Kā Tu izlēmi kļūt par mediķi un nonāci līdz šim amatam?

Medicīnā nonācu pilnīgi nejauši. Pēc vidusskolas, vecmāmiņas iedrošināts, iestājos Rīgas 1. medicīnas koledžā – savulaik mana mamma bija gribējusi kļūt par mediķi, bet viņai tā arī neizdevās savu sapni realizēt. Man līdz mācību uzsākšanai vispār nebija nekāda saistība ar medicīnu – pat slimnīcā nekad nebiju ārstējies. Koledžā ieguvu ārstniecības specialitātes diplomu un kļuvu par feldšeri jeb ārsta palīgu. Uzreiz pēc skolas beigšanas aizgāju strādāt neatliekamās palīdzības brigādē Cēsīs un paralēli strādāju par feldšeri arī armijā un zemessardzē. Laikā, kad visu reģionu neatliekamās palīdzības brigādes apvienoja vienā dienestā, man izsaukuma laikā gadījās neveiksmīgi pacelt pacientu, un šīs arodsaslimšanas dēļ vairs nevarēju turpināt darbu brigādē. Tad saņēmu piedāvājumu nākt strādāt uz Operatīvās vadības centru par izsaukumu pieņemšanas dispečeru un vēlāk jau arī par brigāžu vadības dispečeru.

Cik būtiska dispečera amatā ir iepriekšēja pieredze NMPD brigādē?

Dispečeram noteikti ir jābūt ne tikai medicīniskai izglītībai, bet ļoti noder pieredze brigādē. Tāpat ir labi, ja tie, kas strādā brigādēs, kādu laiku pieredzes apmaiņas nolūkā pastrādā arī kā dispečeri un saprot, kāda ir šī darba specifika – runājot pa telefonu, tu redzi vienu bildi, bet, aizbraucot uz vietas, tu ieraugi pavisam kaut ko citu.

Kāda ir Tava ikdiena un galvenie pienākumi?

Strādājam pārsvarā diennakts dežūras, bet mums ir iespēja izvēlēties arī darbu 17 stundu maiņās. Dispečeri izsaukumus pieņem gan Rīgā, gan Daugavpilī. Mēneša laikā parasti strādājam 9 maiņas, taču mums ir diezgan lielas iespējas pašiem ietekmēt savu darba grafiku. No rīta atnākam uz dispečercentru, atveram savā datorā izsaukumu pieņemšanas sistēmu un telefoniju un sākam darbu. Zvanu ir ļoti daudz – vienas maiņas laikā tie var būt 100 – 150 zvani katram dispečeram. Man ir operatīvi jāmāk no zvanītāja uzzināt, kur un kas ir noticis. Pats pirmais, kas jāizdara – jāmēģina noskaidrot adresi. Tad es to ievadu sistēmā, un ekrānā parādās navigācija, kas brigādi var aizvest uz vajadzīgo vietu. Man jāuzzina, kas un kam ir noticis.

Tieši dispečeram jāizvērtē, vai cilvēka dzīvība ir briesmās un nepieciešama brigādes nosūtīšana.

Tādā gadījumā viņš ar peles klikšķi nosūta izsaukumu brigāžu vadības dispečeram, kurš tālāk interaktīvajā kartē atrod tuvāko brīvo brigādi un nodod tai šo izsaukumu. Viss notiek elektroniski, arī brigādes pacienta kartiņu aizpilda savā planšetdatorā esot izsaukumā vai datorā, ja atrodas dienesta punktā. Ja sarunā ar izsaucēju saprotu, ka brigāde nav vajadzīga, es varu sniegt cilvēkam konsultāciju vai, ja gadījums ir sarežģītāks, savienot ar kādu no mūsu dispečercentra ārstiem konsultantiem. Ir gadījumi, kad savienoju arī ar ģimenes ārsta konsultatīvo tālruni.

Pastāsti vēl nedaudz sīkāk par brigāžu vadības dispečera darbu – ar ko tas atšķiras no izsaukumu pieņemšanas dispečera darba?

Brigāžu vadības dispečers nepieņem zvanus no iedzīvotājiem, bet koordinē brigāžu darbu. Piemēram, ja brigāde, aizbraucot uz notikuma vietu, konstatē, ka vajadzīgi glābēji, vai, ja NMPD brigādes mašīna iestigusi sniegā, viņi par to ziņo mums, un mēs tālāk risinām situāciju. Ja dispečers pieņēmis izsaukumu un lēmis par labu brigādes nosūtīšanai, tad man kā brigāžu vadības dispečeram ir jāsaprot, vai un kur ir pieejamas brīvas brigādes, kura ir vistuvāk notikuma vietai. Es vadu brigādes Zemgalē, Vidzemē un Kurzemē.

Vienā dežūrā esam pieci brigāžu vadītāji – divi strādā ar reģionu brigādēm un trīs ar Rīgas brigādēm.

Katru diennakti brigāžu vadības dispečeri kopumā nodrošina līdz pat 180 mediķu brigāžu darbību.

Ar kuriem kolēģiem Tev ikdienā visbiežāk sanāk sastrādāties?

