Kas jūs uzrunāja, kad izvēlējāties prokurora profesiju? Un kas jūs tajā saista joprojām?

Mana nonākšana prokuratūrā nebija apzināts sapnis kopš skolas laikiem, arī neviens no radiem, draugiem ar šo jomu nebija saistīts. Vidusskolā, īsi pirms mācību beigu eksāmeniem, viens no maniem draugiem, kurš tajā laikā studēja Latvijas Policijas akadēmijā, ieintriģēja, teica, ka tā ir laba vieta izglītības iegūšanai, kas ir ne tikai akadēmiska, bet arī profesionāla un paver labas iespējas atrast darbu. Tā es nonācu Latvijas Policijas akadēmijā, kuru piecos gados absolvēju. Pēdējā kursā praksē gāju prokuratūrā, iepazinu tās darbu, un, kad 2000. gadā prokuratūru skāra kārtējā personāla krīze, daudzi prokurori devās izdienas pensijā, atbrīvojās daudzas vakances. Prokuratūra mērķtiecīgi uzrunāja augstskolu absolventus, kuri varētu turpināt darbu prokuratūrā, arī mani. Jau nepilnu mēnesi pēc akadēmijas absolvēšanas sāku strādāt prokuratūrā.

Sākotnēji kā prokurora palīgs?

Nē, jau kā prokurors! Tolaik pēc augstskolas absolvēšanas nebija tādas stažēšanās kā tagad. Pirmos deviņus mēnešus skaitījos kā prokurora pienākumu izpildītājs, bet ar visām prokurora pilnvarām. Struktūrvienības vadītājs sākotnēji vairāk pievērsa uzmanību, sekoja līdzi dokumentu kvalitātei, bet es jau gāju uz tiesu, uzturēju apsūdzību lietās, parakstīju dokumentus, virzīju lietas jau darba pirmajās dienās. Šobrīd prokurora amata kandidātiem, kuri iziet cauri atlases ciklam, ļauj pusgadu patrenēties, bet mums tāda iesildīšanās perioda nebija.

Uzreiz deva sarežģītas lietas, vai tomēr ļāva praktizēties ar vienkāršākām?

Tas bija atkarīgs no virsprokurora pieejas, jo daļa no viņiem vadījās pēc principa: “Ja nenoslīks, būs labs prokurors”, un deva arī iesācējiem sarežģītas lietas, piemēram, laupīšanu grupā vai sērijveida zādzības. Bet paši pirmie darba uzdevumi, lielākoties nebija tie sarežģītākie, turklāt pilna prokurora atbildība lika ātri apgūt lietas, kuras var iemācīties tikai praksē, kuras nevienā likumā nav rakstītas un skolā nemāca. Policijas akadēmijā mums mācīja arī izmeklētāja iemaņas un izpratni par tiesībsargājošo iestāžu praktisko darbu, kādu akadēmiskās augstskolas šodien nevar dot.

Tad, pēc jūsu domām, pašlaik ir ilgāks ceļš līdz kļūsti par prokuroru?

Jā, manuprāt, kandidāti, kuri šobrīd nonāk prokuratūrā, nav tik gatavi uzreiz uzņemties pilnu atbildību. Ir mainījusies izglītības sistēma, ļoti jūtam Policijas akadēmijas trūkumu, tādēļ tiek meklēti dažādi modeļi, kā veidot speciālus kursus augstskolās. Ir, protams, arī tagad atsevišķi kandidāti, kuri varētu nestažēties, piemēram, personas, kuras jau kādu laiku strādājušas kā izmeklētāji, kurām ir izpratne par praktiskajiem jautājumiem, sākot ar dokumentu noformēšanu un beidzot ar to, kā darbojas kriminālprocess. Pietiktu, ka viņiem sākotnēji kāds paseko līdzi, bet ilgs stažēšanās laiks nez vai viņiem ir lietderīgs. Bet pieeja un likuma prasības ir vienādas visiem, līdz ar to visiem prokurora amata kandidātiem jāiziet sešu mēnešu stažēšanās, kuras laikā kandidātam nav prokurora procesuālo pilnvaru. Taču viņš strādā iespējami patstāvīgi, veido prasmju un zināšanu bagāžu, lai jau ar pirmo dienu pēc prokurora zvēresta nodošanas sāktu pilnvērtīgi pildīt sava amata pienākumus. 

Cik ilgi iepriekš bijāt prokurors līdz kļuvāt par virsprokuroru?

