Cik gadus jau tevi var dēvēt par vīnzini?

Šajā profesijā pilnvērtīgi strādāju jau deviņus gadus, tas ir laiks, kad tika atvērts restorāns Bibliotēka No. 1. Pirms tam dažus gadus biju viesmīlis un vīnzinis vienā personā, taču tolaik sevi vairāk asociēju ar viesmīli un par vīnzini tikai mācījos.

Kā tu no plašā profesiju klāsta nonāci pie šādas izvēles?

Profesija atrada mani. Kā jau teicu, iepriekšējā darbavietā, kas arī bija restorāns, sāku strādāt par viesmīli. Restorānam, protams, bija arī vīna karte, bet tā netika attīstīta. Principā nebija cilvēka, kas šo vīna ceļu restorānā pilnveido. Tā kā pēc savas dabas esmu cilvēks, kam patīk uzņemties iniciatīvu, nolēmu, ka vīna kartei jāpiešķir lielāka vērība, jādod lielāka pievienotā vērtība. Un tā sākās mans ceļš vīna pasaules iepazīšanā. Piemēram, pirku vīnus, sāku tos konspektēt, analizēt.

Sanāk, ka daudz ko apguvi pašmācības ceļā?

Vīnziņa profesija pēc būtības pieprasa nemitīgu izglītošanos. Jā, dažādos kursos, arī profesionālajās skolās, kur sagatavo viesmīlības speciālistus un līdzīgas profesijas pārstāvjus, var gūt priekšstatu par vīnziņa darbu, taču principā tās ir pamatzināšanas. Izvēloties kļūt par vīnzini, pilnīgi noteikti ir jārēķinās, ka jāmācās būs visu laiku un tas kļūst par dzīvesveidu. Arī es regulāri lasu dažādu literatūru par vīniem, noderīgu informāciju atvedu no ceļojumiem. Pašizglītošanās ir nemitīga. Turklāt arī restorāna viesi kļūst kompetentāki vīna jautājumos, tā baudīšanā, tāpēc vīnzinim ir jāseko līdzi visam jaunajam, kas ienāk nozarē, jo arī vīna nozarē nekas nestāv uz vietas. Ir pārmaiņas, ir novitātes.

Ko var uzskatīt par pamazināšanām, kas ir jāzina ikvienam vīnzinim?

Piemēram, kursu, ko rīko vīna importētāji un Latvijas vīnziņu asociācija, galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkam sastrukturēt galvenās zināšanas par vīna ražošanas valstīm, reģioniem. Kursos nereti notiek arī tā sauktās aklās degustācijas – glāzē tiek ieliets nezināmas izcelsmes vīns.

Mēs redzam tikai to, vai tas ir sarkans, balts vai rozā, un tad sākam to aprakstīt, analizēt, izvērtējot to no četriem aspektiem: izskats, aromāts, garša un secinājumi.

Katrai šai sadaļai ir vēl vairāki apakšpunkti, kuri ir jāraksturo. Tas ir ļoti aizraujošs process. Vīna raksturojošie parametri jāiemācās kā reizrēķins, un darba gaitā tas jāpilnveido. Es pat teiktu, ka aklās degustācijas palīdz speciālistam būt tonusā. Tas ir līdzīgi kā, uzturot sevi fiziski labā formā, ir regulāri jātrenējas. Ja kādu laiku ir pauze, labā sagatavotība sāk zust.

Un garšas kārpiņas var attīstīt?

Jā, to var izdarīt profesionāļu pavadībā, sakombinējot teorētiskās zināšanas, praksi, degustācijas.

Kas ir vīnzinis restorānā? Kāda ir viņa sūtība?

