RP SIA "Rīgas satiksme" (turpmāk – “Rīgas satiksme”) par savu darba vietu saucat jau 24 gadus. Vai visu šo laiku strādājāt par trolejbusa vadītāju? 

Lielāko daļu līdzšinējā darba mūža strādāju par trolejbusa vadītāju, taču sākotnēji tiku pieņemta darbā kā konduktore. Tajā amatā nostrādāju divus gadus. Paralēli darbam mācījos Rīgas 10. arodskolā (red. – tagad šī skola ir likvidēta), kas apmācīja trolejbusu vadītājus. Tagad to dara autoskola „Real Proff”. Pirms pieciem gadiem kļuvu arī par instruktori, kas apmāca jaunos trolejbusu vadītājus. 

Sanāk, ka teorētisko bāzi nodrošina "Real Proff", bet praktiskās apmācības – "Rīgas satiksme"? 

Jā. Šobrīd katram instruktoram ir divi trīs stažieri. Praktisko apmācību ilgums – līdz 200 braukšanas stundām. Vispirms tiek nobrauktas 50 - 70 stundas, pēc kurām tiek veikts kontrolbrauciens, lai saprastu, vai stažieris visu līdz šim mācīto ir apguvis. Tad mācības turpinās. Seko eksāmens, kuru klātienē vēro gan "Rīgas satiksme", gan CSDD, gan „Real Proff” pārstāvji. Pēc nokārtota eksāmena turpinās apmācības ar pasažieriem, tas ir, kopā ar kādu pieredzējušu trolejbusa vadītāju jaunais darbinieks dodas reālos braucienos pa maršrutu, pārvadājot pasažierus. Apmācības ar pasažieriem ilgst 150 stundas – 75 stundas jābrauc ar mazo trolejbusu, 75 stundas ar lielo jeb 18 metrīgo trolejbusu. 

Kas un kā var pieteikties šim darbam? 

Kandidātam jābūt iegūtai pamata vai vidējās pakāpes profesionālai izglītībai; pretendentam jābūt sasniegušam 21 gada vecumu; jābūt valsts valodas B līmeņa 1. pakāpei vai iegūtai izglītībai valsts valodā. Nākošais solis – pārrunas un testa brauciens trolejbusa parka teritorijā. Brauciena laikā iespējams novērtēt, vai kandidāts, tā teikt, sajūt trolejbusu, vai viņš vēlas braukt ar to. 

Kāda konkrēta kategorija – B, C, D – tiek prasīta? 

Tas nav obligāti, taču no pieredzes secinu – ar stažieri ir vieglāk strādāt, ja viņam jau ir iegūta kāda no šīm kategorijām. Tehniskās zināšanas ir liels pluss.

Un kādas īpašības, personības iezīmes "komplektā" būtu vēlamas? 

Spēja koncentrēties, prasme savaldīt emocijas, lai arī kas satiksmē notiktu. Disciplīna. Stresa noturība. Spēja saglabāt mieru spriedzes situācijās. Prasme strādāt komandā.

Jāatceras – mēs esam atbildīgi par drošu pasažieru pārvadāšanu, mēs esam par viņiem atbildīgi, tāpēc māka savaldīties, spēja saglabāt vēsu prātu šajā darbā ir ļoti svarīga.

Darbs notiek maiņās?

Jā, ir rīta un vakara maiņas. Mums ir ļoti saprotoša vadība, tāpēc grafiki tiek veidoti, ņemot vērā darbinieku vēlmes, jo, kā zināms, ir cilvēki, kam produktīvākais darba laiks ir dienas pirmā puse, citi savukārt nevar agri piecelties un rīta maiņas viņiem nav piemērotas. Tas tiek ņemts vērā un es to augstu novērtēju.

Strādājam ne tikai darba dienās, bet arī svētkos, brīvdienās, jo sabiedriskais transports taču kursē katru dienu bez izņēmuma.

