Kā Tu izvēlējies strādāt šajā jomā un kā apguvi šo profesiju?

Jau skolas laikā biju iesaistījusies jauniešu organizācijas, kura īstenoja dažādus projektus, brīvprātīgajā darbā.  Mani tas interesēja, un sapratu, ka sociālais darbs būs mana joma. Sāku studēt dienas nodaļā, taču bija sajūta, ka negribu atkal sēdēt skolas solā. Tādēļ studijas pēc viena gada pārtraucu un uzsāku darba gaitas. Pēc vairākiem gadiem sapratu, ka gribu mācīties, un iestājos sociālajos darbiniekos. Studiju laikā aizbraucu arī ERASMUS apmaiņas programmā. Sāku arī strādāt sociālajā dienestā, kur labi varēju savienot apgūto teoriju ar praksi. Paralēli tam strādāju grupu dzīvokļos par sociālo rehabilitētāju. Nostrādāju gadus četrus, piecus. Tad man piedāvāja darbu nodibinājumā „Sociālo pakalpojumu aģentūra”, kur esmu sociālā darbiniece atbalsta programmā aizbildņiem, audžuģimenēm un adoptētājiem. Paralēli varu strādāt ar jauniešiem un piedalīties dažādos projektos.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Ir sociālais rehabilitētājs, sociālais aprūpētājs un sociālais darbinieks. Katram no viņiem darba uzdevumi ir atšķirīgi. Piemēram, sociālais rehabilitētājs strādā grupu dzīvokļos un palīdz klientiem apgūt dažādas dzīves prasmes, lai viņi spētu patstāvīgi dzīvot savā dzīves vietā bez citu palīdzības. Kopā taisa ēst, iet uz veikalu, rēķina mēneša budžetu. Aprūpētājs sniedz praktisku palīdzību cilvēkiem, kuri paši nevar iziet no mājas vai pārvietoties pa dzīvokli.

Sociālais darbinieks palīdz cilvēkiem gan krīzes, gan ikdienišķās situācijās. Palīdzam sakārtot sadzīvi, klientu dzīvi. Esam gan atbalsts, gan uzraugošas personas.

Sociālais darbs ietver ļoti daudz uzdevumu. Sociālajā dienestā ir speciālisti, kas strādā ar ģimenēm un bērniem, ir speciālisti, kas strādā ar bezdarbniekiem, un tādi, kas strādā ar personām, kam ir garīga rakstura traucējumi. Reizēm klientiem ir grūti iekļauties kādā sistēmā, piemēram, stāties uzskaitē mājokļa un vides departamentā. Palīdzam viņam saprast, kādi dokumenti jānokārto, motivējam nokārtot visas formalitātes. Mūsu klienti nav tikai nabadzīgas personas.  Cilvēkiem rodas dažādi jautājumi, kurus mēs palīdzam atrisināt.

Mēs saņemam klienta nosūtījumu no sociālā dienesta. Uzsākot sadarbību ar klientu, izvērtējam viņa tā brīža situāciju. Sociālais darbinieks izvērtē sociālās problēmas, tiekas ar klientu un kopā vienojas par turpmāko sadarbību, kā arī kopā sastāda plānu esošo problēmu risināšanai. Es pati strādāju ar audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem. Pirmajā konsultācijā tiekos ar aizbildni un izrunāju situāciju. Tad dodos uz mājām un tiekos ar pašu bērnu, apskatu dzīves vidi. Izvērtēju, vai ir vajadzīga psihologa palīdzība. Mūsu nodibinājumā tiek organizētas atbalsta grupas. Notiek apmācības aizbildnim un bērnam, kur varam novērot viņu saskarsmi. Esmu tas cilvēks, kuram var zvanīt, prasīt padomu bērnu audzināšanā vai vienkārši pastāstīt, kas uz sirds.

