Kā Jums radās doma mācīties par zobārstniecības māsu? Vai ģimenē ir cilvēki, kas saistīti ar šo jomu?

Mana mamma un vecmāmiņa ir skolotājas, tāpēc pirmā doma bija apgūt skolotāja profesiju. Pašai pēc vidusskolas nekādu ideju nebija – nezināju, ko vēlos. Tad radās iespēja gadu nostrādāt par auklīti Vācijā. Atgriezusies izlasīju avīzē sludinājumu par uzņemšanu Rīgas 1. medicīnas skolā (tagad Rīgas 1. medicīnas koledža) zobārstniecības māsu profesijā. Otra vecmāmiņa, kas ir zobārste, ieteica šo profesiju, jo tā esot man ļoti piemērota, turklāt tā vienmēr un visos laikos būs vajadzīga. No savas pieredzes viņa man neieteica mācīties par zobārstu, jo tas ir ļoti smags darbs sievietei, bet mudināja mācīties tieši par zobārstniecības māsu, kas paver iespēju strādāt arī kā zobārsta asistentam. Esmu viņai ļoti pateicīga, jo visu 20 gadu laikā, kopš strādāju par zobārstniecības māsu, nav bijusi neviena diena, kad man negribētos iet uz darbu.

Cik populāras jauniešu vidū ir zobārstniecības māsas un zobārsta asistenta profesijas?

Pēc Ministru kabineta noteikumu grozījumiem, kas paredzēja, ka zobārsta asistentam ir nepieciešama atbilstoša izglītība, aktivitāte bija ļoti liela. Visiem, kuri līdz šim bija pildījuši zobārsta asistenta pienākumus, un vēlējās palikt šajā jomā, bija nepieciešams iegūt atbilstošu izglītību. Tagad to nevar nosaukt par ļoti populāru profesiju, un es pat nezinu, kāpēc jauniešus tā nepiesaista. Ļoti liela daļa no tiem, kuri uzsāk mācības, tās pārtrauc jau pirmajā pusgadā. Iespējams, ka daudzus atbaida vispārējās medicīnas apgūšana, kam faktiski tiek veltīts viss pirmais kurss. Arī daudzi no tiem, kuri šobrīd mācās attiecīgajās profesijās, neplāno tajās strādāt – it kā viņi apzinās, ka kaut kur ir jāmācās, bet viņos nav pārliecības, ka tiešām vēlas tieši šo darbu.

Lūdzu, precīzāk, cik ilgi ir jāmācās zobārstniecības māsai un cik zobārsta asistentam?

Kā jau iepriekš teicu, pēc vidējās vispārējās izglītības iegūšanas Rīgas 1. medicīnas koledžā ir divas mācību programmas – zobārstniecības māsām mācību ilgums ir divi gadi, bet zobārsta asistentam viens gads. Iespējams, ka abas mācību programmas tuvākajos gados tiks apvienotas un sauksies zobārsta asistents. Mācību ilgums 2 gadi.

Kāda bija Jūsu pirmā darba pieredze?

Pirmo praksi izgāju Stomatoloģijas institūtā, strādājot kā zobārsta asistente. Tolaik vēl katram ārstam nebija savas māsas un četrrocīgi neviens nestrādāja. Māsu uzdevums bija padot, aiznest, sagatavot. Vēlāk strādāju vairākās klīnikās, bet tad saņēmu piedāvājumu atgriezties Stomatoloģijas institūta ortodontijas klīnikā un strādāt par zobārstniecības māsu. Šobrīd visi zobārsti strādā kopā ar māsu vai asistentu, kas ir kā otra labā roka ārstam – šodien grūti iedomāties, ka ārsts varētu iztikt bez asistenta.

Vai darbs prasa nemitīgu zināšanu papildināšanu?

Protams, tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, tāpēc arī mums ir nemitīgi jāapgūst viss jaunais. Arī man, neskatoties uz to, ka visu laiku kaut ko mācos, vēl ir palikuši robi zināšanās un prasmēs, piemēram, neesmu paguvusi apgūt zobu skenēšanu.

Kopš esmu ortodontijā, mācīšanās ir mana ikdiena – darbs ir ļoti dinamisks.

Turklāt papildu zināšanas ir obligātas, lai veiktu sertifikāta pagarināšanu – ir noteikts izglītības stundu skaits, kas jāapgūst, lai sertifikātu pagarinātu. Protams, arī man pašai ir liela interese par visām nozares novitātēm.

Cik noslogota ir darbdiena?

Ļoti noslogota – ortodontijā pacienti mainās ik pa pusstundai. Turklāt ortodontijā – zobu regulēšana visa vecuma cilvēkiem, sākot no maziem bērniem, – pacienti nāk atkārtoti – pat pusgadu un vairāk, tāpēc izveidojas labas attiecības un pat draudzība. Daudzi nāk konkrēti pie manis – viņi zina, ka atnāks ārsts un pateiks, ko konkrēti vajag izdarīt, un es to paveikšu. Tā ir ļoti laba sajūta, ka man uzticas gan ārsts, gan pacients. Iespējams, ka, ilgstoši strādājot pie zobārsta, kas specializējas zobārstniecības terapijā vai ķirurģijā, kur pacients krēslā pavada stundu un vairāk, uznāk nogurums un darbs vairs nesagādā prieku.

