Kādi ir Jūsu darba pienākumi pārvaldē?

Mēs uzraugām, lai Latvijā tiktu ievēroti CITES konvencijas noteikumi. Tas ir starptautisks līgums par tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām. Aizsargājamo savvaļas dzīvnieku un augu sugu kontrabanda ir trešajā vietā pasaulē aiz ieroču un narkotiku kontrabandas, un tikai starptautiskā līmenī to ir iespējams samazināt.

Viens no darba uzdevumiem ir izsniegt atļaujas dažādu savvaļas sugu tirdzniecībai Eiropas Savienības tirgū un to pārvietošanai pār robežām – gan dzīviem dzīvniekiem un augiem, gan izstrādājumiem no tiem.

Veicam arī kontroli tirdzniecības vietās, reģistrējam tirdzniecībā izmantotos savvaļas dzīvniekus datu bāzē. Piemēram, Latvijā ir aizliegts pārdot krokodilus, taču šāds aizliegums nepastāv citās Eiropas Savienības valstīs, piemēram, Lietuvā, tādējādi, neraugoties uz aizliegumiem, ir gadījumi, kad no citas ES valsts Latvijā ieved krokodilu un vēlas turēt Latvijā. Tāpat, ja kāds vēlas turēt retu papagaili, šī dzīvnieka turēšanas vieta jāreģistrē. Tad dodamies pārbaudīt dzīvokli, un, ja dzīvnieks ir legāli iegūts, apstākļi ir atbilstoši un nerada draudus citiem cilvēkiem, dzīvnieku reģistrējam un ļaujam turēt konkrētajā vietā.

Veicam uzraudzību zooloģiskajos dārzos un zooveikalos, reģistrējam tajos mītošos vai pārdodamos dzīvniekus. Ir bijuši gadījumi, kad veikalā pārdošanā ir nereģistrētas čūskas, kuras mums ir jāatsavina, lai varētu veikt to konfiscēšanu, tad tās jāņem un jāpārliek kastē pārvešanai uz Zoodārzu. Vēl mūsu kompetencē ir savvaļas nemedījamo dzīvnieku uzraudzība. Piemēram, balstoties uz dažādu institūciju un nevalstisko organizāciju viedokļiem, izsniedzam atļaujas kormorānu jeb jūras kraukļu ieguvei, ja tie nodara būtiskus postījumus zivsaimniecībā. Protams, ir jāievēro, ka jūras kraukļus nedrīkst šaut līdz augusta vidum, lai netraucētu tos un citus putnus ligzdošanas un perēšanas periodā.

Reizēm arī izbēgušie eksotiskie dzīvnieki vai savainotie savvaļas dzīvnieki ir mūsu pārziņā: ja pa parku skraida iguāna un neviens cits neķer, tad mēs braucam ķert, vai glābjam savainotu ērgli, tomēr tas nav mūsu darba pienākums un to darām vien tad, ja tajā brīdī ir pieejami resursi un laiks.

Ja kaimiņi sūdzas, ka blakus dzīvoklī tiek turēts jenots, braucam izskatīt sūdzību un pārbaudīt.

Ja kāds kūtī sadomā turēt meža cūkas, tad sadarbojamies ar Pārtikas un veterināro dienestu un Meža dienestu, lai novērstu pārkāpumu.

Mēs izsniedzam arī atļaujas zinātniekiem, lai īpaši aizsargājamās teritorijās viņi varētu veikt pētījumus par kādu augu vai dzīvnieku.Interneta sludinājumu vietnēs meklējam, vai kāds nepārdod eksotiskos dzīvniekos. Šādos gadījumos ar policiju dodamies veikt tā saucamos kontroles pirkumus.

Mēs konsultējam muitas pārstāvjus, kuri uz robežām veic kontroli. Ja tiek atrasts kas aizdomīgs, tad viņi zvana vai raksta mums. Ja ir nepieciešama tālāka izmeklēšana, materiālus iesniedzam zinātniskajai ekspertīzei. Kritiskās un strīdus situācijās nākas ierosināt tiesu procesus, sekot tiem līdzi un piedalīties tajos.

