Kā Tu nonāci līdz skolotāja profesijai, un kāda ir Tava izglītība?

Nekad mūžā nebiju domājis, ka būšu skolotājs. Taču, kad pamēģināju, sapratu, ka, lai gan tas nemaz nav viegli, skolotāja amats tomēr ir ļoti interesants. Skolotāja profesijā nonācu pavisam nejauši – kad 15 gadus atpakaļ vēl studēju Vidzemes augstskolas 3. kursā informācijas tehnoloģijas (IT), Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā (red. – tagad apvienota ar Priekuļu tehnikumu) tika izveidota mācību programma “Datorsistēmu tehniķis”, kurai trūka pasniedzēja. Vidusskolas direktore Maira Apsīte man piedāvāja trīs dienas nedēļā piestrādāt kā skolotājam, un es nolēmu – kāpēc nepamēģināt? Skolotāja profesijai obligāta prasība ir vismaz iesākta pedagoģiskā izglītība, tāpēc vēlāk paralēli darbam gadu studēju arī Rīgas Tehniskajā universitātē, apgūstot pedagoģiju. Esmu sev noteicis, ka nekad nebūšu tikai skolotājs, tāpēc paralēli, strādājot pusslodzes darbu, esmu arī  IT administrators Priekuļu novada pašvaldībā.

Kādi ir Tavi pienākumi?

Pirmkārt, man jāparūpējas par mācību materiāliem. Ja, piemēram, matemātikas vai latviešu valodas skolotājs var izmantot gatavas mācību grāmatas un burtnīcas, tad profesionālajos priekšmetos bieži nav neviena materiāla latviešu valodā. Un, pat ja šāds materiāls būtu, IT jomā 3 – 4 mēnešu veca informācija var vairs nebūt aktuāla, jo šī nozare ļoti strauji attīstās.

Tāpēc es lasu informāciju angļu un krievu valodā un visus mācību materiālus sagatavoju pats.

Protams, tas ir liels papildu darbs, un daudzi jaunie skolotāji no tā nobīstas, jo nav rēķinājušies, ka, uzsākot strādāt par skolotāju, būs tik grūti. Turklāt jāspēj visu laiku noturēt klases uzmanība – tiklīdz atslābsti, stunda var pajukt. Profesionālo priekšmetu skolotājam pamazām jāuzkrāj liela materiālā bāze, lai katru sauso teorijas gabaliņu aplipinātu ar piemēriem un parādītu, kur tas profesijā ir vajadzīgs, kur var tikt pielietots.

Cik brīvi Tu pats vari izvēlēties, ko un kādā veidā saviem audzēkņiem mācīt?

Ir, protams, vadlīnijas, kas ik pa laikam mainās, bet apmēram 10% ietvaros mums ir iespēja programmu mainīt pēc saviem ieskatiem, es teiktu – realitātē pat vairāk. Datorikā ļoti svarīgi ir sekot aktuālajam, nevis, piemēram, gari un plaši stāstīt par vēsturi, ko katrs pats var vēlāk izlasīt, ja viņam par šo tēmu radusies padziļināta interese. Cenšos ar katru gadu vairāk savās stundās samazināt teorijas apjomu un pēc iespējas vairāk dot audzēkņiem praksi – lai viņi trīsreiz izmēģina paši un pieļauj kļūdas, ko pēc tam varam kopīgi izrunāt. Turklāt pats esmu viņiem datorā izveidojis 40 uzdevumu un shēmu kopumu. Ja agrāk bija tā, ka visi pildīja vienu uzdevumu, kāds pabeidza ātrāk un garlaikojās, tagad katrs var pildīt uzdevumus savā tempā, bet es eju no viena skolēna pie otra, pildot mentora (red. – audzinātājs vai padomdevējs) funkciju. Vienu dienu pat saskaitīju – biju nostaigājis 17 tūkstošus soļu.

Vai Tu mēdz audzēkņiem uzdot arī mājas darbus?

Profesionālajās skolās nav mājas darbi, bet patstāvīgie darbi. Agrāk tos uzdevu veikt mājās, bet tagad daru citādāk. Saku – nākamajā kontroldarbā būs 3 – 4 jautājumi no patstāvīgā darba. Ja būsi gatavojies un zināsi atbildes, ļoti labi – saņemsi augstāku atzīmi. Tādā veidā varu veicināt viņu pašu iniciatīvu mācīties, jo piespiest pusaudzi kaut ko izdarīt pret viņa gribu, tas īsti nestrādā.

Kādas ir atšķirības profesionālo priekšmetu skolotāja darbā, salīdzinot ar vispārējo priekšmetu skolotāja darbu?

Es uzskatu, ka galvenā atšķirība ir sekojoša – profesionālās izglītības skolotājam pašam jābūt profesionālim. Liela problēma ir tā, ka profesionālajā izglītībā daudzi ir tikai skolotāji, jo tad, piemēram, kļūst neiespējami izstāstīt konkrēto vielu ar piemēriem – to var izdarīt tikai tas, kam šajā jomā ir darba pieredze. Ja neesi “iekšā” IT nozarē, nevari izsekot visiem tās jaunumiem. Atšķirības ir arī darba apjoma sadalījumā.

Piemēram, profesionālajās skolās nereti mācību gads beidzas tikai 1. jūlijā, kad ir izlaidums. Un jau ap 20. augustu mēs atgriežamies atpakaļ pie darba. Vidusskolās skolotājiem ir vēl papildu brīvlaiki rudenī un pavasarī, mums tādu nav.

