Intervija ar Zinti Ravinski,

VUGD Vidzemes reģiona brigādes Madonas daļas vada komandieri

Kā jūs kļuvāt par ugunsdzēsēju glābēju?

Mana pirmā izglītība ir mežsargs, kuru ieguvu Ogres meža tehnikumā. Tajā pašā laikā daudz pazīstamo strādāja policijā, kuri savukārt bija saistīti ar ugunsdzēsējiem un glābējiem. Tolaik, 2007.gadā, VUGD meklēja jaunus darbiniekus, tostarp arī Cesvaines postenī. Jāpiebilst, ka pats tolaik dzīvoju Cesvainē. Pazīstamie cilvēki ieteica pamēģināt darbu VUGD dienestā, kaut arī pats līdz tam pat nebiju iedomājies par šādu darbu. Paziņu pierunāts sāku strādāt Cesvaines postenī.

Vai esat ieguvis arī speciālo izglītību?

Jā, tāpat kā visi ugunsdzēsēji glābēji, esmu ieguvis ugunsdzēsēja glābēja profesiju un papildus 1. līmeņa augstāko izglītību, kā ugunsdrošības un civilās aizsardzības tehniķis Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā (UCAK).

Pirms intervijas teicāt, ka esat ierobežots laikā, jo jādodas uz praktiskajām nodarbībām. Kā un kāpēc tās tiek organizētas?

Tās ir plānveida nodarbības, kurās trenējamies dažādām situācijām. Tās nav apmācības, bet gan treniņi, kas uzlabo darbinieku prasmes rīkoties ātri un droši. Mums ir ne tikai plānveida praktiskās nodarbības, bet arī fiziskie treniņi un teorētisko zināšanu pilnveidošanas nodarbības. Katrai dienai ir konkrēts nodarbību plāns – skaidri zinām, cikos ir praktiskās nodarbības, cikos teorija, cikos spēka vingrinājumi. Piemēram, šodien dosimies uz karjeru un trenēsimies ūdens padošanu no atklātas ūdenskrātuves.

Pēc praktiskajām nodarbībām būs darba aizsardzības instruktāža, kā arī teorētiskās profesionālās apmācības par izturības, spēka un veiklības attīstīšanu un pilnveidošanu. Vakarpusē sporta zālē būs fiziskās sagatavotības treniņš – pievilkšanās pie stieņa un roku saliekšana balstā guļus. Tie ir treniņi, kas nepieciešami, lai nokārtotu ikgadējo fiziskās sagatavotības testu. Prasības fiziskajai sagatavotībai ir pietiekami augstas un stingras. Ja darbinieks fiziskos normatīvus nespēj nokārtot, no dienesta ir jāatvadās.

Katra maiņa sākas ar tehnikas pārbaudi, apkopi un remontu, lai viss aprīkojums un tehnika būtu pilnīgā kārtībā. Tas nozīmē, ka arī tad, ja nav izsaukumu, ugunsdzēsēji glābēji visu dienu, līdz pat astoņiem vakarā ir nodarbināti.

Vai trenējaties arī ātri apģērbties aizsargtērpos un izbraukt no depo pilnā kaujas gatavībā?

Jā, to arī mēs trenējamies. No zvana saņemšanas brīža līdz izbraukšanai no depo mums ir dotas 90 sekundes, neatkarīgi no diennakts laika. Aizsargtērpa uzvilkšanai, ieskaitot aiztaisītām visām siksnām un uzvilktai ķiverei, ir atvēlētas 45 sekundes.

Jūs esat vada komandieris – kādi ir jūsu darba pienākumi?

Mans galvenais uzdevums ir vadīt dzēšanas un glābšanas darbus. Ja notikums ir mazsvarīgs, tad es pats uz izsaukumu varu nebraukt, taču

man ir jāapzina, kādi resursi ir nepieciešami, lai pēc iespējas ātrāk likvidētu ugunsgrēku un veiktu glābšanas darbus.

Parasti uz notikumu izbrauc divas mašīnas, lai nepieciešamības gadījumā varētu ritmiski veikt dzēšanas darbus, kas ir īpaši svarīgi, ja uz vietas nav pieejams ūdens. Tāpat manos pienākumos ietilpst sekot līdzi ugunsgrēka attīstībai – vērot un saprast, vai ēka vēl ir pietiekami droša, lai tajā dotos iekšā glābējs. Līdz ko ir pazīmes, ka konstrukcija var sagāzties, momentā ir jāatsauc glābēji, kas atrodas ēkā.

Paši glābēji sadūmojumā praktiski neko neredz – cilvēku un arī dzīvnieku meklēšana parasti notiek tikai ar tausti.

Degošajā ēkā iekšā dodas ar šļūtenēm un apdzēš tikai tās liesmas, kas traucē pārvietoties vai apdraud pašu ugunsdzēsēju. Neatkarīgi no tā, vai ir informācija, ka ēkā ir cilvēki, vai arī tiek teikts, ka tur neviena nav, mums ir jāpārmeklē visas telpas, lai paši pārliecinātos, ka ēkā nav cilvēku. Nereti cilvēkus atrodam un izvelkam no degošās ēkas. Ēkā, kurai jau sāk gāzties konstrukcija, iekšā neejam, ja vien nav pārliecības, ka iekšā atrodams izglābjams cilvēks.

