Cik ilgi strādājat par sociālo rehabilitētāju?

Divus gadus. Latvijā tā ir salīdzinoši jauna profesija, sociālā rehabilitētāja kvalifikāciju Latvijā var iegūt no 2005. gada. Pirms tam sociālā rehabilitētāja funkcijas pildīja citi sociālās jomas darbinieki, taču tas bija sadrumstaloti. 

Kāpēc izvēle tika izdarīta par labu šai profesijai?

Kopā ar brīvprātīgajiem aptuveni piecus gadus strādāju ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Iesaistījos nometņu organizēšanā, bijām kopā ar viņiem ikmēneša tikšanās reizēs. Ar laiku iepazinos ar daudzām ģimenēm, kur aug bērniņš ar īpašām vajadzībām, tas ir, ar autiskā spektra traucējumiem. Vēlējos atbalstīt. Tajā laikā iepazinos ar trim domubiedriem, kuriem arī bija gan sava vīzija par atbalstu, gan vēlme piedāvāt šīm ģimenēm nepieciešamos pakalpojumus. Tā tapa mūsu daudzfunkcionālais centrs “Solis augšup”, kur tiek sniegts atbalsts ģimenēm ar bērniem un jauniešiem ar autiskā spektra traucējumiem.

Kur var iegūt atbilstošu izglītību?

Šobrīd Latvijā sociālā rehabilitētāja profesiju var apgūt Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā un Daugavpils Universitātes Daugavpils medicīnas koledžā. Studijas ilgst divus gadus. Studijas ir par valsts budžeta līdzekļiem. Programmā studē gan jaunieši tūliņ pēc vidusskolas absolvēšanas, gan arī cilvēki ar jau zināmu darba un dzīves skolas pieredzi, kam konkrētā izglītība pavērs plašākas darba iespējas.

Sociālā joma ir viena no tām nozarēm, kur ir ļoti būtiska atbilstoša izglītība.

Pēc studijām koledžā var turpināt sevis izglītošanu kādā no augstskolām. Studiju ceļš var turpināties bakalaura līmenī, pēc tam arī maģistrantūrā un doktorantūrā, kas sniedz iespējas veikt pētījumus.

Sociālais rehabilitētājs pārstāv sociālo, ne medicīnas jomu. Vai speciālistiem ir nepieciešams veikt resertifikāciju?

Mums katru gadu ir jāsakrāj noteikts stundu skaits, kas veltīts sevis pilnveidei. Es nemācēšu nosaukt konkrētu minimālo stundu skaitu, jo pati regulāri apmeklēju dažādus seminārus un citus izglītojošus pasākumus, kur var gūt jaunas zināšanas, atziņas, kas noder darbā. Apmeklēju arī tādus kursus, kas domāti sociālajai rehabilitācijai tuvām profesijām. Koledžā mēs iegūstam zināšanu pamatus, bet pēc tam visa darba mūža garumā turpinās sevis pilnveide.

Ja speciālists apstājas savā izaugsmē, viņš principā savā profesionālajā sagatavotībā kāpjas soli pa solim atpakaļ.

Vai koledžas studiju programmā praksei ir atvēlēta būtiska loma?

Jā, pirmajā gadā ir tā sauktā iepazīšanās prakse – students pats izvēlas vai koledžā piedāvā konkrētas prakses vietas. Iepazīšanās prakses laikā praktikants kļūst par sociālā rehabilitētāja palīgu, iepazīst, ko īsti nozīmē šī profesija. Otrajā gadā ir vēl padziļinātāka prakse, kas ilgst no agra pavasara līdz pat diplomdarba aizstāvēšanai. Ir ļoti būtiski, ka savu profesiju apgūsti ne tikai teorētiski, bet arī praktiski.

Kas ir sociālais rehabilitētājs, kas ir viņa galvenā sūtība?

Sociālais rehabilitētājs ir speciālists, kurš strādā sociālās labklājības un veselības aprūpes jomā ar klientiem, kuru iekļaušana sabiedrībā dažādu sociālo, fizisko un garīgo iemeslu dēļ ir apgrūtināta.