Par virsprokuroru kļuvu pēc nostrādātiem 12 gadiem prokurora amatā. Pirmos piecus gadus strādāju rajona, tad septiņus gadus apgabala līmeņa prokuratūrā. Pēc tam kļuvu par rajona prokuratūras virsprokuroru. Trīs gadus vadīju rajona līmeņa teritoriālo prokuratūru Rīgā, vēl trīs – specializēto rajona līmeņa prokuratūru un nu jau nepilnus trīs gadus vadu tiesu apgabala prokuratūru, tādējādi virsprokurora amatā esmu jau astoņus gadus.

Kas bija tā pieredze, īpašības vai sasniegumi, kas ģenerālprokuroram tieši jūs lika izvēlēties šim amata paaugstinājumam?

Visos gadījumos startēju konkursā. Biju par prokuroru nostrādājis jau gandrīz 12 gadus, iepazinis visas nianses, ieguvis pārliecību par to, kā jāstrādā prokuroram, biju saskāries ar dažādu kategoriju lietām. Lai izvairītos no rutīnas un izdegšanas, jutu, ka ir jāpamaina darba specifika. Pie manis pēc padoma un atbalsta bieži nāca kolēģi, bija arī laba sadarbība ar izmeklētājiem, daudzi teica, ka manī ir vadītāja potenciāls. Savu lomu manā izvēlē nospēlēja arī tas, ka konkurss uz virsprokurora vakanci tajā brīdī bija tieši Rīgas pilsētas Centra rajona prokuratūrā, kura man ļoti simpatizēja, kas vēsturiski bija prestižākā no Rīgas prokuratūrām.

Tad uzrunāja arī lielāks profesionālais izaicinājums?

Jā, tas bija izaicinājums, turklāt, tolaik virsprokurora vakances bija retums. Konkursā uzvarēju, pāris gados izveidoju ļoti labu komandu, sadarbību ar tiesu un izmeklēšanas iestādēm. Nākamais izaicinājums bija Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūra, kurā iepriekšējais virsprokurors tika atbrīvots no darba prokuratūrā un bija izveidojusies diezgan liela personāla un vadības krīze. Bija vēlme uzticēt prokuratūras vadību cilvēkam, kurš nebaidās no izaicinājuma. Arī man šis bija liels pārbaudījums, bet man patīk sarežģītas situācijas, jo tās rada lielākas iespējas dot savu pienesumu, izmantot savu pieredzi un pašam pilnveidoties.  Man patīk sakārtot darba vidi, radīt saprotamus spēles noteikumus, veicināt izaugsmi un attīstību. Tādēļ tas, ka tur bija traģiska situācija, mani tieši uzrunāja. Trīs gados izdevās izveidot ļoti labu komandu, sakārtot darba organizāciju, tādēļ likumsakarīgs bija nākamais solis - kļūt par tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroru. Te atbildu ne tikai par savu tiešo kolektīvu, bet arī par šajā tiesas apgabalā ietilpstošajām rajonu prokuratūrām. Tādējādi nepieciešama vēl prasmīgāka komunikācija, sadarbība, darba organizācija un informācijas apmaiņa. Apgabala prokuratūrā strādā augstas raudzes prokurori, arī lietas ir sarežģītākas, un jāprot sadarboties ar šādiem profesionāļiem, kas arī bija kārtējais izaicinājums, ar kuru strādāju jau trīs gadus.

Atšķirībā no prokuroriem, kurus amatā ieceļ bez termiņa, virsprokuroru ģenerālprokurors amatā ieceļ uz pieciem gadiem. Pēc jūsu domām, tas ir pamatoti?

Jā, tas mobilizē un veicina konkurenci. Iespēja ik pēc pieciem gadiem izvēlēties labāko no vadības viedokļa ir pareiza. Piecu gadu termiņš, manuprāt, ir tāds, kas ļauj izprast vājos posmus, tos uzlabot, izveidot sistēmu, vienlaikus neļauj atslābt un liek attīstīties. Pirms nākamā termiņa pašam ir jāsaprot, vai vēl ir izaicinājums turpināt, vai joprojām esi labākais amata pretendents. Bet prokuratūrā, manuprāt, ir aktualizējusies personāla krīze tieši vadošajos amatos, ļoti bieži konkursos ir tikai viens vai divi pretendenti, dažkārt neviens. Cerams, ka notiekošā sistēmas reorganizācija, kuras ietvaros vadošo cilvēku skaits samazinās, veicinās spēcīgāko, labāko darbinieku atlasi.

Cik būtiski virsprokurora darbs atšķiras no prokurora darba? Saskaņā ar Prokuratūras likumu “tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors vada apgabala prokuroru darbu un kontrolē apgabala teritorijā esošo rajonu (pilsētu) prokuratūru darbību”. Jūs vēl veicat kādu lietu uzraudzību, vai tikai uzraugāt prokurorus, kārtojat sistēmu un nodarbojaties ar vadības lietām?

