Kad sākās jūsu interese par skaņu?

Jau no bērnības patika vadi un elektrība. Sasitu dēlītī nagliņas, satinu vadus un improvizēju. To redzot, vecāki mani aizveda uz elektronikas pulciņu, kur pats savām rokām uzbūvēju savu pirmo mikserpulti un pastiprinātāju. Ar šo tehniku apskaņojām gan klases vakarus, gan skolas diskotēkas. Vēlāk piedalījos skolas radio, kur pamatā nodarbojos ar tehniskajām lietām.

Lūdzu paskaidrojiet, kā atšķiras skaņu režisors, skaņu inženieris un skaņu operators?

Visas šīs profesijas ir cieši saistītas. Latvijas Televīzijā (LTV) tās ir nodalītas, bet ir uzņēmumi, kuros nav strikti nošķirtas. LTV skaņu režisors atbild par skaņas māksliniecisko pusi, kas un kādā skanējumā nonāk ēterā vai ierakstā. Savukārt skaņu inženieris veic tehniskos darbus – sagatavo un saliek mikrofonus, kabeļus un skandas. Skaņu operators savukārt ir cilvēks, kurš prot un dara abus darbus – viņš operē ar skaņu tehniku un pulti, kā arī saņem komandas no režisora. Lai arī mana profesija ir skaņu režisors, dažādos pasākumos esmu pildījis arī skaņu inženiera pienākumus. Jomas ir ļoti grūti nodalīt, jo tās pārklājas.

Kur jūs apguvāt šo darbu?

Apgūt šo profesiju sāku no tehniskās puses – vispirms elektronikas pulciņā, kur interesējos par visu, kas saistīts ar audio tehniku. Vēlāk strādāju apskaņošanas tehnikas nomas uzņēmumā, kur sākumā tinu vadus un stūmu kastes. Pamazām apguvu ne tikai tehnisko, bet arī muzikālo daļu, jo tā bija nepieciešama šim darbam. Var teikt, ka profesionālas zināšanas esmu ieguvis darba procesā un pašmācības ceļā. Šobrīd ir pieejams ļoti plašs informācijas klāsts interneta vidē, tāpēc mācīties un apgūt jaunākās tehnoloģijas ir daudz vieglāk. Ļoti noderīga ir arī kolēģu savstarpējā pieredzes apmaiņa. Vienlaikus darbs apskaņošanas iekārtu nomas uzņēmumā deva iespēju iegūt specifiskas zināšanu par ļoti dažādu formātu pasākumiem – no mazām konferencēm iekštelpās līdz “Prāta vētra” koncertam un Dziesmu svētkiem lielajā Mežaparka estrādē. Šobrīd skaņu režisora izglītību var iegūt vairākās izglītības iestādēs, piemēram, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Vai skaņu režisoram ir jābūt īpaši attīstītai dzirdei?

Dzirdi, gluži tāpat kā jebkuras citas maņas, ir iespējams attīstīt un uztrenēt. Es teiktu, ka tas notiek dabiski, jo, klausoties un izzinot muzikālo materiālu, strādājot ar dažādiem mikrofoniem un skaņu iekārtām, parādās izpratne par notiekošo un dzirdamo. Ir gan atšķirība starp muzikālo dzirdi, ar ko saprotam spēju smalki sadzirdēt toņu augstumus un akordus, un skaņu režisoram nepieciešamo dzirdi.

Es kā skaņu režisors lielāku uzmanību veltu tembra tonālajai kvalitātei, lai kāds no frekvenču spektriem nebūtu vairāk dzirdams par citiem. Svarīgs ir skaņas avota tonālais balanss.

Bieži vien jāsaskaras ar dažādām telpas, tehnoloģiju vai citām nepilnībām, kas ierobežo iespēju reproducēt dabisko skaņu vienlaikus no dažādiem instrumentiem un solistiem. Tāpēc, veicot apskaņošanu ar vairākiem mikrofoniem, mūsu uzdevums ir padarīt skaņu sadzirdamu un sabalansētu ar citiem instrumentiem un izpildītājiem.

Kā ir mainījušās tehniskās iespējas?