Katram ir iedalītas arī rezerves maiņas, tas ir tādēļ, ja, piemēram, kāds kolēģis saslimst, lai operatīvi kāds varētu viņu aizstāt. Dežūrdarba grafiku zinām divas trīs dienas iepriekš. Strādājam piecas dienas nedēļā, divas brīvas. Taču ir arī garie maršruti, kur viena darba diena ilgst 10 stundas, un jau četru dienu laikā ir sasniegts nedēļas ietvaros noteiktais darba stundu skaits. Šādā gadījumā iegūstam vienu papildus brīvdienu. 

Kas jāveic pirms izbraucat maršrutā? Kāda ir noteiktā kārtība? 

Piemēram, ja man maršrutā jādodas 6:32, darbā man jābūt pusstundu iepriekš, varu būt arī ātrāk, taču 30 minūtes pirms došanās ceļā obligāti jādodas pie veselības speciālista uz alkohola testa pārbaudi. Pēc tam eju pie atbildīgā dispečera, pie kura saņemu maršruta zīmi. Tad varu iet uz savu trolejbusu, lai sagatavotos darbam un dodos uz līnijas. Ja konkrētajā dienā paredzēti braucieni ar stažieriem, mēdzu darbā būt jau pulksten 4 no rīta un kopā ar stažieri doties mācību braucienos Rīgas ielās. 

Kad ir paredzētas pusdienas pauzes? 

Tas katram vadītājam ir individuāli, ņemot vērā noteikto tās dienas grafiku. Pusdienu pauzes ilgst 20 minūtes – varam pusdienot gala punktos, kur pieejama silta tēja, kafija. Var pasūtīt kompleksās pusdienas.

Bet ja gadās būtiskas nobīdes no grafika, piemēram, sastrēgumu dēļ? 

Mainās tikai iebraukšanas laiks gala punktā. To koordinē gala punktā strādājošie dispečeri, kurus esam jau laicīgi informējuši par kavējumiem un kuri paši regulē kustību uz līnijas. 

Braukšana ar trolejbusu, kas bija pieejams pirms 20 gadiem un tagad, laikam ir kā diena pret nakti. 

Tehnika patiešām ir ļoti attīstījusies un padarījusi mūsu darbu ērtāku. Piemēram, kādreiz ziemā trolejbusos bija auksti, tagad ir komfortabla apkure, krēsls pielāgojams katra vajadzībām – kādreiz muguras sāpes, stīvas rokas un kājas bija ikdiena, tagad ergonomiskie sēdekļi nekaitē veselībai. Braukt ar trolejbusu tagad ir tik pat ērti un patīkami kā ar vieglo auto. Vairs nav jāzīlē, kas trolejbusam noticis uz ceļa  - datorā parādās konkrētā vaina un avārijas dienestam dispečers jau var nodot precīzu informāciju, vai ķibele novēršama turpat uz vietas vai trolejbuss jānogādā parkā. 

Vienai profesijai esat uzticīga tik daudzus gadus. Kas ir darba skaistā puse? 

Strādāt par trolejbusa vadītāju - tas nav tikai braukt pa ielu pēc kustību saraksta.

Stažieriem saku: ja jūs mīlēsiet cilvēkus, šo darbu jums darīt būs ļoti viegli.

Darbs man ir būtiska daļa no dzīves – cik daudz skaistu iepazīšanos, draudzību piedzīvots. 17 gadus es braucu pa vienu un to pašu maršrutu un šo gadu laikā manā acu priekšā izaugusi paaudze. Atceros, ka pirms daudziem gadiem kāda mamma regulāri manā maršrutā brauca ar savu sešus septiņus gadus veco dēlu. Puiku redzēju ļoti bieži un tagad viņš jau ir liels un uz bērnudārzu ved savu trīs gadus veco bērnu. Visu šo gadu laikā tikai vienreiz esmu strādājusi Jaungada naktī – tās bija tik skaistas emocijas, visi priecīgi, novēl viens otram laimīgu gadu. Cik daudz mīļu dāvaniņu esmu saņēmusi no pasažieriem! Piemēram, cilvēks dodas prom no Latvijas un viņš vēlas no manis atvadīties. Tas ir aizkustinoši! Nemaz nerunājot par ikdienas laba rīta vēlējumiem – tas padara ikdienu priecīgāku. Atmiņā paliekoši ir arī kolektīvi izbraukumi, lai atpūstos no darba ikdienas. 

