Kāda ir Tava izglītība un kā Tu sāki strādāt šajā profesijā?

Kā jau daudzus puikas arī mani bērnībā saistīja mehānika. Kad absolvēju vidusskolu, radās jautājums, ko darīt tālāk – iestājos Daugavpils dzelzceļa transporta tehnikumā (red. – tagadējais Daugavpils Valsts tehnikums), jo tas bija saistīts ar mani interesējošo sfēru. Pēc tehnikuma absolvēšanas es nolēmu, ka varētu mācības turpināt, tāpēc iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, kuru absolvēju un nonācu strādāt šajā uzņēmumā. Man šī joma iepatikās, un nu jau šeit strādāju 20 gadus. Lai strādātu šajā profesijā, nepieciešama augstākā tehniskā izglītība. Es studēju piecus gadus – trijos gados ieguvu bakalaura grādu un pēc tam divus gadus mācījos par inženieri.

Kas ietilpst Tavos darba pienākumos?

Manā profesijā viss sākas ar ideju – vispirms rodas doma, ka varētu kaut ko izgatavot, kādu detaļu vai iekārtu. Sākumā ir rupjš uzmetums – piemēram, skice uz papīra. Mūsdienās ir pieejamas dažādas 3D (red. trīs dimensijas) modelēšanas programmas, kas ļoti atvieglo tālāko zīmēšanas procesu. Pirmais etaps ir redzams tikai ekrānā, un parasti tas vēl nav dzīvotspējīgs produkts. Otrajā etapā jau zīmēju precīzas detaļas, ko citi darbinieki pēc tam izgatavo, saliek kopā un  pasauc mani apskatīties. Parasti 90% gadījumu ir kaut kādas neatbilstības, izgatavotais objekts nav ērts lietošanā utt. Ņemot vērā visas kļūdas, es rasējumu pārstrādāju un arī citi kolēģi pielāgo savas darbības. Otrais vai drīzāk pat trešais eksemplārs jau sanāk ļoti tuvu vēlamajam galarezultātam. Izgatavojot ko līdzīgu jau esošam objektam, ir lielākas iespējas, ka jau pirmajā reizē var iegūt vēlamo rezultātu.

Cik daudz laika paiet no idejas līdz gatavam produktam?

Tas atkarīgs no konkrētā objekta apmēriem. Ir mazi objekti, kas sastāv no 3 detaļām, bet ir arī lielas un sarežģītas mašīnas. Vidēji viena lielāka projekta realizācija aizņem vairākus mēnešus.

Mūsu profesijā ir arī sekojošas situācijas – esi izdomājis, ka būs tā, bet pēkšņi rodas problēma un atklājas, ka tādu izejmateriālu nemaz nevar nopirkt vai tas ir pārāk dārgi. Tas nozīmē, ka ideja ir jāpārstrādā, jāpielāgo citiem materiāliem.

Varbūt tehniski šī ideja nebūs tik laba, taču tā būs dzīvotspējīgāka, izdevīgāka. Reizēm nav pietiekami daudz laika, lai pilnībā visu īstenotu tā, kā gribētos. Cilvēki no malas to nekad nepateiks, bet konkrēti tu zināsi, ka varēja būt vēl labāk.

Vai Tu strādā arī kopā ar citiem kolēģiem?

Jā, realizēt apjomīgus projektus vienam būtu neiespējami. Lai gan mēdz būt dažādi varianti – reizēm paralēli ir vairāki projekti, tad katrs inženieris izvēlas vienu projektu un strādā pie tā. Taču ir arī situācijas, kad ātri jāpabeidz viens projekts, tad savstarpēji vienojamies, kurš kuru projekta daļu izpilda – tā ir ātrāk. Tomēr es dodu priekšroku pirmajam variantam, kad visu projektu gatavoju pats, jo tad nešaubīgi zinu – ja ir kāda kļūda, tad to esmu pieļāvis es.

Vai var teikt, ka savā ziņā Tavs darbs ir izgudrotāja darbs?