Tas ne visur ir vienādi. Lauku reģionos virsprokurori joprojām veic tradicionālās prokuroru funkcijas, bet Rīgā rajonu un apgabala prokuratūrās viņi neveic izmeklēšanas darba uzraudzīšanu, kriminālvajāšanu un apsūdzības uzturēšanu tiesā, jo ir lielāks administratīvais slogs. Es arī labprāt veiktu kriminālvajāšanu un uzturētu apsūdzību tiesā, bet, ja jāizvēlas starp ikdienas pienākumiem un vēlmēm, tad virsroku gūst prioritārie pienākumi. 

Virsprokurora uzdevums ir vadīt un organizēt savas struktūrvienības prokuroru ikdienas darbu, uzlabot darba kvalitāti, sniegt atbalstu padotajiem prokuroriem.

Savā ziņā jābūt gan kā psihologam, gan kā pasniedzējam, gan reizēm kā tēvam. Prokurori arī ir tikai cilvēki, un ik pa laikam viņi ir jāmotivē, jāuzmundrina, lai viņi būtu spēcīgi savā pārliecībā un ar pilnu atdevi veiktu uzdevumus. Virsprokuroram jāprot pateikt arī kritika un, ja citādāk nevar – jāpiemēro disciplinārsods.

Jums ir nācies tādus piemērot vai pat kādu atlaist?

Nē. Esmu ļoti pateicīgs saviem prokuroriem, ka man 8 gadu laikā līdz tam nav bijis jānonāk, bet tas nenozīmē, ka nekad to nevarētu izdarīt. Ir bijušas situācijas, kad esmu bijis tuvu tam, lai kādu disciplināri sodītu, bet es strādāju tā, lai problēmu atrisinātu bez sodīšanas. Ja nepieciešams, kādā brīdī pastiprinu prokurora darba kontroli, pievēršu prokuroram īpašu uzmanību, lai nebūtu vajadzīga disciplinārsoda piemērošana.

Disciplinārsoda piemērošana prokuroram ir izņēmuma gadījums. Tas parasti notiek, ja prokurors nereaģē uz aizrādījumiem, nav pret sevi pietiekami kritisks, neizdara secinājumus, vai viņa pieļautais pārkāpums ir bijis rupjš.

Pēc kādiem principiem izvēlaties, kuras lietas un kuriem prokuroriem dot?

Jā, kā vadītājs atbildu par darba pienākumu sadali. Pēc tam, kad izmeklētājs ir uzsācis kriminālprocesu un par to informē prokuratūru, virsprokurors izvērtē, kuram prokuroram viņš nodos šo kriminālprocesu uzraudzīt, lai izmeklēšana notiek kvalitatīvi, iespējami ātri un atbilstoši likumam. Tas notiek gan pēc manas izjūtas un pieredzes, gan noteiktas sistēmas, izpratnes, kādu lietu un kuram prokuroram dot. Rūpējos par to, lai prokurori būtu līdzīgi noslogoti, lai kādu nepārslogoju darbos ar smagām lietām, kamēr cits var darboties vieglākā režīmā. Ja, piemēram, kāds no prokuroriem konkrētajā brīdī ir ļoti noslogots, viņš gatavojas debatēm tiesā kādā svarīgā lietā vai lietvedībā ir kāda ļoti apjomīga lieta, kurā tiek gatavota apsūdzība, tad virsprokurors šim prokuroram tajā brīdī nedos vēl papildus kādu sarežģītu lietu. Raugos, lai gada laikā prokurori netiktu pārslogoti, lai tie tiek galā ar darbiem, lai neizdeg, lai ir motivēti un var labā kvalitātē veikt savus pienākumus, nevis tikai vilkt vienus smagus ratus pēc otriem, neredzot ne gala, ne malas. Jāteic gan, ka Rīgā šajā ziņā situācija ir smaga, jo jau ilgstoši prokurori ir pārslogoti, prokuroriem ir jāizvēlas, ko darīt un kas var pagaidīt. Ir nemitīga prioritāšu izvēle.

Kāpēc slodze ir tik liela? Trūkst prokuroru kopumā vai tādu, kuri spēj strādāt ar sarežģītām lietām?

