Kā Tu nonāci līdz šai profesijai, un kāda ir Tava profesija?

Jāsaka, ka tas bija apzināts lēmums. Pēc vidusskolas absolvēšanas pildīju dažādus psiholoģiskos un karjeras testus, un tajos kā viena no iespējām man parādījās pedagogs. Apskatot visus augstskolu programmu  piedāvājumus, man visatbilstošākās šķita divas – pirmsskolas un sākumskolas skolotājs un latviešu valodas skolotājs, uz kurām abām es arī pieteicos. Tiku budžeta grupā Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA; red. – šobrīd reorganizēta un pievienota Latvijas Universitātei) pirmsskolas un sākumskolas skolotāju programmā. Jau studiju laikā pārcēlos uz dzīvi Vangažos un diezgan likumsakarīgi sāku strādāt šeit – nu jau vairāk nekā 10 gadus. Lai iegūtu bakalaura grādu, jāmācās 4,5 gadi – es vēl joprojām esmu studente, bet plānoju drīzumā studijas pabeigt.

Kādi ir Tavi galvenie darba pienākumi?

Pienākumu ir ļoti daudz, visus pat nevar uzreiz tik viegli uzskaitīt. Tomēr pats galvenais mūsu pienākums ir būt atbildīgām par bērnu dzīvību, veselību, labsajūtu un viņus izglītot.

Manā pārziņā ir viena grupa, kurai esam divas skolotājas, – mēs strādājam maiņās, vienu dienu es, otru – kolēģe.

Es strādāju ar bērniem no 1,5 gadu vecuma līdz 5 – 6 gadu vecumam. Mazākajiem mācām pašas pamata prasmes, viņi pārsvarā vienkārši dzīvojās un mācās būt. Ir nedaudz jāveic arī ar dokumentāciju saistīti darbi, tai skaitā plānošana mēnesim uz priekšu. Attiecībā uz dokumentāciju pats vienkāršākais ir bērnu uzskaite, sarežģītākais – nodarbību plānošana, kad mēneša griezumā izdomājam tēmas un to, ko mēs saistībā ar tām varētu nodarbībās darīt. Tomēr mēs ar kolēģi pieejam šiem plāniem elastīgi, jo domas var mainīties jebkurā brīdī. Vēl mums jāvēro bērni un jāveic pieraksti par to.

Kāda parasti izskatās Tava darba diena?

No rīta man jābūt darbā plkst. 7:00. Tad seko bērnu sagaidīšana, sagatavošanās dienas darbiem, brokastis, zobu tīrīšana. Plkst. 9:00 sākas galvenā dienas daļa – nodarbību vadīšana un koordinēšana. Es strādāju viena, bet vēl ir skolotāja palīgs, kuru varu piesaistīt pēc vajadzības, iepriekš par to vienojoties. Manā darbā prioritāte ir bērni, tīrība un kārtība seko tikai pēc tam. Ja ir atbilstoši laikapstākļi, ar bērniem dodamies ārpus telpām, tad seko pusdienas un diendusa. Pēc diendusas vēl ir nodarbības, pēc kurām bērni dodas mājās. Manā darbā no vienas puses ir diezgan izteikta rutīna, bet tai pat laikā mēs to pakārtojam saviem ieskatiem – ievērojam noteiktus laikus, bet tiem pa vidu rīkojamies saskaņā ar savām un bērnu vēlmēm, vajadzībām.

Cik daudz Tu pati vari izlemt, ko un kā darīsi?

Mums ir jāievēro pamatprogramma, bet izpildījums un saturs ir mūsu pašu ziņā. Man paveicies, ka šajā bērnudārzā ir laba administrācija, kas mums ļoti uzticas, atbalsta un neierobežo mūsu radošumu. Man personīgi tas ir ļoti svarīgi.

Daudz ideju nodarbībām iegūstu no bērniem – viņi bieži paši pasaka priekšā, ko gribētu darīt, kas viņus interesē.

Tāpat arī sociālajā vietnē Facebook sekoju dažādām lapām, kur nereti smeļos iedvesmu.

Vai šajā darbā ik pa laikam nepieciešams apgūt kādas jaunas prasmes?

Valsts ir noteikusi, ka trīs gadu laikā skolotājam ir obligāti 36 stundas jāapmeklē kursi. Protams, tas atkarīgs no konkrētā pedagoga, cik viņš ir darboties un zināt gribošs, – ir tādi, kas knapi apmeklē tās pašas 36 stundas, man, piemēram, sanāk daudz vairāk. Pierīgā katru mēnesi tiek piedāvāts kursu saraksts, no kura var izvēlēties to, kas atbilst interesēm. Informāciju par sev interesējošiem kursiem es bieži atrodu arī sociālajos tīklos.

Kāda ir Tava saikne ar bērnu vecākiem, cik bieži Tev sanāk ar viņiem komunicēt?

