Vai esat ieguvusi profesionālo izglītību uzņēmējdarbībā?  

Esmu ieguvusi gan pirmā līmeņa profesionālo izglītību specialitātē uzņēmuma vadības speciālists, gan bakalaura līmeņa augstāko izglītību uzņēmuma vadībā. Gan pirmā līmeņa profesionālo izglītību, gan bakalaura grādu uzņēmumu vadībā ieguvu, mācoties Banku augstskolā. Piebildīšu, ka sākotnēji vēlējos mācīties politoloģiju, bet drīz vien sapratu, ka gribu kaut ko taustāmāku – savu ceļu saredzēju uzņēmējdarbībā. „Otro elpu” izveidoju, vēl mācoties augstskolā.

Uzņēmuma vadītājs ir ļoti plašs jēdziens. Vai skola iemāca visu, kas nepieciešams, lai sekmīgi vadītu uzņēmumu?

Esmu par to domājusi. „Otrā elpa” radās paralēli studijām 2009. gadā, bet man grūti atsaukt atmiņā praktiskās lietas, ko māca skolā un ko es izmantotu sava uzņēmuma vadībā. Vislielāko ieguvumu deva dažādi projektu un kursu darbi, kuru rakstīšanas laikā koncentrējos rezultātam, kā arī sadarbība ar kursabiedriem, pasniedzējiem, prezentēšana un aizstāvēšana. Jāatzīst, ka mana uzņēmuma – „Otrā elpa” – pamatā nekad nav bijis biznesa plāna, mums nav budžeta un mēs darbojamies brīvi no augstskolā iegūtajām zināšanām, taču saskaņā ar situāciju un sajūtām.

SIA „Fonds Otrā elpa” ir sociālās uzņēmējdarbības piemērs. Vai Latvijā ir definēta sociālās uzņēmējdarbības joma, izstrādāti normatīvie akti un likumi?

Jā, jau vairākus gadus ir spēkā likums par sociālo uzņēmējdarbību, taču „Otrā elpa” nav pieteikusies šim statusam, bet mēs esam sociālās uzņēmējdarbības asociācijas dibinātāji un līdzfinansētāji. Neskatoties uz to, ka esam šīs kustības iedibinātāji un esam asociācijas biedri, paši šim statusam neesam pieteikušies, jo tas mūsu darbībai šobrīd nav nepieciešams. Pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad tika dibināta „Otrā elpa”, terminu sociālā uzņēmējdarbība Latvijā vispār nezināja – šos gadus esam darbojušies kā nevalstiskā organizācija. Tikai kopš Sociālā uzņēmuma likuma stāšanās spēkā, kad ar šāda veida uzņēmējdarbību drīkst nodarboties tikai SIA statusā, ir izveidota SIA.

Kur ir atšķirība starp parastu SIA un sociālās uzņēmējdarbības SIA?

Atšķirībā no tradicionālās sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) sociālās uzņēmējdarbības SIA nav jāmaksā peļņas un ienākumu nodoklis, kā arī nedrīkst izmaksāt sev dividendes. Uzņēmuma vadītājs tāpat kā pārējie darbinieki ir algots darbinieks, paturot iespēju noteikt sev algu.

Jūs jau teicāt, ka ne katru dienu esat Rīgā savā birojā. Vai iespējams vadīt uzņēmumu no attāluma?

Mūsdienu tehnoloģijas šo iespēju paver, taču tikpat svarīga ir arī komanda, ar kuru kopā strādāt.

Pēdējā gada laikā mērķtiecīgi veidoju komandu, lai varētu atļauties šādu ekstru – deleģēt pienākumus un pašai nebūt klāt visos procesos.

Visus iepriekšējos gadus visu darīju pati, taču sapratu, ka, paplašinoties uzņēmuma darba apjomam, ir nepieciešami papildu cilvēki – veikalu vadītāji, tirdzniecības vadītājs un citi speciālisti, jo vienai tikt galā ar četriem veikaliem un vairāk nekā 30 darbiniekiem vairs nav iespējams. Mēģinot visu darīt pašai, piedzīvoju izdegšanas sindromu. Tagad manus iepriekšējos darba pienākumus veic trīs darbinieki – personāla vadītāja, tirdzniecības vadītāja un izpilddirektore. Sev esmu saglabājusi valdes priekšsēdētājas amatu – esmu cilvēks, kurš veic stratēģisko uzņēmuma vadību, bet praktisko un operatīvo uzņēmuma vadību esmu deleģējusi atbilstošiem speciālistiem.

Ikdienas darbam izmantojam interneta ofisa priekšrocības – visi dokumenti ir „online” vidē, tāpēc ne tikai es, bet arī citi atbildīgie speciālisti var strādāt no jebkuras vietas, kur pieejams internets. Esam izmēģinājuši arī sapulces organizēt attālināti – gan „WhatsApp”, gan „Skype”. Īpaši svarīgi izmantot interneta vidi ir tāpēc, ka mums ir veikaliņš arī Liepājā – tā vadītājai braukt uz Rīgu ir gan laika, gan finanšu resursu ietilpīgi. Sanāksmes mums notiek bieži.

Kā jūs izvēlaties komandas biedrus – vai tiem jābūt apveltītiem ar kādām konkrētām kvalitātēm?