Līdzīgi kā visās jomās, arī audio tehnika ir būtiski mainījusies. Kad es sāku strādāt šajā industrijā, pamatā tika izmantotas analogas skaņu pultis. Tās bija diezgan lielas, bet ar ierobežotu apstrādājamo kanālu skaitu. Papildu vajadzēja ārējās iekārtas, ko komplektēja ar skaņu pultīm. Līdz ar to apskaņošanas tehnika aizņēma daudz vietas, bija smaga un ļoti daudz laika prasīja to uzstādīšana. Jebkuras izmaiņas vajadzēja veikt manuāli.

Pašlaik apmēram 80% pasākumu notiek, izmantojot ciparu tehnoloģijas – faktiski tas ir dators, kas paralēli skaņu režisoram palīdz operēt ar skaņu.

Ciparu tehnoloģija ir ne tikai vieglāka un ātrāk uzstādāma, bet tai ir iespējams atmiņā atsaukt kādu iepriekš uzstādītu konfigurāciju, dodot iespēju skaņu režisoram strādāt daudz efektīvāk.

Vai manuālās pultis ir tās, ko esam pieraduši redzēt teātros un koncertos skatītāju zālēs?

Jā, jo skaņu režisoram ir jādzird skaņa, ko dzird skatītāji – lai objektīvi varētu novērtēt situāciju un koriģēt skaņu, lai tā skaidra un tonāli sabalansēta nonāktu tur, kur atrodas klausītājs. Jaunākās tehnoloģijas ir vairākus soļus priekšā analogajām pultīm – pats esmu strādājis pasākumos, kur kā skaņu režisors ar visu aprīkojumu pilnvērtīgi varu darboties no savas iPad planšetes un aizņemu tikai vienu skatītāju vietu. Saprotams, ka lielos koncertos un vērienīgos pasākumos ar planšeti vien nepietiks, jo pilna kontrole, ko sniedz lielā pults, ir neatsverama.

Vai tehnoloģijas pašas vēl nav iemācītas saklausīt un veikt nepieciešamās darbības?

Mēģinājumi ir, taču tie nav pilnvērtīgi. Domāju, ka skaņas māksliniecisko pusi vēl ilgi pilnvērtīgi varēs novērtēt un atbilstoši koriģēt tikai cilvēks – skaņu režisors, tāpēc šai profesijai izzušana nedraud. Nenoliedzami, ka ir iekārtas, kas atvieglo skaņu režisora darbu. Piemēram, konferencēs bieži izmanto „automikserus”, kas ietver dažādus algoritmus un piefiksē, kurā mikrofonā tiek runāts, un pieklusina tos, kurus tajā brīdī neizmanto. Tas dod iespēju noslāpēt dažādus fona trokšņus. Arī tagad, kad runājam ZOOM aplikācijā, dators zina, kurš no mums runā. Kad runāju es, jūsu mikrofons tiek pieklusināts. To dators izdara pats. Ir lietas, ko var dators, bet cilvēks nespētu izdarīt.

Kāda ir skaņu režisora darba ikdiena?

Tā var būt ļoti dažāda. Ļoti interesants, bet arī smags un nogurdinošs darbs ir muzikālo apvienību tūrēs. Mūziķiem tūrēs bieži līdzi brauc tehniskais personāls – skatuvnieki, gaismotāji, skaņu režisori un audiotehniķu komanda. Mūziķi varētu izvēlēties arī apskaņošanas kompānijas, kas atrodas koncertu vietās, taču ir svarīgi, lai par skaņu atbildīgie cilvēki zinātu muzikālo materiālu un izpildītāju ieradumus, spējas, tradīcijas – tādējādi  sastrādāties un panākt lielisku rezultātu ir vieglāk. Braucot tūrēs, no vienas puses ir rutīnas darbs, jo viss labi zināms, bet no otras puses – milzīgs izaicinājums, jo katru dienu koncerts notiek citā vietā. No rīta kādā arēnā vai koncertzālē ierodas tehniķi, uzbūvē iekārtas, tad notiek skaņu mēģinājums jeb tā sauktais sound check. Vakarā ir koncerts, pēc tam tiek novāktas visas iekārtas un ielādētas busā. Naktī norit brauciens uz nākamo koncertvietu, kur viss sākas no gala. Tas ir ļoti saspringts grafiks. Nomas kompānijās ikdiena ir citādāka, bet tāpat reizēm darba ir ļoti daudz. Pirms pasākuma rūpīgi iepazīstam muzikālo materiālu, uzzinām par notikuma vietu, uztaisām tehnisko specifikāciju un sastādām izmaksas. Pasākuma dienā vai atsevišķos gadījumos iepriekšējā dienā sākas audio tehnikas uzbūve. Kad tas izdarīts, notiek sound check, kurā piedalās visi iesaistītie mūziķi. Ir ļoti svarīgi, lai ne tikai skatītāji dzirdētu sabalansētu skaņu, bet arī paši mūziķi sadzirdētu to, kas viņiem svarīgs. Ļoti atšķiras akadēmiskās mūzikas koncerti, kas skan akustiskajās zālēs, no populārās mūzikas koncertiem, kuros skaņa tiek pastiprināta ar audio iekārtām.