Interesanta ir mūsu izņemto mantu telpa, kurā glabājam mūsu pašu, policijas un muitas atsavinātās mantas – izbāžņus, čūskas alkohola pudelē, kažokādas, īpašas krokodilādas „Pradas” somiņas un kurpītes, kobras maciņus, kurus pabraukot, var sajust kakla kauliņus, koraļļus, Bengālijas kaķa kažoku, ziloņa ilkņus, un daudz citus priekšmetus. Muitas punktos Rīgas lidostā, Terehovā, Grebņevā, Pāterniekos, Rīgas zoo, Dabas muzejā. Dabas aizsardzības pārvaldes birojos un citur izvietojam informatīvos stendus ar konfiscētajām lietām, lai cilvēkus par CITES konvenciju saistošā veidā informētu un izglītotu.

Paralēli ir jāsagatavo daudz atskaišu, vēstuļu, atļauju, protokolu un lēmumu.

Šo jomu Latvijā šobrīd uzraugām tikai trīs darbinieku sastāvā. Tādējādi mums ir ļoti daudz darba un maz laika, bet darām, ko varam.

Pastāstiet vēl, kādas darba situācijas ir bijušas!

Dzīvoklī kontrolpirkuma laikā kopā ar policijas darbiniekiem bija jāizņem divus metrus garš pitons, kurš tika pārdots bez dokumentiem. Līdzi bija speciālā kaste, bet ne mazākās jausmas, kā šo rāpuli tur ievietot. Protams, ka bija bail, jo rīkoties ar tādiem dzīvniekiem mēs praktiski neesam apmācīti, teorija ir viens, bet prakse - kas cits, itsevišķi, ja čūska sver gandrīz tikpat, cik inspektors. Lūdzām īpašnieku pašu čūsku ievietot pārvadāšanas kastē. Citreiz pārdošanā konstatējām nelegāli iegūtus bruņurupučus. Kamēr notika procesuālās darbības, bruņurupuči jau bija pazuduši, saimnieks pateica mums, ka gājuši bojā, līdz ar to nevarējām pilnībā izpildīt lēmumu un dzīvniekus konfiscēt. Tā mēs praksē mācāmies no kļūdām: neuzticēties pārkāpējiem un pārkāpuma priekšmetus – dzīvniekus, izstrādājumus - izņemam uzreiz.

Neparasta situācija bija, kad saņēmām zvanu no policijas par kādu administratīvo pārkāpumu saistībā ar eksotisko dzīvnieku turēšanu.

Kāda dāma nakts klubā bija ieradusies ar čūsku ap kaklu, saplēsusies ar apsardzi un devusies sūdzēties uz policiju.

Rezultātā pati dāma tika saukta pie administratīvās atbildības par dzīvnieka nelegālu turēšanu un labturības prasību neievērošanu un mums šo čūsku vajadzēja konfiscēt.

Kādai ir jābūt izglītībai, veicot šo darbu?

Mēs visi trīs esam biologi, bet ir bijuši kolēģi ģeogrāfi un vides zinību speciālisti. Domāju, ka biologam ir vieglāk saprast sugu lietas – pasugas, ģintis, un izprast sugu bioloģiskās vajadzības, savukārt ģeogrāfiem labāk padodas darbs ar kartēm, telpisko domāšanu.

Kā notika Jūsu izglītības un studiju izvēle?

Skolas laikā piedalījos bioloģijas olimpiādēs – gan skolas, gan valsts mērogā. Starp valsts olimpiādes uzvarētājiem nebiju, bet kaut kur pa vidu. Pēc vidusskolas absolvēšanas sākumā gribēju iet uz juristiem, bet mammai bija iebildumi. Teicu, ka iešu uz Sporta akadēmiju, bet arī par šo izvēli mamma nebija sajūsmā. Nolēmu apvienot sportu un jurisprudenci un izvēlēties Policijas akadēmiju. Diemžēl arī par šo vecāki nebija sajūsmā, turklāt, tā kā esmu maza auguma, pastāvēja varbūtība, ka mani “izbrāķēs”. Tad, kad pienāca laiks stāties augstskolā, kārtoju iestājeksāmenus “ģeogrāfos” un “biologos”, uzreiz tiku “biologos” un tur arī paliku. Tagad saprotu, ka esmu mācījusies īstajā vietā.