Viņš piedalās sociālās rehabilitācijas plāna izstrādē, lai veicinātu klienta sociālo prasmju apguvi un pilnveidi, interesi un vēlmi patstāvīgi un pilnvērtīgi dzīvot. Sociālais rehabilitētājs nestrādā viens, viņš ir komandas spēlētājs, jo, strādājot ar klientu, mēs izvērtējam, kādus resursus varam piesaistīt - konkrētus speciālistus, klienta ģimeni un noteikti arī pašu klientu, lai soli pa solim virzītos uz rehabilitācijas plāna realizāciju. Sociālajam rehabilitētājam jāpiemīt pedagoģiskām, psiholoģiskām iemaņām, kā arī jābūt izpratnei par medicīnu, piemēram, jāizprot konkrētā diagnoze, jābūt spējai strādāt individuāli ar klientu un sadarboties ar komandu, izmantot darbā radošas metodes, veikt pētījumus sociālajā jomā, novērtēt pārmaiņas klienta uzvedībā, izvērtēt un piesaistīt resursus. Smalkāk par šai profesijai nepieciešamām kompetencēm var izlasīt sociālā rehabilitētāja profesijas standartā.

Pirms diviem gadiem kopā ar domubiedriem izveidojāt dienas centru „Solis augšup”. Kā radās ideja par šāda centra nepieciešamību? Ko piedāvā centrs?

Kā jau minēju, centra izveidē piedalījāmies es un trīs manas kolēģes. Katrai no mums bija savas ieceres, vīzijas un vēlmes, un, tās visas saliekot kopā, radās centrs ar mērķi nodrošināt bērniem un jauniešiem ar autiskā spektra traucējumiem nepieciešamos kvalitatīvos pakalpojumus. Centrs ir savā attīstības sākumposmā – turpinām remontēt un ierīkot telpas, lai varētu piedāvāt daudzveidīgāku pakalpojumu klāstu.

Patlaban piedāvājam individuālas nodarbības pie vairākiem speciālistiem, tādiem kā ABA terapeits (Applied Behavior Analysis terapija ir zinātniski pamatota metode, kas izstrādāta bērnu ar autismu apmācībai), audiologopēds, fizioterapeits, ergoterapeits u.c. Piedāvājam individuālo rehabilitācijas programmu izstrādi un īstenošanu bērniem līdz septiņu gadu vecumam. Organizējam socializācijas grupas, kas domātas bērniem no četru līdz 18 gadu vecumam.

Grupu nodarbībās veicinām sociālo prasmju un pašaprūpes apguvi caur dažādiem uzdevumiem, kulinārijas nodarbībām un spēlēm.

Pieprasījums pēc centra pakalpojumiem ir liels, veidojas pat rindas, jo valstī trūkst atbilstošu speciālistu, piemēram, ABA terapeitu. Centrs sadarbojas arī ar biedrības struktūrvienību, kurā darbojas brīvprātīgie jaunieši. Reizi mēnesī kopā ar brīvprātīgajiem rīkoju nelielus svētkus, satikšanās reizes ģimenēm, kurās ir bērni vai pieaugušie ar īpašām vajadzībām. Brīvprātīgie darbojas ar bērniem, tikmēr vecāki var pārrunāt sev aktuālus jautājumus vai piedalīties speciāli viņiem domātās aktivitātēs. Kopā rīkojam vasaras nometnes.

Vai jaunietis, kam ir interese par sociālā rehabilitētāja profesiju, var nākt pie jums pieteikties kā brīvprātīgais, lai tādējādi jau laikus gūtu pilnīgāku izpratni par šo specialitāti?

Jā, noteikti var nākt. Šobrīd pie mums darbojas gan brīvprātīgie, gan studenti studiju prakses laikā.

Kādiem mācību priekšmetiem būtu jāpievērš uzmanība jau skolas laikā un kuras zināšanas noder sociālā rehabilitētāja darbā?

Ir nepieciešamas daudzpusīgas zināšanas.

Jāmācās ir eksaktie priekšmeti, jo tie palīdz attīstīt loģisko domāšanu, analītiskās iemaņas, spriestspējas – tas mūsu darbā ir ļoti būtiski. Noteikti jāmācās ir latviešu valoda – gramatika, pareizrakstība, jo mums ir jāpilda dažādi dokumenti, jāspēj saprotami izklāstīt, aprakstīt savas domas, secinājumus, lai tos saprastu arī citi speciālisti.

Jāmācās tie priekšmeti, kas attīsta radošumu – māksla, mājturība. Socializāciju grupu nodarbību laikā un vasaras nometnēs veicam dažādus eksperimentus, kas ļoti piesaista bērnus, tāpēc arī lieti noder zināšanas fizikā un ķīmijā. Noder arī zināšanas par neformālo izglītību – dažādas spēles un aktivitātes.

