nevis izveidota tukša «sensācija». Pārpublicēt kāda cita sociālā tīkla lietotāja ierakstu, uzrakstot kliedzošu virsrakstu – tā nav žurnālistika. Tas degradē profesiju.

Vai šī ir bīstama profesija?

Jā. Domāju, ka ikviens labs, profesionāls žurnālists piedzīvojis situācijas, kad viņam ir draudēts. Ar tiesu darbiem, ar fizisku izrēķināšanos. Piemēram, rakstīju par to, kā Tatjana Ždanoka ieguva pilsonību. Un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes [tolaik – Latvijas Republikas Ministru Padomes Migrācijas lietu departaments] sniegtā informācija liecināja, ka viņa pilsonību ieguvusi nelikumīgi. Es paļāvos uz šo informāciju un, ja pareizi atceros, neuzprasīju Ždanokas viedokli. Tā bija mana kļūda. Viņa mani iesūdzēja tiesā un tiesu uzvarēja, jo varēja pierādīt, ka pilsonība iegūta likumīgi. Ar tiesu darbiem draudēts arī citu tēmu sakarā, ar fizisku iespaidošanu – arī. Savukārt mans kursa biedrs Gundars Matīss tika nogalināts savas profesionālās darbības dēļ. Viņš rakstīja par Liepājas tā saucamajām točkām.

Kur var strādāt žurnālisti?

Presē, radio, TV, interneta medijos. Ir iespēja strādāt gan štatā, gan ārštatā, neesot piesaistītam vienam darba devējam. Daudzi žurnālisti (pēc izglītības) strādā par sabiedrisko attiecību speciālistiem, mārketinga, reklāmas jomā.

Ko šī profesija piedāvā, domājot par karjeras iespējām?

Tradicionāls karjeras ceļš presē: žurnālists kādā nodaļā, tad nodaļas vadītājs, redaktora vietnieks, redaktors. Taču ir plašas horizontālas karjeras iespējas: cilvēks var mainīt nodaļas vai atstāt drukātos medijus un, piemēram, strādāt radio.

Atalgojums ir konkurētspējīgs?

Atalgojuma līmeņi var būt dažādi, piemēram, strādājot sabiedriskajā medijā vai komercmedijā. Nav vienas mērauklas. Ir žurnālisti, kas mēnesī nopelna virs vidējās algas valstī, citiem darba samaksa ir zem šīs vidējā rādītāja.