Arī slimības dēļ izlaistās mācību stundas nevaram norakstīt, mums tās vēlāk jāatstrādā. Es pats vasarās vairāk veicu datortīklu administratora pienākumus – apkopoju datortehniku jaunajam mācību gadam un pilnveidoju mācību kabinetu atbilstoši aktuālajai situācijai. Zināms laiks paiet arī pildot atskaites un citus dokumentus. Taču mēnesis atvaļinājuma man sanāk.

Cik būtiski ir darba gaitā papildināt savas zināšanas?

Profesionālo priekšmetu skolotāja profesija paredz, ka regulāri ir jāapmeklē dažādi kursi un ik gadu jāiegūst noteikts punktu skaits. Būtu labi, ja ar lieliem uzņēmumiem varētu noslēgt līgumus, ka profesionālais skolotājs uz vienu dienu var doties uz apmācībām savai jomai atbilstošā darba vidē, nevis apmeklēt kaut kādus kursus tikai ķeksīša pēc. Man pašam kursi nav jāapmeklē, jo man šajā jomā ir pietiekami daudz papildu aktivitāšu. Kursus vadu arī pats – arī tas skaitās kā papildu aktivitāte. Vēl nesen pie mums, IT nodaļas skolotājiem, uz kursiem atbrauca liela informātikas skolotāju grupa no dažādiem Latvijas reģioniem, īpaši Rīgas un Jūrmalas – mūsu skolā IT joma ir ļoti labā līmenī, bet labu papildus kursu šajā jomā trūkst.

Kādas prasmes un īpašības Tavā darbā ir visnoderīgākās?

Spēja būt ar audzēkņiem vienā līmeni, nebūt augstprātīgam, citādi kontakts neveidosies. Vienlaikus nedrīksti klasi izlaist, un ir jāparāda, kurš mācību stundā ir galvenais. Tāpēc es pirmo stundu vienmēr sāku ar noteikumiem – cienīsiet mani, es cienīšu jūs. Skolotājam vienlaikus jābūt arī diezgan pamatīgam psihologam. Bieži skolotāja iekšējais lepnums neļauj atzīt, ka arī viņš kaut ko nezina. Bet es esmu jau sen tam pārkāpis pāri – godīgi pasaku, ja kaut ko nezinu, un līdz nākamajai stundai cenšos to noskaidrot. Nav tā, ka tikai es mācu. Es arī no saviem skolēniem kaut ko uzzinu, jo vienmēr klasē ir daži entuziasti, kas kaut ko ir lasījuši un paši izpētījuši. Reizēm skolēni man parāda, ka kādu uzdevumu var atrisināt arī citā veidā, ko pats neesmu pamanījis.

Kas Tev šajā darbā sagādā vislielāko gandarījumu?

Rezultāts, ko gan redzu tikai pēc vairākiem gadiem. Pateicoties tādiem sociālajiem tīkliem kā Facebook, varu sekot līdzi, ko mani bijušie audzēkņi dara, kādā virzienā attīstās.

Ar kādiem izaicinājumiem Tu saskaries?

Es nevarētu strādāt darbā, kur katru dienu daudzas stundas pēc kārtas jāstāsta viens un tas pats. Tas ir ceļš uz izdegšanu. Esmu pārliecinājies, ka varu novadīt 4 kvalitatīvas mācību stundas pēc kārtas. Bet, ja tās jau būtu 8 mācību stundas vienā dienā, pēdējās 2 vairs nebūtu kvalitatīvas noguruma dēļ. Skolotāja darbs šādā režīmā var būt daudz grūtāks nekā, piemēram, malkas skaldīšana. Turklāt visu laiku ir sevi jākontrolē – nevari atļauties pateikt lieku vārdu, pat ja esi ļoti dusmīgs uz kādu.

Cik pieprasīta ir Tava profesija?

Profesionālo pedagogu ļoti trūkst. Te jāsakrīt divām lietām – jābūt gan savas nozares profesionālim, gan pedagogam. Reizēm atnāk jauni, talantīgi profesionāļi, bet viņi nav pedagogi, tāpēc nevar savaldīt klasi un panākt pret sevi cieņpilnu attieksmi. Turklāt pirmajā darba gadā jābūt gatavam strādāt īpaši intensīvā režīmā.

Ko Tu varētu ieteikt tiem, kas vēlētos strādāt šajā profesijā?

Es ceru, ka profesionālā izglītība nākotnē aizvien vairāk virzīsies uz to, ka cilvēks var būt pasniedzējs arī tikai vienu dienu nedēļā, bet pārējās dienās turpināt strādāt savā pamatdarbā. Piemēram, uzņēmuma vadītājs vai programmētājs, kas sevi jau dzīvē apliecinājis un nodrošinājis, var izvēlēties būt sabiedrībai noderīgs, vienu vai divas dienas strādājot skolā un nododot savas zināšanas tālāk. Es ieteiktu šajā profesijā uz pilnu slodzi labāk nestrādāt, jo tas var novest līdz izdegšanai un rutīnai, kā arī veicināt profesionālas pilnveidošanās mazināšanos. Ja neesi noguris un Tev ir enerģija, arī audzēkņi daudz labāk uztvers Tevis teikto. Kopumā varu teikt, ka šajā profesijā ir jāstrādā pamatīgi, bet tā ir arī ļoti interesanta.