Kāpēc izvēlējāties šo profesiju?

Interese par veselības aprūpi un medicīnu radās jau vidusskolā. Patika ļoti bioloģija, tāpēc vispirms izvēlējos studēt to Latvijas Universitātē (LU). Taču pēc kāda laika sapratu, ka tas nav mans lauciņš – vaļasprieka līmenī tas varētu palikt, bet ne kā nākotnes profesija. Aizgāju uz LU Medicīnas fakultāti un tad trešajā kursā sāku strādāt optikas veikalā par pārdevēju-konsultanti. Ceturtajā kursā bija jāizvēlas, vai turpināt mācības vai darba gaitas. Tā kā apvienot to nevarēju, izvēlējos strādāt. Un tad draudzene, kura mācījās optometriju, mani pamudināja kļūt par optometristi, jo bija ievērojusi, ka es interesējos par šo jomu. Iesniedzu dokumentus LU Fizikas un matemātikas fakultātē – budžeta grupā, norādot tikai vienu prioritāti – optometrija. Šobrīd fakultātei ir pievienots arī optometrijas vārds. Konkursu izturēju un sāku studijas, ieguvu bakalaura, pēc tam profesionālo maģistra grādu. Jau iegūtās zināšanas medicīnā ļoti palīdzēja mācību procesā, jo optometrijas programmā tik plaši tās netika sniegtas. Piemēram, anatomija mediķiem ir jāapgūst vairākus gadus, bet optometristiem tikai vienu semestri.

Kam jau vidusskolā būtu vērts pievērst lielāku uzmanību?

Mācīties cītīgāk dabaszinātnes, matemātiku. Lai gūtu pamatīgāku priekšstatu par šo profesiju, iesaku apmeklēt mūs Ēnu dienā. Tas gaisinās iespaidu, ka redzes pārbaude ir piecu minūšu darbs, tikai burtu vai simbolu tabulas aplūkošana un stikliņu mainīšana.

Vai pēc augstskolas beigšanas vajadzīga papildu izglītošanās?

Protams, jo nozare visu laiku attīstās un daudz kas mainās. Regulāri jāapmeklē kursi un konferences, arī ārzemēs – lai sekotu līdzi nozarē notiekošajam.

Sāku strādāt optikas salonā 2005. gadā, bet tieši šajā uzņēmumā 2006. gadā un pārliecinos, ka ik pa laikam mainās gan pacientu izmeklēšanas, rīcības un pēcaprūpes vadlīnijas, gan nāk klāt jauni produkti un ierīces.

Arī runājot ar pašreizējiem optometrijas studentiem, regulāri dzirdu, ka LU iegādājusies tās vai citas tehnoloģijas. Es ko tādu pirmo reizi ieraudzīju tikai praksē, bet viņi ar šīm tehnoloģijām iemācās darboties jau augstskolā studiju procesā.

Kāda ir tipiska optometrista darbadiena?

Tas ir atkarīgs, kurā vietā strādā. Pamatā tie ir optikas saloni. Bet var strādāt klīnikās, slimnīcās, veselības centros. Tā kā mūsu optikas salons atrodas tirdzniecības centrā, tad darba laiks ir saskaņots ar veikala darba laiku. Proti, man tas ir no pulksten 11 līdz 20. Pamatā man ir summētais darba grafiks, taču gadās arī nostrādāt virsstundas (tās tiek apmaksātas). Ierodoties šeit, pirmais, ko izdaru –  ieslēdzu aparatūru, sakārtoju kabinetu tā, lai viss nepieciešamais būtu ērti pieejams, sagatavojos pacientu pieņemšanai. Ieskatos pacientu pierakstā, lai noskaidrotu, kas tajā dienā ir pieteikušies uz vizīti, un sameklēju viņu pacientu kartītes, lai redzētu, kādas ir viņu redzes un acu veselības problēmas, vai viņi jau lieto brilles un/vai kontaktlēcas, un tieši kādas.

Nepieciešamības gadījumā pacientu varu nosūtīt pie oftalmologa (acu ārsta), ģimenes ārsta vai cita speciālista. Lai gan mēs tiekam apmācīti arī atpazīt acu veselības problēmas un slimības, kas var radīt arī redzes zudumu, mēs neuzstādām gala diagnozi, neārstējam acu slimības un neizrakstām acu veselības nodrošināšanai nepieciešamo medikamentu receptes, šajā gadījumā ir vajadzīga oftalmologa konsultācija. Oftalmologs var izrakstīt brilles un kontaktlēcas, bet tas nav viņa tiešais pienākums – tas ir jādara optometristam. Tas ir līdzīgi kā zobārstam un zobu higiēnistam – tās ir divas dažādas profesijas, bet saistītas viena ar otru. Vidēji dienā vienam cilvēkam jāvelta 20 līdz 30 minūtes – gan pārbaudot redzi, izvērtējot acu struktūras un to veselību, mērot acu spiedienu, gan veicot citas manipulācijas.

Kādām īpašībām vajadzētu būt labam optometristam?

Šajā profesijā jābūt gatavam strādāt ar dažādiem cilvēkiem un vecuma grupām – pieeja viņiem būs atšķirīga.