Šeit varu sevi izpaust gan dabas lietās, gan kā „kārtības sargs” un jurists.

Kad studēju fakultātē, pirmā kursa beigās tika organizēta prakse Kolkā, Kurzemes jūrmalā: „baltajiem” biologiem – 2 nedēļas, „zaļajiem” - 6 nedēļas. Tajā brīdi vēl izvēli nebiju veikusi, bet paliku arī „zaļo” biologu praksē. No tā laika man palikušas nostalģiskas atmiņas: ūdens no akas, mazgājāmies jūrā, labierīcību nebija... Pa nakti dziedājām pie ugunskura, bet četros no rīta bija jāiet putnus klausīties, pēc tam lekcijas un testi. Man tas patika - sapratu, ka nevēlos laboratorijā kratīt mēģenes, kaut ko sapilināt kopā un pēc tam izdarīt secinājumus.

Tālāk studiju procesā sekoja laboratorijas darbi zooloģijā, tur sapratu, ka peles graizīt nepatīk, un tādēļ aizgāju uz botāniķiem – augi nekur nebēg, nekož un nebļauj. Man patika viss studiju laiks un mācību process, izņemot praktiskos darbus laboratorijā. Kad bija jāraksta kursa darbs, pasniedzējas ietekmē izvēlējos piekrastes kāpu un invazīvo sugu pētniecību.

Kāds ir Jūsu darba ritms un stundas?

Mums ir astoņu stundu darba diena, bet darba specifika ir tāda, ka reidi un pārbaudes ir jāveic reizēm arī agrās rīta stundās vai vakaros. Piemēram, Jāņos esam jau piecos no rīta Rīgas Centrāltirgū. Mūsu uzdevums ir novērst nelegālo tirdzniecību ar aizsargājamiem augiem, tai skaitā „iztrenkāt” tantiņas, kuras pārdod pušķos naktsvijoles, kas ir aizsargājamie augi – diemžēl šo nacionālo īpatnību tik drīz izskaust neizdosies.

Kādām ir jābūt rakstura īpašībām?

Biezai ādai. Nedrīkst visu ņemt pie sirds, jo mums nereti pārmet, ka esam nežēlīgi un netaisnīgi.

Ja kādam atļaujam šaut kormorānus jeb jūras kraukļus vai lāčus, cilvēki var sākt protestēt, ka esam mežoņi. Tā ir gadījies, piemēram, ar baltajiem stārķiem. „Latvenergo” saņem no mums atļauju par stārķu ligzdu aizvākšanu no elektrovadiem. Jau pēc brīža zvana kundzes un sūdzas, ka nojaukta stārķa ligzda. Mēs stāstām, ka stārķis uz elektrības vadiem var aiziet bojā, ja ligzda uz tiem uzkritīs. Tai pat laikā kāds, kam stārķis uz skursteņa vai elektrības staba uzbūvējis ligzdu, grib viņu dabūt prom un piktojas, ka vajag mūsu atļauju. Citreiz mums ziņo, ka jau nedēļu gar mājām staigā pelēks stārķītis, kas ir pamests, lai braucam palīdzēt, jo citi stārķi vēl nav atlidojuši vai jau pirms 2 nedēļām aizlidojuši. Tad skaidrojam, ka stārķiem tāda stratēģija – kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Pēdējais paliek ilgāk, pirmais ierodas ātrāk, jo ir konkurence par vietu zem saules un barību. Reizēm cilvēki bezatbildīgi pa ziemu stārķi izmitina kūtī, un stārķis vairs nebīstas no cilvēkiem un nākošajā rudenī meklē jaunu kūti.  Un tad ir labvēļi, kuri paši grib dot pajumti stārķim un lūdz mums atļauju. Tad nākas stāstīt, ka stārķis dienā apēd 1 kg reņģu, un pēc tam ir izkārnījumi ar atbaidošu smaku. Cilvēks nenotic, paņem stārķi, ko tur nebrīvē, un mums solās par putnu rūpēties līdz mūža beigām, bet pēc diviem gadiem redzam, ka portālā ss.lv šo stārķi pārdod, jo mūsu teiktais ir piepildījies un stārķis kļuvis lieks.