Nereti visā pasaulē restorānos vīnzinis vienlaikus ir arī zāles vecākais, kas nozīmē, ka viņa atbildībā ir ne tikai visi jautājumi, kas saistīti ar vīnu (vīna kartes izstrāde, pilnveide, vīna uzglabāšana, pasūtīšana, atbilstošu glāžu izvēle katram vīnam un tamlīdzīgi), bet viņš arī gādā par kvalitatīvu servisu visā restorānā, atbild par kolektīvu un risina ar to saistītus jautājumus. Dienas pirmo daļu es pavadu, veicot dažādus saimnieciskus darbus, piemēram, pasūtu vīnu, sagatavoju glāzes, piemeklēju atbilstošākos vīnus konkrētiem ēdieniem (lielām grupām, kas iepriekš pieteikušās). Bet dienas otrā puse tiek pavadīta zālē un uz terases, sniedzot servisu. Vakara daļa ir orientēta uz kvalitatīva servisa sniegšanu. Restorānā esam divi vīnziņi, tāpēc darbs notiek maiņās.

Kā tiek veidota vīna karte? Kas tiek ņemts vērā?

Tas atkarīgs no restorāna filozofijas. Piemēram, ir restorāni, kas specializējas tikai uz konkrētām vīna ražošanas valstīm. Tagad ir populāri, ka restorāni paši ved vīnus no konkrētām saimniecībām.

Kā jau minēju, vīnziņi nemitīgi pašizglītojas, kas nozīmē, ka gadā pāris reizes dodamies vīna komandējumos.

Tā ir ierasta darba sastāvdaļa, kas nepieciešama, lai speciālists turpinātu attīstīties.

Kas tevi pašu visvairāk saista šajā profesijā?

Es esmu laimīgs, ja neapstājos savā izaugsmē, ja regulāri varu uzzināt ko jaunu, iemācīties ko jaunu, ja mana darba diena nav vienveidīga. Tāpēc vīnziņa profesija ir man ļoti piemērota.

Un kas ir lielākie izaicinājumi?

Es tos nesauktu par izaicinājumiem, bet ir jāņem vērā, ka darbs lielākoties notiek, esot kājās, tā ka slodze kājām ir jūtama. Otrs – viesu apkalpošanā gadās nestandarta, sarežģītas situācijas, kuras ir jāprot atrisināt. Taču tā nav tikai vīnziņa darba specifika, bet jebkuras profesijas, kas saistīta ar klientu apkalpošanu.

Kādām rakstura iezīmēm būtu jāpiemīt labām vīnzinim?

Jābūt vēlmei mācīties, pilnveidot savu profesionalitāti, pacietībai, jābūt uz viesi orientētam. Šajā profesijā, nenoliedzami, ir svarīgas komunikācijas prasmes, tostarp spēja sarunāties ar viesiem svešvalodā. Darbam nepieciešamo valodu trijnieks ir latviešu, krievu un angļu valoda. Ja zina vēl kādu, ļoti labi. Tā nav rakstura iezīme, bet gribu piebilst, ka ir labi, ja topošajam vīnzinim ir labas zināšanas ģeogrāfijā un vēsturē, jo tas palīdz darbā – izpratne par reģionu, turienes klimatu un tamlīdzīgi.

Kādas darba iespējas vīnziņiem piedāvā darba tirgus?

Vīnziņi var strādāt restorānos, speciālajos vīna veikalos, vīnziņi tiek gaidīti arī pie vīna izplatītājiem. Tāpat vīnzinis var strādāt vīna darītavā. Vai būt vīna blogeris. Iespējas, kur un kā sevi realizēt, ir gana plašas, jāatrod tikai sev tuvākais. Uzskatu, ka profesijai ir ļoti laba nākotne un pieprasījums pēc vīnziņiem būs arī turpmāk. Pirms 10 gadiem, kad pats ienācu šajā vīna pasaulē, vīnziņi Latvijā bija saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, tagad mūsu pulks kļuvis kuplāks, tiekamies vīna komandējumos, degustācijās. Turklāt Latvijā vīnziņa profesija arvien vairāk nostabilizējas – kādreiz vīnzinis restorānos nebija kā atsevišķs amats, bet tagad ir.

Vai vīnzinim ir konkurētspējīgs atalgojums?

Jā. Turklāt, ja vīnzinis var un grib pildīt papildu pienākumus, funkcijas, tas, protams, atstāj pozitīvu ietekmi uz atalgojumu.