Kā Tu izvēlējies strādāt šajā jomā un apguvi šo profesiju?

Nonācu šeit nejauši, izvēle nebija pārāk apzināta. Mācījos LU Ģeogrāfijas fakultātē. Muzejā strādāja meitene no paralēlā kursa un pastāstīja, ka tiek meklēts darbinieks. Toreiz, kad pēdējā kursā atnācu strādāt uz muzeju, nebiju domājusi, ka palikšu te tik ilgi. Sākumā strādāju muzeja krājuma nodaļā - kārtoju ģeoloģiskās kolekcijas. Darīju arī dažādus citus darbus. Vēlāk strādāju Informācijas nodaļā, vadīju ekskursijas. Latvijā muzejpedagogs ir salīdzinoši nesen radusies profesija, es mūsu muzejā biju pirmā, kurai tika piešķirts šāds amats.

Mācoties LU Ģeogrāfijas fakultātē, kā viena no mācību programmas sastāvdaļām bija arī pedagoģija. Piektajā kursā bija jāiziet pedagoģiskā prakse – reāls skolotājas darbs kādā no Rīgas skolām. No manis tas prasīja lielu emocionālu un garīgu slodzi, taču cilvēki no malas teica, ka man šis darbs izdodas labi un daudzi ieteica strādāt par skolotāju. Jau krietni vēlāk LU Vides zinātnes un pārvaldes studiju centrā pabeidzu maģistra studiju programmu vides pedagoģijā. Tas sakrita ar laiku, kad Latvijā sāka runāt par aktīvāku darbu ar muzeja apmeklētājiem.

Vēl esmu ieguvusi sociālā darbinieka profesionālo izglītību. Viens no maniem darba laukiem muzejā ir darbs ar bērniem ar īpašām vajadzībām.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Muzejpedagoģija pēc būtības ir darbs ar sabiedrību. Dabas muzeja gadījumā tie lielākoties ir jaunākā un vidējā skolas vecuma bērni. Muzejpedagogu galvenais uzdevums nodod saviem apmeklētājiem muzeja plašo un zinātnisko informāciju pēc iespējas interesanti un aizraujoši - tā lai apmeklētājs to saprastu. Lai padarītu šo ziņu saistošāku, ir jāpielieto dažādas muzejpedagoģiskās metodes. Svarīga ir zinātniskā satura interpretācija atbilstoši katrai konkrētai mērķauditorijai. Muzeja ekspozīciju saturu apmeklētājs var apgūt dažādos veidos. Saviem interesentiem mēs piedāvājam ekskursijas, lekcijas, muzejpedagoģiskās programmas un nodarbības. Ekskursijas savā ziņā ir pasīvāks informācijas nodošanas veids, lai gan arī tas, protams, neizslēdz radošu dialogu ar apmeklētājiem. Lekcija ir zinātniski pamatotāka, dziļāka un parasti tiek vadīta vidusskolēniem, studentiem, skolotājiem un citiem interesentiem. Muzejpedagoģiskajām programmām un nodarbībām tiek gatavoti speciāli scenāriji par dažādām tēmām. Galā sanāk tāda kā nosacīta teātra izrāde, kurai ir arī savs vizuālais noformējums un atbilstošie rekvizīti. Viss ir izstrādāts soli pa solim - darbības sākums, kulminācija, nobeigums. Ir zināms, kādus paņēmienus pielietosim, kādas metodes izmantosim, lai šo tēmu atspoguļotu. Visus šos pakalpojumus izstrādā muzejpedagogu komanda, nereti pieaicinot arī konkrētās jomas speciālistu. Jaunas programmas visbiežāk veidojam, atbilstoši savu ekspozīciju tematiskajam saturam, katra konkrēta speciālista vēlmēm un iniciatīvai; kā arī vadoties pēc mūsu pamatapmeklētāju vēlmēm, vajadzībām un interesēm. Vispirms visas lietas tiek izdiskutētas, tad pierakstītas papīra formātā, tiek piemeklēti un atlasīti visi nepieciešamie materiāli un eksponāti. Beigās notiek programmas „atrādīšana”. Programmas galvenais autors – izstrādātājs un īstenotājs novada nodarbību pārējiem kolēģiem, kuri pēc tam izsaka savu vērtējumu un ieteikumus. Ja programma tiek pieņemta, tiek parakstīts protokols un to var realizēt dzīvē. Ir muzeja speciālisti, kuriem labāk padodas darbs ar maziem bērniem, citiem – darbs ar vidusskolēniem. Tāpēc veidojas sava veida specializācija. Veidojot programmu, tā tiek paredzēta konkrētai mērķauditorijai. Savām nodarbībām bieži izstrādājam arī darba lapas, kurām jābūt ne tikai informatīvām, bet arī saistošām un interesantām.