Dispečercentrā es strādāju plecu pie pleca ar vēl vienu kolēģi, kurš arī ir brigāžu vadītājs un atbild par reģioniem ārpus Rīgas. Ikdienā gan kā izsaukumu pieņemšanas dispečeram, gan arī kā brigāžu vadības dispečeram man bieži sanāk sadarboties ar dispečercentra ārstu konsultantu. Kritiskās situācijās, kamēr brigāde vēl ir ceļā, pieslēdzas ārsts konsultants un sazinās ar izsaucēju, lai, nepieciešamības gadījumā, sniegtu padomus, kā palīdzēt cietušajam.

Cik bieži Tev ir jāsaskaras ar nebijušiem gadījumiem un pārsteidzošiem zvaniem?

Pēc tik ilgu gadu darba man vairs tikpat kā nav gadījumu, ar ko sastaptos pirmoreiz. Tomēr, strādājot dispečercentrā, jābūt psiholoģiski noturīgam, jo nereti ir situācijas, kad tālruņa otrā pusē cilvēkam ir sakāpinātas emocijas un man ir jāspēj vadīt situāciju. Ir gadījumi, kad cilvēki zvana nevietā, arī tad man ir jāsaglabā miers un jāizskaidro, ka šī situācija neattiecas uz neatliekamās palīdzības misiju, un jāpaskaidro, kur izsaucējs var saņemt palīdzību.

Kādas prasmes un īpašības Tavā darbā visvairāk nepieciešamas?

Noteikti cilvēkam jābūt psiholoģiski stipram, atbildīgam un jāspēj pielāgoties dažādām nestandarta situācijām, jo bieži jārisina nevis medicīniski, bet arī sociāli jautājumi. Tāpat noteikti jābūt labām komunikācijas prasmēm un savaldībai – pat, ja telefona otrā pusē izsaucējs ir agresīvs vai apjucis un nespēj izskaidrot notikušā apstākļus, ir jāspēj iegūt nepieciešamo informāciju, lai vajadzības gadījumā varētu ātri nosūtīt brigādi pie pacienta. Vienalga, ko tev saka, ir jāsaglabā miers.

Vai šajā darbā arī jāapgūst jaunas zināšanas un prasmes?

Mums katru mēnesi notiek semināri par dažādām aktuālām tēmām. Piemēram, ja tuvojas gripas sezona, parādījušies jauni medikamenti vai kaut kas mainījies normatīvajos aktos. Esmu sertificēts neatliekamās medicīnas ārsta palīgs. Man ik pēc pieciem gadiem jāiziet arī resertifikācija – lai to izdarītu, jāapmeklē dažādi kursi, piemēram, Neatliekamās medicīnas asociācijas rīkotie, kas parasti ir ļoti vērtīgi. Tāpat ik gadu gan izsaukumu pieņemšanas, gan brigāžu vadības dispečeriem ir sekmīgi dienestā jānokārto ikgadējā kvalifikācijas pārbaude, kas apliecina tavas zināšanas un prasmes palīdzēt cietušajam arī attālināti.

Vai Tev ikdienā sanāk sadarboties arī ar kādiem citiem dienestiem?

Kā izsaukumu pieņemšanas dispečeram man jāsadarbojas ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu un Valsts policiju. Tas notiek izsaukuma pieņemšanas procesā – piemēram, izsaucējs saka, ka noticis ceļu satiksmes negadījums. Tad man ir jānoskaidro, vai kāds nav iespiests, vai nevajag glābējus. Ja ir vajadzīgi glābēji, zvanu uz 112 un piesaku izsaukumu, pie reizes izsaucot arī policiju. Tāpat, ja kādreiz nākas saskarties ar agresīviem cilvēkiem, nekad nesūtīsim mūsu brigādi pie viņiem pirmo, bet sauksim palīgā policiju. Gāzes noplūdes gadījumā piesaistām Gāzes avārijas dienestu, bet, ja noticis negadījums, ar elektrību – uzņēmumu Sadales tīkli.

Dispečeram papildus medicīniskajam aspektam ir jānoskaidro diezgan daudz informācijas, lai brigāde, dodoties uz izsaukumu, nebūtu apdraudēta.

Mēs kā brigāžu vadības dispečeri esam atbildīgi par viņu drošību, un mums ir jāparedz, vai ir kādi apdraudējumi.

Kas Tev patīk šajā darbā?

Man ļoti patīk darbs maiņās. Arī tas, ka šeit ir sociālās garantijas un izaugsmes iespējas. Jāsaka, ka arī atalgojums Latvijai nav slikts.

Kas Tev savā darbā šķiet grūtākais?

Strādājot 24 stundu dežūru, ir jābūt gatavam risināt dažādas situācijas, jāspēj mobilizēties, piemēram, brigāžu vadības dispečeram nemitīgi jāvēro ekrāns un jābūt lietas kursā, kur atrodas mašīnas un kā mainās situācija. Lai to varētu realizēt, mums ir iespēja ik pa laikam atpūsties, paēst pusdienas un vakariņas, tomēr jārēķinās, ka šajā darbā visu laiku jābūt uz vietas un jākoncentrējas, jo nekad nevari zināt, kurā brīdī un kāds zvans pienāks. Turklāt dispečeru darbs notiek vienā telpā ar citiem kolēģiem, tāpēc jāmāk arī distancēties no apkārt notiekošā, jo katrs strādā ar savu notikumu un brigādēm.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas vēlētos nākt strādāt NMPD par dispečeriem?

Lai nāk strādāt – te ir forši! Un ir arī pieprasījums. Tomēr sākumā noteikti jāuzkrāj kaut neliela pieredze, strādājot mediķu brigādē.