Pastāsti, ar ko Tu nodarbojies?

Esmu patruļpolicijas kārtībnieks – mans darbs lielākoties saistīts ar patrulēšanu pilsētas ielās auto ekipāžā. Mani galvenie pienākumi ikdienā ir sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšana, dažādu noziegumu vai administratīvo pārkāpumu novēršana, konstatēšana un nepieciešamības gadījumā – arī likumpārkāpēju aizturēšana. Patruļpolicijas kārtībnieki apkalpo arī izsaukumus – ja kāds piezvana uz policiju, mums pa rāciju tiek nodota informācija, un mēs braucam uz izsaukumā minēto adresi.

Tātad, Tava darba diena paiet ārpus telpām?

Pārsvarā, jā, bet ir arī darbs ar dokumentiem – mums jāatskaitās par izsaukumiem, rakstot dienesta ziņojumus, tāpat reizēm jāsastāda protokoli. Piemēram, ja ir administratīvās aizturēšanas gadījums, kur kāds cilvēks alkohola reibumā traucējis sabiedrisko kārtību, tad veicam aizturēšanu, vedam aizturēto uz iecirkni un sastādām protokolu. Citos gadījumos protokolus sastādām arī uz vietas – atkarīgs no situācijas.

Kā Tu nokļuvi policijā un kāpēc tieši Valsts policijā?

Tas bija piecus gadus atpakaļ – es tajā brīdī vēlējos iestāties Sporta akadēmijā, bet uzzināju, ka mācības tur ir ļoti dārgas. Tad, īsu laiku pastrādājis ārzemēs, atgriezos Latvijā, kur mans draugs tobrīd plānoja pieteikties darbam policijā. Viņš man pastāstīja par priekšrocībām, piemēram, ka Valsts policijas koledžā (VPK) mācības ir par brīvu un vēl tiek maksāta stipendija. Izlēmu iet viņam līdzi – beigās gan sanāca, ka es iestājos, bet viņš nē. Varētu teikt, ka no manas puses tas bija diezgan spontāns lēmums. Sākumā man nebija ne jausmas, kas policistam jādara.

Mācoties vēl nevarēju saprast, vai man patiks policista darbs, taču prakses laikā sapratu, ka gribētu strādāt tieši patruļpolicijā, kur darbs ir aktīvs, kustībā un uz ielas.

Šobrīd praktikantiem ir iespēja pamēģināt darbu vairākās Valsts policijas struktūrās, piemēram, dežūrdaļā (red. - operatīvās vadības struktūrvienībā), Ceļu policijā (red. – tagad satiksmes uzraudzības struktūrvienības) vai konvojā.

Cik liela nozīme Tavā darbā ir izglītībai un kāda ir Tava izglītība?

Ja vēlies virzīties augšup pa karjeras kāpnēm, izglītībai ir liela nozīme. Esmu VPK ieguvis arodizglītību ar Ierindas sastāva policista kvalifikāciju – ar šādu izglītību augstākais, ko varu sasniegt, ir jaunākā inspektora amats, kas ir nākamais amats pēc kārtībnieka amata. Taču, ja vēlos sasniegt ko vairāk, man ir jāiegūst vismaz 1. līmeņa augstākā izglītība, ko arī noteikti plānoju darīt.

Kādu Tu redzi savu tālāko karjeru?

Man VPK bija lektors, kas teica – tas nav policists, kurš negrib būt par ģenerāli. Protams, ka nākotnē gribētos karjeras ziņā virzīties arī augstāk, taču šobrīd man patīk mans darbs tieši tādēļ, ka tas ir aktīvs un notiek uz ielas, saskarsmē ar cilvēkiem. Svarīgi zināt, ka VP pastāv ne tikai amati, bet arī speciālās dienesta pakāpes – man šobrīd ir maksimālā dienesta pakāpe, ko var iegūt kārtībnieks – seržanta pakāpe, un jāpaiet noteiktam laikam, lai saņemtu nākamo. Taču ar atbilstošu izglītību tas var notikt ātrāk. Piemēram, ja man jau tagad būtu  iepriekš minētā 1. līmeņa augstākā izglītība, es varētu kandidēt uz jaunākā virsnieka amatu un divām nākamajām pakāpēm uzreiz "pārlēkt" pāri līdz leitnanta pakāpei.

Vai strādājot VP ir iespējams apvienot mācības un darbu?

Tagad ir vieglāk, nekā tas bija agrāk, jo kādu laiku atpakaļ mainījās darba grafiks. Parasti strādājošie policisti mācās neklātienē, taču ik pa laikam divas nedēļas viņiem ir jāpavada, mācoties uz vietas. Šādas mācības var būt darba sastāvdaļa, priekšnieki tevi laiž uz mācībām, un arī darba samaksa šajā laikā saglabājas tāda pati.

Kāds ir Tavs darba režīms?

Šobrīd mūsu darbs ir sadalīts 12 stundu maiņās, divas dienas strādājam, bet divas dienas ir brīvas. Dienas maiņa ilgst no no 8.00 līdz 20.00, nakts maiņa – no 20.00 līdz 8.00. Dienas un nakts maiņām katrai ir savi plusi un mīnusi. Pa dienu jūties mazāk noguris, savukārt naktī darbs šķiet interesantāks, bet vienlaikus grūtāks, jo nogurums liek par sevi manīt. Taču ne vienmēr ir tā, ka kaut kas notiek – ir arī pavisam mierīgas maiņas.

Daudz kas atkarīgs no nedēļas dienas, piemēram, ja cilvēkiem ir tikko bijusi algas diena, tad parasti darba apjoms pieaug.