Ar pieaugušajiem strādājam diezgan reti. Muzeja nodarbību apmeklētāji pārsvarā ir bērni. Muzejpedagoga pamatuzdevums ir būt par konsultantu jeb palīgu, lai bērns, aktīvi piedaloties izziņas procesā, pats nonāktu pie atbildes uz jautājumu, kuru esam uzdevuši nodarbības sākumā. Skolas pedagogam mācību laikā ir svarīgs gan process, gan, jo īpaši, rezultāts. Muzejpedagi veic, tā saucamo, neformālo izglītību, kur svarīgākais ir tieši process. Mūsu uzdevums nav izlikt atzīmes. Mūsu moto ir „izglītoties izklaidējoties”. Tomēr ļoti būtiski ir atrast pareizo līdzsvaru starp abiem šiem jēdzieniem. Visu muzeju unikalitāte un vērtība ir muzeja krājums – eksponāti. Mēs izglītojam ar šo priekšmetu palīdzību. Nodarbību tēmas ir saistītas ar bioloģijas, ģeogrāfijas, vēstures mācību programmām skolā. Skolotāji to jau sen izmanto, lai organizētu pie mums mācību stundas.

Ir arī izbraukuma programma „Muzejs mūsu bagāžā”, kad dodamies uz skolām, ņemot līdzi no palīgkrājuma tos muzeja priekšmetus, kurus var transportēt. Šādās nodarbībās vairāk braucam uz attālākām lauku skolām, kuru audzēkņiem pie mums uz muzeju atbraukt nav tik vienkārši.

Vēl viena mūsu darbības joma ir sadarbība ar citām ar dabu un vidi saistītām organizācijām. Piedalāmies dažādos pasākumos, organizējot un vadot tematiskas darbnīcas. Piemēram, vadam darbnīcas Brīvdabas muzejā „Zaļās jostas” rīkotajos svētkos skolēniem, kuri ir vākuši makulatūru. Piedalāmies dažādos pasākumos un pilsētas svētkos, kas tiek organizēti Vērmaņdārzā un citur.  

Kāda ir Tava darba ikdiena?

Darba laiks sākās 9:00 un beidzās 17:00, taču ne vienmēr iekļaujamies šajā laikā. Reizēm, lai sagatavotos darbam ar grupu, nākas vakarā pastrādāt ilgāk. Skolotāji pārsvarā telefoniski piesaka grupas un parasti norāda, par kādu tēmu viņi grib nodarbību. Kad ir saņemts šis pieteikums, notiek saskaņošanas darbs – kurš, kad un, kā realizēs šo pieteikumu. Ekskursija ilgst no 40 min līdz 1 stundai. Nodarbība var ilgt līdz pusotrai stundai, jo tajā tiek mainīti darbības veidi – ir gan stāstījums, gan darbība, kuru bērni veic, gan nobeigums, kurā bērni prezentē paveikto darbu. Īpaši saspringtās dienās nākas strādāt ar 3 grupām, bet tas negadās pārāk bieži.