Jābūt zinošam un ar vēlmi nepārtraukti iegūt jaunas zināšanas, un, protams, ar labām komunikācijas prasmēm, pacietīgam, un arī reizēm labam psihologam, lai spētu atrast kopēju valodu un noskaidrotu vajadzīgo informāciju, kas palīdzēs noteikt anamnēzi [pacienta vai viņa tuvinieku stāstījums par slimības sākumu un attīstības gaitu], izvēlēties pareizās lēcas un brilles. Vēl pie visa iepriekšminētā vajadzīga būs svešvalodu prasme – gan krievu, gan angļu valoda, kā arī citu valodu – vācu un franču – zināšanas var noderēt darbā. Tas gan noderēs jebkurā veselības aprūpes jomā. Turklāt ne tikai, lai komunicētu ar pacientu, bet arī spētu lasīt profesionālo literatūru, kas visplašāk pieejama ir tieši angļu valodā. Vēl būtiska šajā profesijā ir noteiktība, spēja pieņemt lēmumus, kārtīgums, iejūtība.

Jāsadarbojas arī ar kolēģiem, vai ne?

Jā, tas ir komandas darbs. Vispirms, veicot redzes pārbaudi un briļļu receptes izrakstīšanu, tiek noskaidrots, kādas brilles būtu piemērotas. Tad dodamies ar pacientu pie pārdevēja-konsultanta, kurš palīdz pacientam piemeklēt gan briļļu ietvarus, gan to dizainu, gan briļļu lēcas.

Vai darba vietā nākas saskarties ar veselībai kaitīgiem faktoriem?

Problēmas ar laiku var rasties piespiedu pozas dēļ – gan strādājot ar aparatūru, gan pacientu. Var rasties arī stresa situācijas, jo darbs ir ar cilvēkiem.

Vai profesijā strādā lielākoties sievietes vai vīrieši?

Šobrīd tā vairāk ir sieviešu profesija, vīriešu optometristu ir ļoti maz. Nevaru pat pamatot, kāpēc tas tā ir. Būtībā jau optometrija Latvijā ir salīdzinoši jauna profesija – no 90. gadu sākuma, kad LU izveidoja optometrijas studiju programmu.

Kādas ir izaugsmes iespējas?

Viena no tām – kļūt par uzņēmuma vadošo optometristu. Var arī iegūt doktora grādu un nodarboties vairāk ar pētījumiem, kļūt par pasniedzēju vai mentoru jaunajiem speciālistiem. Tāpat var iesaistīties arī Latvijas Optometristu un optiķu asociācijas darbā, strādāt pie dokumentiem un likumdošanas.

Vai to var nodēvēt arī par nākotnes profesiju, kurai darba tirgū būs pieprasījums?

Noteikti. Arī šobrīd pēc tās ir liels pieprasījums un ir vakances daudzās iestādēs.

Pabeidzot mācības, nebūs jāraizējas par iespēju atrast darbu.

Jāpadomā tikai, kur labāk gribētu strādāt – klīnikā, veselības centrā vai optikā. Gribu piebilst, ka no tā būs atkarīgs arī atalgojums un darba stundu apjoms, arī tas – vai jāstrādā brīvdienās. Lai gan šajā profesijā var nopelnīt, tomēr daudzi izvēlas strādāt ne tikai vienā darbavietā. Arī es piestrādāju vēl citur. Papildu ienākumi man dod iespēju aizbraukt uz konferencēm ārzemēs, tādējādi veicinot savu profesionālo izaugsmi.

Vai ar Latvijā iegūtu optometrista izglītību ir iespējams strādāt arī ārzemēs?

Principā optometristi ir pieprasīti arī ārzemēs. Tikai jārēķinās, uz kuru valsti brauc – ne tikai valoda jāapgūst, bet arī, iespējams, papildu zināšanas, jo katrā vietā ir sava specifika un savas prasības. Var arī atšķirties kabineta aprīkojums. Jāuzsver, ka LU izsniegtais diploms tiek atzīts Eiropas Savienībā un, pabeidzot mācības augstskolā, saņemam sertifikātu uz pieciem gadiem. Lai to atjaunotu, jāiegūst nepieciešamais punktu skaits, apmeklējot kursus un pilnveidojoties. Būtiski ir atzīmēt, ka no 2020. gada optometristam iek piešķirts ārstniecības personas status, līdz ar to sertifikāts būs vēl nopietnāks un kontrole būs stingrāka.

Kas jums šajā darbā dod lielāko gandarījumu?

Tas, kad cilvēks uzliek jaunās brilles vai ieliek kontaktlēcas un ir apmierināts, jo labāk redz apkārtējo pasauli – gan tuvumā, gan tālumā. Dažs sākumā kontaktlēcas vēlas lietot tikai brīvdienās vai uz sporta pasākumiem, bet pēc laika ierodas pie manis un paziņo, ka jūtas tik ērti, ka vēlas tās ikdienai. Man arī draudzenei izdevās palīdzēt piemeklēt brilles ar specializētām briļļu lēcām ikdienas lietošanai, un nu viņa priecājas, ka vakarā vairs nav tās sajūtas, ka redzei nav asuma. Starp citu, arī man pašai pirmās brilles izrakstīja draudzene, jo viņa ievēroja, ka uz dienas beigām sūdzos par galvassāpēm. Viņa ierosināja pārbaudīt redzi, un atklājās, ka man ir tālredzība.