Bet garām sarunām ar pasažieriem jau nav īsti laiks. 

Jā, jo man ir jāturpina vadīt trolejbuss, tāpēc tā noteikti nav ļoti pilnvērtīga komunikācija. Vairāk es uzklausu, jo ir daļa pasažieru, kas ļoti vēlas aprunāties – viņi stāsta par savu dzīvi, par savām problēmām. 

Un ko jūs minētu kā profesijas izaicinājumus? 

Ir jāiemācās strādāt ar sevi. Atceros – sākot strādāt par trolejbusa vadītāju, mani ātri varēja nokaitināt – pēc maniem ieskatiem, kāds par lēnu iekāpj transportā, somu noliek tā, ka durvis nevar aiztaisīt un tamlīdzīgi. Taču es daudz ar sevi esmu strādājusi un sapratusi, ka mans uzdevums nav audzināt pasažierus. Negācijas vairo negācijas.

Pret katru pasažieri jāizturas ar cieņu, arī pret bezpajumtniekiem.

Man ir ļoti žēl, ka man viņi ir jāizsēdina ārā, lai arī laukā valda sals, taču citi pasažieri ir pelnījuši braukt tīrā transportā. "Es atvainojos, bet es nevaru jūs vest tālāk", "lūdzu, izkāpiet" – apmēram tā es viņus uzrunāju. Un ticiet vai nē, bet šāda laipna attieksme strādā daudz labāk nekā bāršanās. Viņi kurn, bet kāpj vien ārā. Es teiktu, ka darbs man ir palīdzējis sevī pilnveidot daudz labu īpašību – pacietību, iejūtību. 

Gados jauniem cilvēkiem ir interese par šo profesiju? 

Diemžēl – nē. Taču es uzskatu, ka šī ir ļoti skaista profesija. 

Vai pieprasījumu nākotnē pēc trolejbusu vadītājiem būs?  

Sabiedriskā transporta vadītāji vienmēr būs vajadzīgi. Grūti spriest, kādus sabiedriskā transporta līdzekļus mēs redzēsim Rīgas ielās pēc 10-20 gadiem, jo tehnika mainās un attīstās. Un cilvēki, kuri pratīs šos transporta līdzekļus vadīt, būs pieprasīti darba tirgū. Tas nozīmē nepieciešamību mācīties visa mūža garumā. 

Vai atalgojums ir motivējošs? 

Nopelnīt var. Protams, daudz kas atkarīgs no tā – cik katram šķiet pietiekami. Mani atalgojums apmierina. 

Varbūt ir vēl kādi bonusi? 

To ir daudz. Piemēram, bezmaksas sabiedriskais transports, darbinieku motivācijas sistēma, kas nozīmē, ka gada griezumā tiek novērtēts mūsu darbs un par to mēs saņemam punktus, kurus varam iemainīt pret dažādiem labumiem. Piemēram, es savus punktus tērēju ceļojumiem. Tas nozīmē, es nopērku ceļojumu, atnesu uz darbu čeku un man atbilstoši čeka summai punktus dzēš un atmaksā par ceļojumu iztērēto naudu. Punktus var iemainīt pret dažādiem labumiem – ceļojumiem, kultūras un atpūtas pasākumiem, veselības apdrošināšanai, lai varētu apmeklēt ārstus, medikamentu iegādei un citiem labumiem.