Kā iespējams nodrošināt, ka mūziķi dzird gan sevi, gan kolēģus?

Visbiežāk tiek izmantoti auss monitori, kā arī grīdas monitori. Nereti tieši šim mērķim ir pieaicināts atsevišķs skaņu režisors, kurš nodrošina, lai grupas mūziķi dzirdētu gan paši savu instrumentu un balsi, gan citus mūziķus. Piemēram, taustiņinstrumentu izpildītājs skaņu nedzird – tā nāk tikai no skandām, tāpēc, lai veidotos vienots ritms un saspēle mūzikā, skaņu režisora uzdevums ir samiksēt visas skaņas un pārraidīt tās izpildītāju monitoros.

Kāpēc tiek izmantotas fonogrammas?

Ir divi iemesli – ja skaņa ierakstīta profesionālā studijā bez kļūdām, tad mūziķis jūtas drošāk, ka svarīgā koncertā nekļūdīsies. Otrs iemesls ir tehniskās iespējas un izmaksas. Ne visās telpās ir iespēja uzstādīt pilnvērtīgu skaņu aparatūru, kā arī tas saistīts ar salīdzinoši lielām izmaksām. Šādos gadījumos tiek izmantotas “mīnus fonogrammas” – ierakstā skan pavadījums, bet solists dzied dzīvajā. Jāatzīst, ka vēl arvien tiek izmantotas fonogrammas, bet visbiežāk tas nav mūziķa lēmums, bet gan saistīts ar pasākuma formātu. Visbiežāk solisti vēlas dziedāt dzīvajā, bet ne vienmēr tas ir iespējams.

Vai ir palicis prātā arī kāds kuriozs?

Viens no interesantākajiem gadījumiem saistās ar radio mikrofonu izmantošanu. Melngalvju namā Jelgavas bigbenda mēģinājuma laikā zālē pēkšņi sāka skanēt akordeons, lai gan uz skatuves vispār nebija akordeona. Neviens mēģinājuma zālē nesaprata, no kurienes nāk šīs skaņas. Ar laiku aptvērām, ka skaņa nāk no skandām, jo radio mikrofonu sistēma uztvēra pie Rolanda statujas spēlējoša ielu muzikanta signālu – izrādījās, ka gan akordeonists, gan mēs izmantojam vienu radio frekvenci. Labi, ka tas bija mēģinājums.

Vai tas ir iemesls, kāpēc vēl arvien tiek izmantoti mikrofoni ar kabeļiem?

Tas ir viens no iemesliem, jo ēters ir ļoti piepildīts. Ieviešot 4G internetu, apskaņošanas kompānijām, lai nodrošinātu radio mikrofonu darbību, nācās iegādāties jaunus radiokanālus. Nekad mēs nevaram zināt, vai kāds aiz sienas pēkšņi neaizņems to pašu kanālu, ko izmantojam mēs. Otrs aspekts ir signāla drošība – ar vada mikrofonu situācija ir kontrolējamāka. Piemēram, “Astro’n’out” soliste Māra izmanto tikai vada mikrofonu, lai gan ir pieejami radio kanāli.

Cik liela nozīmē ir savstarpējām skaņu režisoru un mākslinieku attiecībām, izpratnei par to, kā jābūt?