Mēs komunicējam aci pret aci katru dienu, kad vecāki atved un paņem savus bērnus, bet es cenšos ar vecākiem runāt tikai tad, kad man ir kas sakāms. Piemēram, šobrīd mēs gatavojamies izlaidumam, tad vecākiem ir jānodod diezgan daudz informācijas. Mēs ar kolēģi diezgan bieži rīkojam vecāku sapulces – biežāk, nekā standartā paredzēts, jo mums ļoti patīk ar viņiem aprunāties. Vēl mums ir ierīkots informatīvais dēlītis un sociālajā vietnē Facebook izveidota slēgta vecāku grupa. Man patīk, ka Facebook var ievietot kādu nupat nofotografētu, interesantu momentu no nodarbībām, jo tad vecākiem rodas daudz labāks priekšstats par to, ko mēs ar bērniem ikdienā darām.

Kādas ārpus nodarbību aktivitātes ietilpst Tavos pienākumos?

Mūsu bērnudārzā ir tā, ka katrai bērnu grupai vienreiz gadā izlozes kārtībā jārīko kādi svētki. Šogad mēs izlozējām Latvijas dzimšanas dienu, ko pēc tam lielajā zālē svinējām kopā ar visām pārējām bērnu grupām. Tas nozīmē, ka man un kolēģei jāizdomā scenārijs, jāsarunā ar mūzikas skolotāju, kādas dziesmas dziedāsim, un jāvienojas, ja vajadzīga palīdzība no citiem kolēģiem. Un manā pārziņā ir arī Ziemassvētku pasākums, kad kopā ar grupas bērniem uzvedam ludziņu. Šogad mums bija Cūkmena detektīvu Ziemassvētki. Mēs pēc savas iniciatīvas piedalāmies arī dažādos projektos – piemēram, mana kolēģe šogad bija atbildīga par Cūkmena detektīvu programmu, savukārt es uzzināju par eTwinnig platformu, kas ļauj sameklēt partnerus citās Eiropas valstīs, kopā izdomāt ideju, to īstenot un pēc tam skatīties, kā kuram sanācis. Mēs rīkojam darbnīcas arī vecākiem. Un vēl sadarbojamies ar Vangažu kultūras namu un Vangažu bibliotēku, kurp labprāt ejam ar bērniem ciemos, – faktiski, izmantojam visas iespējas, kuras vien varam izmantot.

Kādas prasmes un īpašības šajā darbā ir vajadzīgas?

Skolotājam ir lielā mērā jābūt psihologam. Es pati uzskatu, ka pirmsskolā svarīgākā ir emocionālā vide, kontakts ar bērnu, bet izglītības funkcija ievirzās otrajā vietā.

Svarīgi nodrošināt, lai bērns vispirms justos gaidīts un drošībā, un tikai tad viņš varēs uzņemt visu intelektuālo informāciju.

Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem saskaries?

Šobrīd tā ir jaunā kompetenču izglītības pieeja. Ja līdz šim skolotājs bija gandrīz kā komandieris, tad tagad viņam sevi jāierobežo, lai nepateiktu bērnam priekšā, bet tikai ievirzītu viņu pašu nonākt līdz atbildei. Skolotājs redz, ja bērns dara nepareizi, bet nedrīkst teikt priekšā, lai bērns pats mācās no savām kļūdām. Daudz vieglāk ir pateikt priekšā, nevis iedot kādu iestrādni. Ar 5 – 6 gadīgiem bērniem šajā ziņā jau ir viegli, jo viņi jau izrāda iniciatīvu, paši ir ieinteresēti risināt un darboties. Bet nākamgad man būs trīsgadnieki – viņi ir daudz vairāk bīdāmi un stumdāmi. Tāpēc man būs pašai jāstrādā daudz vairāk, lai pielāgotos kompetenču pieejai. Mums gan ir arī izglītības metodiķe, kas atbalstīs un palīdzēs, kad tas būs nepieciešams.

Kas Tev sagādā vislielāko gandarījumu?

Ja redzu, ka bērni aizraujas ar to, ko es viņiem piedāvāju. Ja viņi ir sajūsmā par darīto un uzzināto, tad mans darbs ir bijis lietderīgs. Reizēm arī apzināti uzdodu viņiem āķīgus jautājumus – sākumā viņi uzķeras, bet, laikam ritot, es redzu, kā viņi iemācās domāt kritiski, kas mūsdienās ir ļoti aktuāli.

Kur vēl ar Tavām zināšanām un prasmēm varētu strādāt?

Tā kā man ir arī sākumskolas skolotāja izglītība, es varētu strādāt arī skolās par 1.-4. klašu skolotāju, vai arī par izglītības metodiķi bērnudārzā. Iespējamā karjeras ķēdīte ir šāda: skolotājs – metodiķis – vadītājs. Tāpat varētu strādāt Izglītības ministrijā kā pirmskolas izglītības eksperts vai citos amatos.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas vēlētos strādāt šajā jomā?

Ņemt vērā savas sajūtas un varbūt izpildīt kādu karjeras testu. Atceros – tajā brīdī, kad man pašai bija jāpieņem lēmums, man šķita, ka es tikai pamēģināšu, ja nesanāks, tad nesanāks. Principā, ja cilvēks pēc vidusskolas beigšanas nav pārliecināts, ko dzīvē grib darīt, lai neiet un nedara. Tagad ir dažādi brīvprātīgo darbi, kur var ceļot pa Eiropu, pa pasauli, paplašināt redzesloku, saprast savas vēlmes un tikai tad doties mācīties.