Vai gandarījumu sagādā arī tas, ka no uguns izglābjat ari kādu kaķīti vai sunīti?

Protams, arī dzīvniekus glābjam ar lielu atbildību, jo kādam šis dzīvnieks ir ļoti svarīgs un ir daļa no viņa dzīves. Kāpjam arī kokos, lai izglābtu kaķēnus. Organizējot jebkādus glābšanas darbus, ir jāņem vērā to specifika. Ir jāsaprot, vai spēsim tikt galā ar pašu aprīkojumu vai arī jāpiesaista kolēģu transports un aprīkojums no citiem depo.

Mūsdienīgie ugunsdzēsēju glābēju aizsargtērpi pasargā glābēju no uguns, taču nereti dzirdam, ka cieš paši glābēji. Kas tieši ir visbīstamākais pašam glābējam?

Visbiežāk tā ir pārkaršana. Lai arī tērps pasargā no tiešas uguns, tas nepasargā no karstuma, ko rada paša ķermenis. Rēķiniet paši, kas notiek ar cilvēka ķermeni, ja laukā ir 30 grādu plusā, bet ugunsgrēka epicentrā pat 800 grādu, turklāt cilvēkam ir liela fiziskā slodze un stress. Pašā ugunsdzēšanas darbu sākumā viss notiek ļoti ātri, jo pats darbu sākums nosaka to, cik ātri varēs lokalizēt ugunsgrēku un apdzēst liesmas, tāpēc nereti ugunsdzēsēji straujajā darba ritmā piemirst laicīgi nomainīties vai padzerties, vai pārāk ilgi uzturas lielā karstumā. Būtībā tas ir ļoti nepareizi, jo nav nekā sliktāka, ja glābējs pats kļūst par glābjamo.

Vai ir nācies sastapties ar glābšanas darbiem uz ūdens?

Protams, turklāt ir bijis jāglābj ne tikai cilvēkus, bet arī gulbi, kurš sapinies makšķernieka auklā. Mūsu rīcībā ir arī laiva un hidrotērpi darbam ūdenī. Diemžēl slīcēju glābšana ir ļoti sensitīvs jautājums, jo visbiežāk apkārtējie mēģina slīcēju glābt pašu spēkiem un tikai tad izsauc palīdzību, taču arī mēs, lai cik vien ātri nerīkotos, visbiežāk notikuma vietā ierodamies par vēlu. Cilvēks noslīkst praktiski vienas minūtes laikā, bet mums laiku prasa aizbraukšana līdz notikuma vietai. Ja saviem spēkiem nevaram atrast cietušo, tad tiek pieaicināti ūdenslīdēji.

Vai protat sniegt pirmo neatliekamo palīdzību?

Jā, turklāt ik pa laikam atjaunojam šīs zināšanas. Protam gan elpināt, gan veikt sirds masāžu, gan apturēt asiņošanu ar dažādiem paņēmieniem. Ļoti bieži notikuma vietā mēs ierodamies paši pirmie. Ugunsgrēkā cietušo un slīkušo reanimēšana ir līdzīga, savukārt asiņošanas apturēšana visbiežāk nepieciešama autoavārijās cietušajiem, kad tos atbrīvojam no sadauzītās mašīnas. Piebildīšu, ka mūsu tehnikas aprīkojumā ietilpst arī metāla griežamās šķēres, dažādi pacēlāji un citi pneimatiskie instrumenti, kas lieti noder cilvēku atbrīvošanā no avarējušā auto, kā arī tad, ja noticis kāds nogruvums un cilvēks saviem spēkiem nespēj tikt ārā. Aprīkojums ir ļoti jaudīgs, taču arī pietiekami smags un darbs ar to prasa lielu fizisko spēku. Uzskatu, ka katram cilvēkam ir jāprot sniegt pirmo palīdzību, jo pat likums nosaka, ka ikvienam ir pienākums sniegt palīdzību nelaimē nonākušam cilvēkam. Ja pats neko nemāki, tad vismaz jāzvana 112 – arī tā ir daļa no pirmās palīdzības.

Vai darbs ugunsdzēsības un glābšanas dienestā ir prestižs un labi atalgots?

Uzskatu, ka darbs ir prestižs – sabiedrības attieksme pret mūsu dienestu ir ļoti laba. Runājot par atalgojumu, vienmēr gribās nopelnīt vairāk, taču ir pietiekami, lai normāli dzīvotu. Uzsvēršu, ka uz VUGD nenāk strādāt dēļ algas – šeit nāk cilvēki, kuriem ir vēlme palīdzēt citiem. Tas ir tāds kā aicinājums un misijas apziņa.

Publicēts 2021. gada 6. jūlijā