Ja runā par priekšstatu, ka šāds darbs ir vienveidīgs, varu teikt, ka tas ir atkarīgs no katra konkrētā cilvēka. Mani šī vienveidība pagaidām netraucē. Ekspozīcija, kurā strādāju, tematiski ir diezgan plaša un laba orientēšanās tēmu lokā dod plašas interpretēšanas iespējas. Katrai konkrētai grupai vienu un to pašu tēmu varu izklāstīt pavisam atšķirīgi. Bieži vien mans stāstījums tiek apaudzēts ar katra konkrētā brīža aktualitātēm. Tomēr reizēm, pārņem sajūta, ka vajadzētu visu mainīt un sākt darīt pavisam citādāk.

Sestdienās strādāju ar ģimeņu grupām. Man pašai darbs ar šo mērķauditoriju sagādā vislielāko prieku un gandarījumu. Tās parasti ir ļoti motivētas grupas, kurās visi - gan mazie, gan lielie iesaistās nodarbībā.

Kādas prasmes un rakstura īpašības ir nepieciešamas, lai labi veiktu šo darbu?

Jābūt gan zināšanām par konkrēto tēmu, gan publiskas uzstāšanās prasmēm un izpratnei par pedagoģiju. Taču, manuprāt, svarīgākā ir cilvēka vēlme un talants. Reizēm pedagoģisko pusi var arī iemācīties praktiski strādājot, ja vien tev iekšā ir dotumi. Muzejoloģijas zināšanas arī noder. Lai gan ne visiem kolēģiem bija iespējams mācīties šajā programmā. Domāju, ka tas neietekmē viņu darba kvalitāti. Galvenais ir vēlme strādāt šo darbu. Tas ir jādara ar prieku un maksimālu atdevi. Ir jābūt emocijām, Tāpat kā aktierim uz skatuves. Publika vienmēr sajūt, cik „auksti”, „ remdeni”, vai „karsti” tas ir bijis. Ja tu „izšauj visu uz āru”, tādās reizēs tu sajūti vislielāko gandarījumu. Jābūt atklātam pret bērniem, bet jābūt arī stingram.

Kas šajā darbā sagādā gandarījumu?

Man patīk strādāt ar cilvēkiem. Man ir sajūta, ka tas ir kaut kas reāls, lai arī es nevaru būt līdz galam, pārliecināta par to, cik daudz un ko cilvēks ir ieguvis nodarbībā un kur (un vai) viņš to liks lietā. Taču var sajust, ka bērni ir tevi sadzirdējuši, viņiem ir paticis, viņi ir apguvuši kaut ko jaunu.

Kādas ir izaugsmes iespējas šajā profesijā?

Muzejpedagogs var attīstīt prasmes strādāt ar kādām īpašām apmeklētāju grupām. Kā jau es minēju, pati esmu apguvusi darbu ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Pieredze dod iespēju piedalīties kā ekspertam dažādās darba grupās.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kuri gribētu apgūt šo profesiju?

Ja jau no bērnības esat daudz laika pavadījuši dažādos muzejos, un jums ir bijusi sajūta, ka uz muzeju gribās atnākt vēl un vēl, tas jau par kaut ko liecina, bet ne vienmēr. Ja ir ienākusi prātā doma, ka kaut ko tādu gribētos darīt, tad vienkārši ir jānāk un jāpamēģina. No skolas priekšmetiem noteikti noder tie, kas saistīti ar konkrētā muzeja profilu (saturu). Mūsu gadījumā tā ir bioloģija, vides zinības un ģeogrāfija, arī vēsture. Svarīgi apgūt arī psiholoģiju. Mums muzejā ir daudzi pulciņi, kurus vadām sadarbībā ar Rīgas Dabaszinību skolu. Dalība tajos var palīdzēt iepazīt pašu muzeju, iejusties tā atmosfērā.