Vai jums ir normēts darba laiks?

Tā kā es strādāju savā un kolēģu pašu veidotā dienas centrā, tas ir, privātā uzņēmumā, darba laiku mēs sev nosakām paši. Ņemot vērā katras dienas plānu, var sanākt strādāt pat līdz 12 stundām, bet kādreiz tikai četras stundas dienā.

Vai ikdienā daudz sanāk strādāt ar datoru?

Jā, darbs ar datoru ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, piemēram, ir jāveido klientu rehabilitācijas plāns, jākārto dažādas formalitātes un atskaites, jāpārskata darba plāns. Tāpat sarakste ar kolēģiem daudz notiek e-vidē, daudz dokumentu tiek ievietoti un apskatāmi e-vidē.

Vai sociālie rehabilitētāji ir Latvijā pieprasīta profesija?

Tā kā Latvijā tā ir salīdzinoši jauna profesija, speciālistu nav ļoti daudz un viņu trūkst. Viņi var strādāt sociālās aprūpes centros, dienas centros, krīzes centros, sociālajos dienestos.

Darba iespējas ir plašas. Turklāt ir iespējams pašam dibināt savu biedrību, uzsākt sociālo uzņēmējdarbību, piedāvājot speciālista pakalpojumus.

Iegūtā kvalifikācija piedāvā iespēju strādāt ar dažādām mērķa grupām, piemēram, bērniem un jauniešiem, senioriem, cilvēkiem pēc iegūtām traumām. Neskatoties uz to, ka mūsdienās daudz tiek runāts par virkni profesiju, kas izzudīs, jo tās izkonkurēs modernās tehnoloģijas, sociālie rehabilitētāji būs allaž vajadzīgi – neviena automātiska iekārta nespēs aizstāt cilvēku, viņa darbu. Cilvēku aprūpē vienmēr būs svarīgs cilvēciskais faktors.

Vai stiprajam dzimumam par šo profesiju ir interese?

Sociālajā jomā Latvijā galvenokārt strādā sievietes, un arī sociālā rehabilitētāja profesija nav izņēmums. Iemesls? Pārsvarā atalgojuma dēļ, kas ir diezgan zems. Manuprāt, vīrieši varētu būt ļoti labi sociālie rehabilitētāji, jo viņu stiprās puses ir loģiska domāšana, analītiskās spējas, vēl viens pluss vīriešiem – viņi ir fiziski spēcīgi, jo, ja darbā sanāk strādāt ar tiem, kas nespēj pārvietoties, vai agresīvām personām, tad šī fiziskā sagatavotība ir ļoti svarīga. Tāpat kā izglītībā, arī sociālajā jomā gribētos redzēt vairāk vīriešu.

Kas jums pašai savā darbā sagādā vislielāko gandarījumu?

Saskarsme ar bērniem un pusaudžiem, kas nāk uz mūsu centru un ar kuriem ikdienā strādāju. Viņi ir patiesi, interesants ir viņu citādais skatiens uz pasauli. Ir bērni, kas motivēti apgūt ko jaunu, lai kļūtu patstāvīgāki. Man prieku rada tas, ka redzu – bērni sadraudzējas, atrod sev draugus, jo nereti cilvēkiem ar autismu nav draugu, ar kuriem viņi var pavadīt laiku, iziet sabiedrībā. Nenoliedzami, prieku rada, ja redzu – bērna attīstībā noticis progress. Pat neliels solītis ir būtisks panākums. Gandarīti esam mēs – speciālisti, gandarīti ir vecāki.

Kādi ir lielākie izaicinājumi darbā?

Ir svarīgi, lai emocionālā empātija (spēja just to, ko jūt citi) neņem virsroku – ja būs pārāk liela pieķeršanās klientiem, sāksies viņu žēlošana, pasliktināsies darba kvalitāte, un speciālists ļoti ātri var "izdegt".

Ir jāprot plānot savu laiku, lai būtu arī iespēja atpūsties, pabūt kopā ar savu ģimeni. Jāteic, ka nereti savā brīvajā laikā tomēr arī mēdzu strādāt, piemēram, gatavojoties nodarbībām, meklējot atbilstošu informāciju, papildinot zināšanas, rakstot projektus. Šis process aizņem daudz laika. Var teikt, ka mans darbs ir arī mans hobijs.

Pieņemu, ka lielākoties informācija ir angļu un krievu valodā?

Jā, vērtīgākā lasāmviela ir minētajās svešvalodās.