Kā Tu kļuvi par pedagogu, un kāda ir Tava izglītība?

Sākumā man nebija pat domas, ka būšu skolotājs. Pirmā profesija, ko es apguvu, bija florists– gāju kursos un vēlāk arī floristikas skolā. Tad man Liepājā piedāvāja floristikas skolotāja darbu, bet tam bija vajadzīgs skolotāja diploms, tāpēc devos mācīties uz Liepājas Universitāti, lai iegūtu profesionālās izglītības skolotāja diplomu, – man bija jāmācās neklātienē 2,5 gadus. Vēlāk arī nokārtoju eksāmenu un ieguvu florista diplomu Latvijas Amatniecības kamerā. Tā es sāku strādāt par floristikas skolotāju J. Čakstes Liepājas 10. vidusskolā – savulaik arī pats tur esmu mācījies. Pēc kāda laika nāca jauns piedāvājums – strādāt Rīgā par deju skolotāju. Tā kā dejošana vienmēr ir bijusi mana sirdslieta – esmu dejojis tautas dejas, modernās un pat līnijdejas, es piekritu. Sākumā strādāju Latvijas Nedzirdīgo savienības deju kolektīvā „Rītausma”, pēc tam kolēģe piedāvāja vadīt nodarbības arī Rīgas internātvidusskolā bērniem ar dzirdes traucējumiem. Pats esmu vājdzirdīgs, domāju – nez, kā būs strādāt ar nedzirdīgiem bērniem, mācīt viņiem deju. Nolēmu, ka pamēģināšu. Bērni mani ļoti ātri pieņēma – komunicējam zīmju valodā. Tagad jau strādāju šeit sešus gadus.

Pastāsti par saviem ikdienas pienākumiem!

Es šobrīd strādāju divās internātskolās – Rīgas internātvidusskolā bērniem ar dzirdes traucējumiem un Gaismas internātpamatskolā. Rīgā divas reizes nedēļā vadu skolēniem deju nodarbības, savukārt Gaismas skolā gan vadu deju nodarbības, gan esmu internāta audzinātājs un arī palīgskolotājs. Internāta audzinātāja darbs nozīmē, ka pēcpusdienā, kad bērni beidz mācīties, es pavadu ar viņiem kopā laiku līdz pat pulksten 21.00 – mēs ejam pastaigāties, pildām mājas darbus, dažkārt pārrunājam noteikumus un drošības jautājumus. Reizēm kopā noskatāmies kādu video, piemēram, nesen skatījāmies video par drošību uz ūdens, kas pirms vasaras brīvlaika ir ļoti aktuāla tēma. Kā internāta skolotājam man arī jāizdomā dažādas aktivitātes – piemēram, kad tuvojas māmiņu diena, taisām kartiņas, savukārt uz Ziemassvētkiem mācāmies pantiņus. Attiecībā uz palīgskolotāja pienākumiem – ja, piemēram, klasē ir 7 bērni, skolotāja viņus māca, bet es pieeju pie tiem, kam iet lēnāk, izskaidroju, palīdzu izpildīt uzdoto. Tas nozīmē, ka man ir jābūt zināšanām visdažādākajos priekšmetos,reizēm kādam jāpalīdz arī sporta nodarbībās. Paralēli reizi nedēļā braucu arī uz Liepāju, kur joprojām pasniedzu floristiku. Līdz ar to mans darba grafiks ir ļoti dinamisks, un pienākumi aptver dažādas jomas.

Kā norit Tavs deju skolotāja darbs?

Viss sākas ar ideju. Piemēram, atpūšoties pie dabas, var ienākt prātā kāda kustība vai solis, bet citreiz idejas rodas pat naktī, kad esmu jau devies gulēt, tāpēc man vienmēr zem spilvena ir novietots blociņš un pildspalva.

Lielāko daļu horeogrāfijas izdomāju pats, liekot lietā savu fantāziju un arī skatoties, cik daudz bērni var izdarīt un kā viņi jūtās. Tiem, kam iet grūtāk, izdomāju citas kustības.

Es daudz klausos mūziku un vienmēr domāju, ko no tās varēšu izmantot darbā. Reizēm kaut kas tikai nedaudz jāpamaina vai jāpielāgo, lai to varētu likt lietā. Šim darbam jāpieiet ļoti radoši. Pie manis uz deju nodarbībām nāk bērni no 1. līdz 9. klasei – man katrai klasei, katrai dejotāju grupai jāizdomā kaut kas cits. No 1. – 4. klasei ir gan kopīgā deju grupa, gan arī katru klasi mācu vēl atsevišķi, bet pēc tam visu liekam kopā un veidojam lielo bildi.

Cik bieži notiek koncerti un uzstāšanās?