Mums jānodrošina sabiedriskā kārtība arī svētkos, kad notiek dažādi pasākumi. Piemēram, Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā patrulējam pie Brīvības pieminekļa. Citreiz ir lielāki pasākumi, kur nepieciešams vairāk darbinieku, tad var sanākt strādāt arī brīvdienā. Tā gan nav ikdiena. Tāpat var būt trauksmes situācijas, kādi neparedzēti gadījumi, kad nepieciešama lielāka spēku mobilizācija, tāpēc mums vienmēr ir jābūt sasniedzamiem. Piemēram, pirms vairākiem gadiem tieši savā brīvajā dienā tiku izsaukts uz vietu, kur bija notikusi Maximas traģēdija, lai nodrošinātu tur sabiedrisko kārtību.

Kādas ir lielākās grūtības, ar ko Tev darbā nākas saskarties?

Policijas darbinieks bieži vien sastopas ar negatīvo – konfliktiem, problēmām, kautiņiem, taču visgrūtākais ir pieņemt, ka cilvēki reizēm nenovērtē mūsu darbu. Pamatojoties uz likumiem, policistam jāprot atrisināt jebkura situācija tā, lai visas puses paliktu apmierinātas. Tāpēc nav viegli, kad tu to visu dari pēc labākās sirdsapziņas, bet pretī saņem nopēlumu.

Un kas Tev sniedz vislielāko gandarījumu?

Labi padarīts darbs arī sagādā lielāko gandarījumu. Bija situācija, kad 8. stāvā pie loga uz palodzes tika pamanīts mazs bērns, kurš, kā noskaidrojās, mājās bija atstāts viens, aiz aizslēgtām durvīm. Laika nebija daudz - lai gan bērnu izdevās atsaukt līdz durvīm, viņš visu laiku vēlējās atgriezties pie loga. Visbeidzot mans kolēģis iekļuva konkrētajā dzīvoklī pa balkonu, pārkāpjot no kaimiņu balkona. Tā bija riskanta un pašaizliedzīga rīcība, taču mums visiem bija liels gandarījums, jo bērnam nekas slikts nebija noticis.

Cik bieži Tavā darbā ir riska situācijas?

Riska situācijas ir visu laiku. Pat tad, ja dodies uz izsaukumu, kur vīrs un sieva viens uz otru kliedz un kas varbūt nešķiet nekas bīstams, nekad nevari zināt, kas tur patiesībā notiek, vai nav iesaistīti naži vai kādi citi ieroči. Vienmēr ir jābūt ļoti uzmanīgam.

Kāds ir Tavs ekipējums, kad dodies izsaukumā?

Noteikti jābūt uzvilktai bruņu vestei, līdzi gāzes baloniņš, steks, roku dzelži, elektrošoks un dienesta ierocis. Man līdz šim nav bijis gadījumu, kad būtu jāpielieto ierocis – šādi gadījumi vispār ir ļoti liels retums. Pats galvenais vienmēr ir atrisināt situāciju mierīgā ceļā bez fiziska spēka un speclīdzekļu izmantošanas – ja tas izdodas, tad ir labi padarīta darba sajūta.

Bez kādām prasmēm cilvēks nevarētu strādāt policijas patruļdienestā?

Jābūt pacietīgam, nedrīkst lietas pārlieku sasteigt. Noteikti jāpiemīt loģiskajai domāšanai, jo bez tās šajā darbā būs ļoti grūti strādāt. Policists nedrīkst arī baidīties runāt ar jebkuru citu cilvēku. Tiklīdz baidīsies, cilvēki to izmantos pret tevi un apgrūtinās tavu darbu. Protams, šīs prasmes var pamazām arī attīstīt, taču ideāli, ja tādas jau piemīt.

Vai strādājot Tu apmeklē arī kādas mācības un treniņus?

Vienreiz mēnesī mums ir treniņi, tai skaitā arī šaušanas un tuvcīņas treniņi. Papildus regulārajiem treniņiem mēdz būt arī treniņi speciālā ekipējumā – bruņās, ar ķiveri un aizsargu, kas palīdz sagatavoties iespējamiem masu nekārtību gadījumiem. Mēdz būt arī dažādas specifiskas mācības, piemēram, mani kolēģi nesen apmeklēja apmācības braukšanā ekstrēmos apstākļos, bet pats apguvu iekļūšanas un aizdomās turēto aizturēšanas telpās vispārīgos noteikumus un taktiku. Pēc katrām apmācībām tiek izsniegts sertifikāts par prasmju apgūšanu. Savukārt brīvajā laikā pēc treniņiem paši spēlējam futbolu.

Kā Tu raksturotu – vai policistu seriālos un filmās tiek attēlota reālā situācija?

Ikdiena policijā noteikti nebūs tik spraiga kā filmās. Kad rodas bīstama situācija, filmā visi skrien, kaujās un šauj, bet realitātē jābūt ļoti uzmanīgam, ļoti rūpīgi jāpārdomā, pirms kaut ko dari. Policijā nav būtiska spraiga notikumu gaita, jo lielākais sasniegums ir tad, ja visu izdevies atrisināt mierīgi.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas apsver domu nākt uz VP?

Pirmkārt, es ieteiktu pēc iespējas vairāk mācīties, lai varētu veiksmīgāk un ātrāk veidot savu karjeru. Un noteikti sākumā iesaku izmēģināt pastrādāt tieši ielās, saskarsmē ar cilvēkiem. Ja visu laiku apgūsi teoriju, bet neizbaudīsi praktisko pusi, tev nebūs pilnvērtīga priekšstata, ko šis darbs nozīmē. Arī ja vēlāk izlemsi strādāt, piemēram, dežūrdaļā, ielas darba pieredze noteikti noderēs. Vēl jārēķinās ar to, ka virzība pa karjeras kāpnēm nenotiks ātri – vajag laiku, jāmācās un sevi jāparāda kā labu darbinieku.