Mans darbs nav tikai praktisku lietu kārtošana, daudz strādāju ar pašiem klientiem. Izjautāju klientus, noskaidroju jautājumus par pagātni, mēģinu uzzīmēt ģimenes genogrammu. Meklēju resursus, kas var sniegt atbalstu, lai neveidotos atkarība no sociālā dienesta, bet klients varētu nostāties pats uz savām kājām. Sazinos ar skolu, lai noskaidrotu, kā bērnam tur veicas. Ar klientu izrunājam, kāds būs mūsu tālākais darbības plāns, ar ko sāksim. Reizēm klientam jānorāda uz lietām, kuras viņš nevēlas redzēt. Ik pa laikam atgriežamies pie nospraustā plāna un skatāmies, kas darbojas un kas nē.

Nevalstiskās organizācijas iegulda darbu arī sabiedrības izglītošanā par sociālajiem jautājumiem. Cenšamies iesaistīt sabiedrību to risināšanā. Piemēram, mums bija kino nometne jauniešiem, kurā audžuģimeņu bērni veidoja klipus par savu pieredzi, gala variantā sanāca videoklips kampaņā „Palīdzi bērnam uzaugt ģimenē!”

Kāda ir Tava darba ikdiena?

Valsts iestādē darbs ir no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā. Savukārt nevalstiskajās organizācijās darba laiks ir elastīgāks. Lielākā daļa klientu pa dienu strādā, tādēļ mans darbs sākas pēcpusdienā. Reizēm strādāju līdz septiņiem, reizēm līdz deviņiem vakarā. Vasarā organizējam nometnes audžuģimeņu bērniem, kur mēģinu nodibināt ar viņiem kontaktus un cenšos ar katru individuāli izrunāties. Tādā veidā veidojas labas attiecības ar jauniešiem. Kopā ar viņiem rakstām projektus, kurus vēlāk kopā realizējam, organizēju jauniešu saskarsmes grupas.

Vienu nedēļu vairāk darbojos ar papīriem, nākamajā nedēļā - ar klientiem. Nevalstiskajā sektorā ir priekšrocība - mums nav daudz tā sauktā papīra darba. Daudz vairāk laika pavadu ar klientiem.

Reizi nedēļā izbraucu pie klientiem. Šobrīd strādāju vienlaikus ar 25 ģimenēm. Pie jaunajiem klientiem dodos, uzsākot sadarbību, esošos klientus apciemoju reizi gadā. Protams, ja ir krīzes situācijas, tad reaģējam nekavējoties.

Klientus varam sadalīt divās grupās: aktīvās lietas, kad ir kāda situācija, kas jārisina, un neaktīvās lietas, kad ģimenei nav aktuālu problēmu - dažkārt pietiek ar to, ka apmeklē atbalsta grupas. Sadarbība ar vienu ģimeni var būt ļoti ilga. Piemēram, bērnu ievieto ģimenē, un viss ir kārtībā, lieta ir neaktīva. Pēc kāda laika bērns kļūst juridiski brīvs un aiziet uz adopciju, un lieta kļūst aktīva, jo ir jāsagatavo gan audžuģimene, gan bērns. Lielākajai daļai bērnu, kurus ievieto audžuģimenē, ir nepieciešama psiholoģiska palīdzība, jo bioloģiskajā ģimenē ir bijusi vardarbība vai bērnu pamešana novārtā.

Kādi ir Tavi sadarbības partneri?

Strādājam komandā ar psihologu, psihoterapeitu. Ja klients ir krīzes situācijā, tad automātiski pieaicinām talkā psihologu. Bāriņtiesa lūdz mūsu viedokli par situāciju ģimenē, atzinumus. Cieša sadarbība ir ar sociālo dienestu, jo viņi nosūta mums klientus, un reizi mēnesī sazināmies, lai sniegtu atgriezenisko saiti.

Kādas prasmes un rakstura īpašības ir nepieciešamas, lai labi veiktu šo darbu?

Ir jāsaprot, ka vēlies strādāt ar cilvēkiem, ka vēlies palīdzēt. Klausīšanās prasmes un empātija ir ļoti svarīgas. Strādājot ar bērniem, ir jāzina vecumposmu īpatnības. Jāprot sazināties gan latviešu, gan krievu valodā. Arī angļu valoda var noderēt, jo vari strādāt projektos ar jauniešiem kā sociālais darbinieks. Savā darbā bieži izmantojam dažādas psiholoģijas zināšanas un terapijas metodes, kuras var apgūt papildus pamata izglītībai. Tev visu laiku jāapgūst kaut kas jauns.