Ja esam labi sastrādājušies – ja ir saskaņa ar pacientu un ārstu, tad strādāt ir viegli, jo zobārstniecība faktiski ir komandas darbs.

Varbūt jauniešiem nepatīk fakts, ka būtībā asistents ir kā padotais ārstam – varbūt viņi visu grib darīt paši?

Iespējams, jo asistentam tiešām ir otrā plāna darbs – noteicējs ir ārsts. Mans uzdevums ir viņam palīdzēt. Būtībā bez asistenta ārstam būtu ļoti grūti. Iedomājieties situāciju – vienā rokā sarežģītā pozā urbis, ar otru vēl jāspēj nosūcēju pacienta mutē noturēt un veikt vienlaikus vēl daudzas citas kustības.

Vai darba vide ir komfortabla?

Jā, telpās ziemu un vasaru ir piemērota temperatūra, ir silti un gaiši. Vienīgi reizēm traucē tas, ka sauli nevar redzēt. Manuprāt, galvenais ir kolēģu draudzīgums – ja attiecības ir labas, tad nekas nav par grūtu.

Vai darbs ir fiziski grūts?

Nē. Tikai sarežģītās situācijās ir ilgāk jāsēž kādā piespiedu pozā, bet kopumā darbs tiešām nav fiziski smags.

Vai darbs ir morāli smags?

Dienā tiekos apmēram ar 20 pacientiem – visi vēlas aprunāties, visiem ir jautājumi, katram ir savas emocijas. Reizēm nākas sajusties gluži kā psihologam – ir jāmāk ar visu tikt galā un katru pacientu pieņemt ar smaidu uz lūpām.

Cik daudz no šodienas zināšanām Jums iemācīja skolā?

Es domāju, ka skola iemāca tikai pašus pamatus, jo tehnoloģijas un materiāli mainās tik strauji, ka skolas programmas netiek līdzi. Vispārējās zināšanas, protams, skola sniedz, bet ir jārēķinās, ka visu darba mūžu nāksies papildus mācīties.

Vai jaunietim ir iespēja tuvāk iepazīties ar reālo zobārsta asistenta  ikdienas darbu?

Jā, visvieglāk to izdarīt ir “Ēnu dienā” – arī šogad mums bija divi jaunieši, kas sekoja ārsta un māsas darbam. Taču iespējami arī citi veidi – vienmēr var sarunāt pasēdēt blakus un pavērot ikdienas darbu, kad pie zobārsta dodas kāds no ģimenes vai draugiem.

Vai pastāv dzimumu līdztiesība? Vai starp zobārstu asistentiem ir arī puiši?

Es personīgi zinu tikai divus puišus, turklāt viens no viņiem tagad jau ir labs zobārsts.

Taču, manuprāt, šo darbu vienlīdz labi var veikt arī puiši, jo atalgojums ir labs, piemērots mūsdienu situācijai.

Vienmēr var gribēt vairāk, bet žēloties tiešām nevar.

Vai darba tirgū šai profesijai ir pieprasījums?

Brīvas vakances ir visu laiku. Domāju, ka arī nākotnē šī profesija būs ļoti pieprasīta. Esmu novērojusi, ka arvien vairāk cilvēku uzmanību pievērš ne tikai tam, lai zobi būtu veseli, bet arī skaisti, tāpēc pieprasījums pēc ortodonta pakalpojumiem arvien pieaug. Piebildīšu, ka iespaidu uz zobiem un žokļa kaulu atstāj gan pārtika, gan elpošana, gan stāja – tie ir mūsdienu sabiedrības problemātiskie jautājumi, tātad darba mums netrūks. Zinu, ka daudzi mūsu profesijas pārstāvji brauc strādāt uz ārzemēm. Turklāt zobārstniecībā atšķirībā no medicīnas māsu profesijas, lai sāktu strādāt kādā no Eiropas Savienības valstīm, nav nepieciešama papildu izglītība – mūsu valsts diplomi ir atzīti arī starptautiski. Piebildīšu, ka angļu valodas zināšanas ir ļoti noderīgas arī strādājot Latvijā – ne tikai iekārtas un to instrukcijas ir angļu valodā, bet ir arī daudz ārvalstu pacientu. Piemēram, mūsu klīnikā bieži viesi ir šveicieši, zviedri, briti.

Vai, izvēloties šo profesiju, ir jābūt kādām īpašām rakstura un personīgajām īpašībām?

Pirmkārt, ir jābūt pietiekami drosmīgam, lai nebaidītos otram pieskarties, kā arī nedrīkst baidīties no asinīm. Strādājot ortodontijā – mazāk, bet ķirurģijā un terapijā asinis ir ikdienišķa parādība. Jābūt ļoti tīrīgam, precīzam, atbildīgam, kā arī komunikablam, jo tas tomēr ir darbs ar cilvēku. Pacientiem nereti ir lielas bailes no zobārsta – jāprot aprunāties, izskaidrot visu un nomierināt. Īpaši rūpīgi jārunā ar maziem bērniem, jo nedrīkst sabojāt pirmo pieredzi pie zobārsta, lai visu mūžu cilvēkam nebūtu bail no ārsta. Manuprāt, katram cilvēkam jāizvēlas darbs, kas viņam tiešām patīk.