Ļoti liela. Ir vieglāk nosaukt, ko skaņu režisors koncerta laikā nedara nekā uzskaitīt visu, ko dara. Ja tehniskās lietas ir salīdzinoši vienkāršas, jo labi zināmas, tad uz sadarbību ar mūziķiem vajag koncentrēties visvairāk. Jāapzinās, ka mēs strādājam ar cilvēkiem, viņu vājībām un stiprajām pusēm, tāpēc mūsu uzdevums ir parūpēties, lai mūziķi varētu uzstāties maksimāli komfortabli un parādīt labāko, uz ko viņi ir spējīgi. Cilvēciskā komunikācija ir ļoti delikāta lieta. Ar māksliniekiem, kuri labi saprot tehniskās lietas, strādāt ir vieglāk. Bet ir cilvēki, kuri neizprot tehnoloģijas un nespēj izvērtēt reālo situāciju, tāpēc izdara nepareizus pieņēmumus un jebkuru vārdu uztver ļoti personīgi. Pārpratumi notiek, to nevar noliegt.

Vai ir rakstura īpašības, bez kurām šajā darbā nevar iztikt?

Psiholoģiskā noturība saspringta darba apstākļos ir ļoti būtiska skaņu režisora personības īpašība.

Nekad nav tā, ka lēnā garā laika pietiek pilnīgi visam – nereti skaņu mēģinājums tiek pārtraukts tikai tad, kad zālē jau ierodas publika.

Kuri no pasākumiem ir šķituši visatbildīgākie?

Ir bijis ļoti daudz pasākumu, TV ierakstu un tiešo ēteru, kas prasa lielu darbu, taču man pašam vislielākais izaicinājums, šķiet, bija Rīgas Doma kora skolas jubilejas koncerti Ķīpsalas hallē un Lielajā Ģildē. Ņemot vērā, ka zālē atradās profesionāli mūziķi, bija liela atbildība nodrošināt dziedājuma un pavadījuma labskanīgumu.

Vai darbs TV un dzīvajos pasākumos atšķiras?

Jā, TV ir sava specifika un atbildība. Ja lielākos dzīvos koncertus klausās līdz 40 tūkstošiem cilvēku, tad TV ēters aptver vismaz 100 tūkstošus klausītāju. Piemēram, Eirovīzijas koncertos vienlaicīgo skatītāju daudzums tiek mērīts miljonos. Tāpēc TV atbildības nasta ir lielāka nekā dzīvajos koncertos. To izjūtu arī pats personīgi – lielajos TV ētera notikumos tauriņi vēderā danco aktīvāk. Tikai doma vien, ka tas, ko es šajā brīdī izdaru, tiks saklausīts ļoti plašā publikā, brīdi padara nervozāku. Papildus tam mūsu darbībām ir jābūt koordinētām ar video operatoru, režisoru un citām iesaistītajām pusēm. 

Skaņu režisoriem primārais darbs saistās ar skaņu, bet tajā pašā laikā ir jāsadzird kolēģu sniegtā informācija. Faktiski galvā ir divas paralēlās pasaules – viena ir pasākums, otra –  informācijas plūsma no kolēģiem: režisoriem; operatoriem; producentiem. Nošķirt un uztvert, kura balss austiņās konkrētajā brīdī attiecas tieši uz tevi, ir pats grūtākais.

Vai šodien izvēlētos šo pašu profesiju?

Katrā ziņā es savu izvēli un ieguldīto darbu nenožēloju. Lai gan šobrīd ieņemamais amats ir mazliet citā jomā, es turpinu aktīvi strādāt skaņu režijas jomā. Šajā profesijā ir ļoti svarīgi saglabāt labu profesionālo formu un sekot līdzi jaunākajām tendencēm un tehnoloģiju attīstībai. Es redzu, ka šī profesija ir ļoti nozīmīga šodienas apstākļos un nākotnē tas noteikti nemazināsies.

Vai ir gandarījums par paveikto?

Tas nav gandarījums tikai par izdarīto darbu, bet arī baudījums, ko var izjust, klausoties mūziku. Emocionālais atalgojums ir lielāks par ieguldītā darba smagumu, tas dod spēku doties nākamajos darbos.