Jāspēj savaldīt savas emocijas, tu nevari raudāt klientam līdzi. Ir ļoti jāmāk nospraust robežu starp savu dzīvi un klienta dzīvi. Ja tu centīsies dzīvot klienta dzīvi ar visām viņa emocijām, tad tev draud izdegšana.

Daži klienti mēdz būt ļoti manipulatīvi, cenšas vainot citus. Ir jāsaprot, ka visus neizglābsi. Arī klientam pašam ir jāvēlas kaut ko mainīt, tikai tad viņam varēs palīdzēt. Strādājot ar grūtiem klientiem, var rasties sajūta, ka viss ir bezjēdzīgi. Taču, ja kaut viens klients ir atrisinājis savu dzīves situāciju un var patstāvīgi tikt galā ar dzīvi, tad tas ir stimuls, kas liek iet uz priekšu. Sociālajiem darbiniekiem notiek supervīzijas, kas palīdz tikt galā ar grūtām situācijām, izvairīties no izdegšanas. Turklāt sociālajā darbā tu neesi viens, tev ir kolēģi. Organizējam kovīzijas, kur darbinieku starpā pārrunājam grūtos gadījumus.

Kādi ir vislielākie izaicinājumi šajā darbā?

Tie gadījumi, kas no sākuma šķiet bezcerīgi. Kad nevari saprast, ar ko sākt, tad pamazām sāc ar kaut ko un lēnām sāc saprast, un tas ir izaicinājums atrisināt visu līdz galam. Katrs gadījums ir atšķirīgs, katru reizi ir jāpielieto cita pieeja, metode. Pats galvenais ir, lai klientam rodas motivācija kaut ko mainīt.

Kas šajā darbā sagādā gandarījumu?

Kad tev piezvana vai satiek, un pasaka paldies. Kad redzi, kā bērns mainās. Kā pati kliente mainās, sāk domāt un rūpēties arī par sevi, ne tikai par bērnu. Gadījumi, kad redzi, ka esi kaut ko paveicis, palīdzējis. Cerība, ka esi kādam palīdzējis mainīt dzīvi, saprast, ka katram ir dota iespēja izvēlēties, ka katrs var mainīt savu dzīvi.

Kādas ir izaugsmes iespējas šajā profesijā?

Sociālais darbs Latvijā ir salīdzinoši jauna lieta, tikai 21 gadu. Katrā pašvaldībā ir sociālais dienests. Ir aprūpes centri, rehabilitācijas iestādes, slimnīcas, kurās strādā sociālie darbinieki. Mēs strādājam ļoti dažādās iestādēs. Mācoties augstskolā, pamazām ir iespējams saprast, ar kādu klientu grupu tu gribētu strādāt. Šī ir profesija, karā trūkst darbinieku. Jau mācību laikā var iet strādāt par sociālās palīdzības organizatoru. Daudzi psihoterapeiti un psihologi, kuri šobrīd praktizē, savu pamata izglītību ir ieguvuši kā sociālie darbinieki, un vēlāk ir sapratuši, ka vēlas strādāt kā psihologi vai psihoterapeiti.

Sociālais darbs nav tikai darbs ar problēmām, darbs birojā un ar klientiem. Var strādāt ar brīvprātīgajiem, nodibināt jauniešu organizāciju un piedalīties projektos, var strādāt ar sabiedrības izglītošanu. Var darboties arī politikā, lai ietekmētu likumdošanu un politiku sociālajā jomā.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kuri gribētu apgūt šo profesiju?

Pastrādā brīvprātīgo darbu ar cilvēkiem, piemēram, Bērnu slimnīcā vai pansionātā. Un tad paanalizē savas izjūtas. Vai ir vēlme palīdzēt? Kā tu spēj vadīt savas emocijas? Piesakies ēnu dienā būt par ēnu sociālajam darbiniekam. Un tad jau sajutīsi, vai sociālais darbs ir tas, ko vēlies!!!