Pēdējos desmit vai pat vairāk gados prokuratūrā nekad nav tikušas aizpildītas visas štata vietas. Ir diezgan liela kadru mainība, daļa prokuroru sasnieguši izdienas pensiju. Ne visos laikos ir veiksmīgi veidota personāla politika un organizēts darbs, savu artavu noslodzē devis arī tas, ka nepareizas Kriminālprocesa likuma izpratnes dēļ kopš 2005. gada tika uzsākti kriminālprocesi faktiski par jebko, un izmeklēšanas iestādēs un prokuratūrā veidojās kriminālprocesu uzkrājums desmitos tūkstošu lietu. Tikai no 2012. un 2013. gada šī tendence mazinājās, daļai lietu arī iestājās noilgums un aktīvo kriminālprocesu skaits samazinājās. Diemžēl kritusies arī izmeklēšanas darba kvalitāte un prokuroriem arvien jāiesaistās darbos, kurus kādreiz veica pats izmeklētājs. Ja agrāk izmeklētājs nāca pie prokurora tad, kad visu bija izdarījis vai bija kāda sarežģīta situācija, tad tagad bez prokurora iesaistes izmeklētāji nav spējīgi atrisināt pat vienkāršākos kriminālprocesus. Prokuroram jau no pirmās dienas jāstrādā līdz ar izmeklētāju, lai pierādījumu iegūšanai tiktu izdarīts viss. Jo lieta sarežģītāka, jo prokurora iesaiste ir lielāka. Prokuroriem jāvelta vairāk resursu izmeklēšanas darba uzraudzībai, līdz ar to slodze pieaug. Arī noziedzīgie nodarījumi paliek sarežģītāki, nereti pierādījumu iegūšanā jādibina starptautiskā sadarbība, kas kādreiz bija retums. Tāpat mūsdienās ieilgst iztiesāšanas procesi, kādēļ daļa prokuroru pusi darba dienu gadā pavada tiesā. Bet ir sarucis arī prokuroru skaits. Ja 2000. gadā bija vairāk kā 600 prokuroru, tagad ir nepilnas 500 štata vietas, no kurām reāli aizpildītas ir apmēram 450. Pieaugot darba apjomam, prokuroru skaits ir samazinājies.

Viss tas rada problēmas arī jums kā virsprokuroram? Lielāka atbildība par izmeklēšanas procesa uzraudzību un notiesājoša sprieduma panākšanu ir jums vai lietu tieši uzraugošajam prokuroram?

Virsprokurors atbild par visiem un visu, ko prokurors dara vai neizdara. Viņam jākontrolē padoto prokuroru darbs, jārisina problēmas, ar kurām prokurors saskaras, jāveicina sadarbība starp izmeklētāju un prokuroru tā, lai darba kvalitāte būtu iespējami labāka.

Viņš iesaistās arī konfliktsituāciju atrisināšanā, ja izmeklētājam ar prokuroru ir atšķirīgi viedokļi, piemēram, par to, vai ir pamats celt apsūdzību, vai ne. Tad virsprokuroram jāparāda mugurkauls, jāuzņemas atbildība, jāpieņem galīgais lēmums. Ja izmeklēšanas kvalitāte klibo vai prokurors netiek galā ar darbu, virsprokuroram situācija ir jārisina. Ja kādam no prokuroriem trūkst zināšanu konkrētā lietā vai ir citi iemesli, kuru dēļ viņš nespēj atrisināt doto uzdevumu, virsprokuroram nākas atdot lietu citam prokuroram, lai lieta virzītos maksimāli ātri un kvalitatīvi.

Jums jābūt vīzijai un redzējumam par iestādes attīstību?

Protams! Prokuratūrā kopumā tiek izstrādāta gan stratēģija, gan noteiktas prioritātes, tiek pētīta prakse. Virsprokurors savā struktūrvienībā nosaka lietu kārtību, prioritātes, darba organizāciju, meklē efektīvākus veidus, kā sadarboties izmeklētājam un prokuroram, kā risināt sarežģītākās lietas. Mums lietu kārtību lielā mērā nosaka Ģenerālprokuratūra. Mūsu uzdevums ir veidot vienotus darbības principus apgabalā, komunicējot ar rajona virsprokuroriem, izmeklēšanas iestādēm, lai būtu laba sadarbība atbilstoši likuma prasībām, sabiedrības vēlmēm un lai būtu valsts uzstādījumiem atbilstošs rezultāts.

Jums kā virsprokuroram jāskaidro virkne jautājumu un jābūt labām komunikācijas un argumentācijas prasmēm?