Es negribu izklausīties ezoteriska, jo nevaru nosaukt konkrētas lietas, kas man ir svarīgas, pieņemot darbā cilvēku. Noteikti tas krājas un formējas iepriekšējā pieredzē, bet gribu teikt, ka „Otrā elpa” kopumā ir balstīta un tiek vadīta, paļaujoties uz manām sajūtām. Domāju, ka sociālie uzņēmēji ar to arī atšķiras, ka vadās pēc sajūtām un reti kad plāno biznesu tā tradicionālajā izpratnē.

Man piemīt arī racionāls prāts un taupīgums, kas palīdz attīstīt uzņēmumu. Vienlaikus man piemīt apzinīgums un atbildības sajūta, kas bieži vien uzņēmējus iedzen pārstrādāšanās režīmā, ko piedzīvoju arī es.

Komanda, ko esmu atlasījusi, sevi attaisno. Uz mana vietnieka jeb izpilddirektora amatu saņēmu vairāk nekā 100 CV – izvēle nebija viegla, vadījos gan no savām sajūtām, gan pretendentu profesionālās izglītības, taču visvairāk no viņu motivācijas un pieredzes.

Jūs atzināt, ka esat piedzīvojusi izdegšanas sindromu. Vai ir kāda recepte, ko varat ieteikt jaunajiem uzņēmējiem, lai viņi nepieļautu šādas kļūdas?

Izdegšanas sindroms ir raksturīgs cilvēkiem ar augstu atbildības sajūtu – ne tikai es, bet arī mana kolēģe zina, kādas sekas uz dzīves kvalitāti atstāj pārāk liela atbildības sajūta un vēlme padarīt visu pašai. Sev un saviem kolēģiem iesaku elastīgu darba grafiku. Tas nozīmē, ka darbā nav jābūt no 9 līdz 18, bet ir iespēja brīvi variēt ar darba laiku un darbu darīt tad, kad vēlas. Darba intensitāte ir ļoti liela, tāpēc ir svarīgi, lai cilvēks varētu atpūsties tad, kad jūt nepieciešamību. Tāpat ir svarīgi, ka cilvēks var paspēt izdarīt savas personīgās lietas un aiziet pie ārsta vai pilnveidoties.

Taču vadītājam pašam ir ļoti grūti noķert to brīdi, kad viens solis jau ir par daudz. Ir grūti atzīt, ka galva ir pārkarsusi un nespēj vairs kvalitatīvi rīkoties. Piebildīšu, ka līdztekus arvien pieaugošajam darba apjomam audzinu arī divus bērnus – vienam ir divi, otram četri gadiņi. Īsti neesmu bijusi dekrētā. Šovasar ārsts mani nosūtīja uz rehabilitāciju, kur atguvu spēkus un mācos deleģēt pienākumus. Atpūtas laikā es sapratu, ka „Otrā elpa” var pastāvēt arī bez manas tiešas  klātbūtnes.

Vai par uzņēmēju var kļūt jebkurš?

Agrāk es teiktu, ka nē, bet mūsdienu jaunatne ir tik jaudīga! Ja jaunietis ir izdomājis modeli, kādu vēlas savu dzīvi, tad viss ir iespējams.

Protams, ir jābūt idejai. Uzņēmuma vadītājs var būt arī darba ņēmējs – tam obligāti nav jābūt pašam piederošam uzņēmumam.

Es pati nezinu, vai spētu strādāt kā darba ņēmējs, bet, iespējams, ja ideja mani aizrautu, varētu vadīt arī citam piederošu uzņēmumu. Uzņēmējiem jāpiemīt dažādām kvalitātēm, tostarp komunikācijas spējai, lai vienlīdz efektīvi varētu komunicēt dažādos līmeņos – ar partneriem un darbiniekiem, gan uz iekšu, gan uz āru.

Vai uzņēmējam ir jāspēj mainīties līdz ar apstākļiem?

Desmit gadu darbības laikā esmu mainījusies, jo mainās viss apkārtējais. Tieši elastība, pieņemot citus apstākļus, tostarp likumdošanā, ir tas, kas nepieciešams sekmīgai uzņēmuma attīstībai. Arī personiskā līmenī ir jāspēj mainīties – runājot Saeimas komisijas darba grupā, es jūtos citādāl nekā stāvot aiz letes veikalā un runājot ar klientiem. Man nepatīk runāt plašai publikai un uzstāties, bet daru to, ja vajag, lai attīstītu uzņēmumu.

Vai sociālajām SIA Latvijā ir nākotne?

Izstrādātais likums ir liels solis sociālās uzņēmējdarbības attīstībā. Pirms desmit gadiem, kad rakstīju bakalaura darbu, par sociālo uzņēmējdarbību neviens neko nezināja. Šī brīža tendences pasaules uzņēmējdarbībā skaidri vēsta, ka ir pienācis laiks domāt ne tikai pašlabumu, bet arī sociālo labumu. Jaunā paaudze sociāli atbildīgai darbības politikai pievērš daudz lielāku uzmanību un darbavietu izvēlas ne tikai pēc atalgojuma, bet arī pēc uzņēmuma pievienotās vērtības un reputācijas. Tāpēc daudziem būs jāmaina domāšanas un darbības veids.