Citi grib turēt pērtiķi, servalus un visādus citus eksotiskus dzīvniekus, bet ne vienmēr apzinās visus riskus un nākotnes iespējas. Bieži jāsaskaras ar cilvēku muļķību un neapdomību.

Jābūt pacietībai, jo, piemēram, konfliktsituācijās pārkāpējs pret inspektoru var atļauties jebkādu attieksmi, bet tev kā amatpersonai jāpaliek neitrālai, nedrīkst kļūt rupjš, nepieklājīgs.

Bieži vien darbā izmantojam „iebiedēšanu” ar vārdiem un ar labu profilaktisku sarunu pietiek. Diemžēl darba pieredze mums ir iemācījusi nevienam neuzticēties, visam ir jābūt protokolētam dokumentos. Skan birokrātiski, bet tāda ir reāla dzīvē.

Vai ir vēl citi pienākumi veicami?

Pirms kāda laika gatavojām bukletu par aizsargājamām zivīm, rīkojām informatīvos pasākumus un ceļojošo izstādi. Materiāli ir speciāli izstrādāti skolēniem un makšķerniekiem. Šādus informatīvos materiālus veidojam paši vai palīdzam kolēģiem regulāri, atkarībā no vajadzībām. Šogad tapis jauns bukēts par CITES.

Savulaik darbojos arī Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomē, šobrīd šī padome tiek pārveidota un arī turpmāk tās darbā iesaistīsimies.

Projekta ietvaros no zemniekiem saņemam prasības atzīt viņu īpašumā esošās pļavas par bioloģiski vērtīgiem zālājiem, lai varētu saņemt platību maksājumus. Viens no departamenta uzdevumiem ir koordinēt ekspertus, kas izvērtē zālāju kvalitāti, un pārbaudīt ekspertu darba kvalitāti.

Pati esmu arī sertificēta sugu un biotopu jomas eksperte, tāpēc, ja ir brīvs brīdis, cenšos iet dabā un skatīt aizsargājamus biotopus un augus, tai skaitā monitorēt. Monitoringa laikā ar GPS aparātu un karti rokās dodos dabā uz vajadzīgo vietu, apsekoju to, aizpildu anketas par sugas atradnes stāvokli, augu vitalitāti, biotopa kvalitāti. Tas ir pētniecisks darbs. Ir jāiet pa transekti, kas novilkta uz papīra, bet dabā tai vietā kopš iepriekšējās pārbaudes varbūt daudz kas mainījies – mazas upītes vietā bebru dambis, bet sausas pļavas vietā purvaina slīkšņa. Jābūt pacietībai, jo gadās, ka nevar atrast pārbaudāmās sugas, tad jābrauc citā reizē, kad lielāka iespējamība šos augus atrast.

Vai turpināt mācīties?

Apmeklēju Eiropas Savienības CITES ekspertu darba grupas un mācības, savukārt Latvijā esmu apmeklējusi kursus par juridiskajiem un tiesvedības jautājumiem. Bet pārsvarā jau mācos, esot darbā un praksē.

Labprāt vēl gribētu studēt tiesību zinātnes, manā darbā šīs zināšanas ļoti noderētu. It kā praksē zināšanas ir iegūtas, bet reizēm ir jārisina specifiski jautājumi, ko labāk varētu izdarīt, ja būtu konkrētā akadēmiskā izglītība. Darbā mēdz būt arī situācijas, kad nepieciešams zināt vispārējās likumdošanas nianses.

Par ko Jums ir gandarījums savā darbā?

Kad izdodas atrisināt sarežģītu lietu. Pēc veiksmīgi novadītiem semināriem muitā, universitātē vai skolā, kad saņemam labas atsauksmes, ka cilvēki ieguvuši vērtīgu informāciju.

Neskatoties uz pārmetumiem no iedzīvotājiem, saņemam arī pateicības, ka mēs nevis kā ierēdņi formāli atstrādājam, bet cenšamies palīdzēt un rast kompromisus, kad vien tas ir iespējams.

Reizēm saskaramies ar to, ka pašā likumdošanā ir robi un trūkumi, tad rosinām izmaiņas, kas bieži vien, lai gan pēc ilgāka laika, bet tiek ieviestas.