Jā, noteikti! Un to ar pilnu atbildību daru un pietiekami bieži lietās, par kurām sabiedrībai ir interese. Virsprokuroram ir jāskaidro, jāatbild uz jautājumiem, lai neatstātu vietu nepareizai interpretācijai. Ja prokurors kādu iemeslu dēļ negrib vai nevar sniegt šo argumentāciju, savas pozīcijas skaidrojumu sabiedrībai, medijiem, tad tas ir jādara virsprokuroram, jāvieš skaidrība un jānodrošina caurspīdīgums. Vēsturiski šajā ziņā prokuratūra dzīvoja nepamatoti noslēgti, ļaujot citiem domāt mūsu vietā, ļaujot izteikt savus pieņēmumus. Bet prokuroram, izmeklētājam un tiesnesim ir jāņem vērā tikai pierādījumi.

Cik Latvijā ir virsprokuroru?

Savulaik bija 45 – 50, bet reorganizācijas rezultātā to skaits ir samazinājies. Ja pērn Rīgas tiesas apgabalā bija viens apgabala virsprokurors un pa virsprokuroram katrā no 9 rajona prokuratūrām, tad šobrīd ir palikušas tikai četras rajona prokuratūras un attiecīgi 9 virsprokuroru vietā 4. Prokuroru skaits nav samazinājies, bet ir kļuvušas lielākas struktūrvienības. Apgabala prokuratūra ir lielākā struktūrvienība valstī un Rīgas tiesas apgabalā ir virsprokurors, trīs vietnieki un 37 prokurori.

Nākamais līmenis karjerā ir tikai ģenerālprokurors, uz kura amatu esat kandidējis un solījis kandidēt atkārtoti? Tas būtu karjeras augstākais punkts un mērķis?

Neesmu domas mainījis – ģenerālprokurora amats ir mans nākamais izaugsmes līmenis, pie kā arī mērķtiecīgi strādāju, pilnveidojot sevi, audzējot savu profesionālo līmeni. Bet tas nav pašmērķis. Ģenerālprokurora iecelšana atkarīga ne tikai no profesionāļiem, bet lielā mērā no politikas. Līdz nākamajām ģenerālprokurora vēlēšanām vēl ir vairāk nekā četri gadi, un, ja būs konkurss vai tiks piedāvāta iespēja augt prokuratūras iekšienē, neapšaubāmi, ka turpināšu izaugsmi. Vēl ir, kur tiekties. Ģenerālprokuratūrā ir vēl arī nodaļas un departamenti.

Jūsu darba diena beidzas pulksten 17 līdz ar oficiālā darba laika beigām, vai turpināt strādāt un domāt par darbu arī pēc tam?

Strādāšana no 8.30 līdz 17 ir minimums. Salīdzinoši bieži darbs ir arī ārpus darba laika un brīvdienās. Tā kā man patīk mans darbs, es to nejūtu kā apgrūtinājumu. Ja ārā slikts laiks, nav atpūtas plāni, ģimenei savas nodarbes, ja mani ir iedvesma, es labprāt ziedoju stundiņu vai divas darbam, vienlaikus atviegloju kādu noslogotāku darba dienu. Ir tādi darba uzdevumi, kuriem ikdienā neatliek laiks, piemēram, gada pārskatam par paveikto un šā gada prioritātēm. Ar to nodarbojos no 8 rītā līdz 23 vakarā, bet, kad gribu pabeigt darbu un domas raisās, tad pulkstenī neskatos. Protams, nevar pastāvīgi strādāt līdz vēlam vakaram, bet pašlaik, kad var daudz strādāt arī attālināti, nereti strādāju arī mājās. Virsprokuroram ikdienā ir ļoti daudz dažādas sanāksmes, tikšanās ar prokuroriem vai darba grupām, vietniekiem, rajonu prokuroriem, citiem virsprokuroriem, ar izmeklēšanas iestādēm, retāk ar tiesu. Nemitīgi ir kādi risināmi jautājumi un viedokļu apmaiņa. Ārkārtas situācijā esam ieviesuši attālināto sanāksmju modeli, kas ietaupa laiku.

Vai atalgojums ir atbilstošs atbildības un izglītībā ieguldīto pūļu līmenim?

Manuprāt, tas ir adekvāts un iederas valsts un pašvaldības amatpersonu atalgojumu kopējā sistēmā – es to noteikti nevērtēju kā zemu. Salīdzinot ar vidējo atalgojumu valstī, vismaz oficiālo, tas ir konkurētspējīgs un atbilstošs. Vienlaikus nedomāju, ka tas būtu uz ilgu laiku jāiesaldē. Ja vēlamies piesaistīt spēcīgus darbiniekus un noturēt labākos, atalgojumam pakāpeniski jāpieaug, jo prokurora amats ir viens no svarīgākajiem valsts tiesiskuma garantiem.