Jāsaka, ka ļoti daudz, īpaši mācību gada beigās.Savulaik esam piedalījušies arī Skolēnu dziesmu un deju svētkos, par ko man ir īpašs gandarījums. Diezgan daudz koncertu parasti ir Ziemassvētkos, tāpat Mātes dienā vai Latvijas dzimšanas dienā. Ar bērniem uzstājamies arī Latvijas Nedzirdīgo savienībā un dažādās pilsētās, kur notiek festivāli un pasākumi. Man kā deju skolotājam parasti visvairāk darba ir Ziemassvētkos un mācību gada noslēgumā, kā arī gatavojoties festivāliem un citiem lieliem pasākumiem. Atpūsties izdodas tikai jūlijā, bet augustā jāsāk atkal strādāt.

Vai Tev jāveic arī darbs pie datora vai ar dokumentiem?

Obligāti. Piemēram, regulāri jāveic ieraksti “E-klasē”, tāpat man jāsagatavo visi programmu tematiskie plāni, jāveido atskaites, ko esam darījuši, kur bijuši. Tas aizņem ļoti daudz laika. Man personīgi daudz labāk patīk būt kustībā, jo šķiet, ka darbs pie datora vairāk atņem spēku un nogurdina. Bet skolotāja darbā bez tā nevar iztikt – pat ja esi deju skolotājs. Arī internāta audzinātājam regulāri pašam jāmeklē internetā dažādi materiāli.

Cik būtiski Tavā darbā apgūt jaunas prasmes un zināšanas?

Jāmācās ir visu laiku. Skolotājiem katru gadu jāiziet obligātie kursi, piemēram, par bērnu tiesību aizsardzības vai audzināšanas kultūras tēmām, manā gadījumā tie bieži ir arī ar deju saistīti kursi – par jaunumiem, tendencēm, noteikumu maiņu. Papildus dažādiem kursiem jau gadu mācos starptautisko zīmju valodu, ko izmanto visā pasaulē, lai vēlāk varētu vieglāk kontaktēties ar nedzirdīgajiem citās pasaules valstīs. Vēl atlicis gads ko mācīties.

Kādam ir jābūt labam skolotājam?

Ir jābūt pozitīvam, jāmīl sevi un jāizveido labs darba plāns.

Kas Tev šajā darbā visvairāk patīk un sniedz prieku?

Man patīk strādāt ar bērniem, jo no viņiem gūstu pozitīvo lādiņu un viņiem vienmēr ir jaunas idejas, arī attiecībā uz deju. Piemēram, mēs dejojam, un pēkšņi bērni nāk klajā ar savu ierosinājumu, ka var darīt arī citādi. Es paskatos, padomāju un saprotu – kāpēc gan nē. Mani ļoti priecē, ka viņiem rodas interese un viņi līdzdarbojas, tas ir ļoti svarīgi.

Galvenais, lai bērniem būtu motivācija un interese. Ja kaut ko kādreiz nevaram īstenot, cenšos visu ar viņiem izrunāt, izskaidrot, kāpēc nē, nevis vienkārši aizliegt.

Kas Tev savā darbā šķiet grūtākais?

Grūtākais ir iegūt kopējo rezultātu jeb lielo bildi. Piemēram, ir Ziemassvētki, jāveido dejas uzvedums –vissarežģītākais ir prasmīgi salikt kopā atsevišķās daļas un dejotāju grupas, lai izveidotos viens vesels.

Vai Tev ikdienā sanāk sadarboties arī ar kolēģiem?

Jā, galvenokārt tas notiek pirms pasākumiem. Tad sanākam kopā gan ar metodiķiem, gan klašu un internāta audzinātājiem, lai pārrunātu, ko un kā labāk darīt. Diezgan bieži šajā procesā iesaistās arī skolas direktors. Mums skolā ir arī vecāku diena – ar vecākiem gan vairāk runā klases audzinātājs, taču arī man šad un tad sanāk individuāli ar viņiem aprunāties.

Kas Tev vēl jādara vasarā, kad mācības skolēniem jau beigušās?

Skolotāji nevar uzreiz iet atpūtā – vēl seko lielā tīrīšana un sagatavošanās nākamajam mācību gadam, notiek arī pedagogu sanāksme, kurā pārrunājam nākamā mācību gada plānus. Atvaļinājumā varam doties tikai jūlijā.

Ko Tu varētu ieteikt jauniešiem, kas apsver kļūt par pedagogiem?

Es viņiem ieteiktu meklēt, kamēr izdodas atrast savu īsto profesiju. Pamēģini – ja nepatīk, mēģini ko citu. Ir jāatrod sava īstā vieta. Man tas ir izdevies.