Kaut kādā mērā – jā, lai gan pavisam jaunu un nebijušu lietu izgudrošana šajā profesijā notiek ļoti reti, tas izdodas pavisam mazai daļai inženieru. Mēs parasti izmantojam jau esošas idejas, pārveidojam tās vai uz to bāzes veidojam jaunus risinājumus. Var teikt – radām variantus par jau esošu ideju. Taču teorētiski var gadīties, ka kāds no maniem kolēģiem izgudros arī kaut ko pavisam principiāli jaunu. Piemēram, līdz kaut kādam brīdim nebija metināšanas un viss savā starpā tika skrūvēts, bet tad kādam cilvēkam ienāca prātā ideja detaļas sametināt un tagad visi to izmanto.

Kāda ir Tava darba vide?

Lielākoties strādāju pie datora – apmēram 70% darba laika. Atlikušos 30% pavadu cehā un arī ārpus tā, dažkārt dodos pie klientiem. Ja kaut kas atgadījies kādam objektam, var nākties braukt arī uz citām valstīm, bet tas notiek reti. Reizēm braucam uz starptautiskām izstādēm paskatīties, ko dara kolēģi no citām zemēm un kādas ir tendences, kā arī gūt apstiprinājumu tam, ka mūsu profesionalitātes līmenis tomēr ir diezgan augsts.

Kādus darba rīkus un aprīkojumu Tu savā darbā izmanto?

Agrāk tas bija zīmulis, tagad galvenais darba rīks ir 3D modelēšanas programmas, piemēram, Solid Edge un Solid Works. Mūsu profesija gan ir tāda, kurā jāmācās visu laiku, jo lietas pastāvīgi mainās. Piemēram, ir pasūtījums, kuru nav iespējams izpildīt kādā no esošajām programmām, un tad man jāmeklē, kas vēl ir pieejams, ko varu izmantot.

Atrodu programmu un pats pamazām iemācos ar to rīkoties – izmantoju internetu, interešu lapas un forumus, kur varu konsultēties ar kolēģiem no visas pasaules. Reizēm nav vērts tērēt laiku, risinot problēmu pašam, ja kāds cits to jau ir atrisinājis.

Pats galvenais jau ir vēlme mācīties – ja cilvēks negribēs, viņu var mācīt kaut 20 gadus, neiemācīsies. Taču ir viens bet – programmā viss var izskatīties perfekti, bet, kad detaļu izgatavo realitātē, kaut kas īsti nav tā, kā bija domāts. Mašīna nekad neaizstās cilvēku, pašam arī vienmēr jādomā līdzi.

Kādas prasmes un zināšanas Tavā darbā nepieciešamas?

Es izdalītu divas daļas – pirmā ir cilvēka īpašības, ko nav iespējams mainīt, piemēram, nepieciešama telpiskā domāšana, kas visiem nepiemīt. Otrā ir tas, ko var iemācīties. Šeit noteikti jāmin svešvalodas. Piemēram, es nekad nebiju domājis, ka man būs nepieciešamas vācu valodas zināšanas, bet šī ir Vācijas firma, kas darbojas Latvijā, līdz ar to vismaz elementārā līmenī man bija jāiemācās vācu valoda. Taču pēc laika var būt pasūtījums no Francijas un, lai varētu komunicēt, dažus vārdus un terminus jāapgūst franču valodā. Protams, daudz ko atvieglo tehniskā valoda – apzīmējumi un simboli, ar kuriem var sazināties arī dažādās valodās runājoši speciālisti. Tas ir nedaudz līdzīgi kā ar notīm. Jāspēj sadarboties ar citiem, jo reizēm kāds kolēģis atrod labāku risinājumu. No otras puses – dažos gadījumos ir vērts pieturēties pie sava viedokļa, jo beigās var izrādīties, ka tev ir bijusi taisnība.

Kas ir grūtākais šajā profesijā?

Pats grūtākais ir gaidīšana. Piemēram, projekts sākas janvārī un tas jānodod novembrī, bet tu nekad nevari zināt, ar ko tas rezultēsies – centies un dari, bet projekts dažādu, no tevis neatkarīgu, apstākļu dēļ var arī neizdoties. Manuprāt, tas ir lielākais mīnuss šajā profesijā.

Un kādi ir lielākie plusi?

Tas pat nav pluss, bet man joprojām šķiet gandrīz maģiski, ka tev galvā rodas attēls, ko citi neredz, un pēc nedēļas tas jau atrodas uz galda, tu vari to aptaustīt un pateikt – lūk, es to uztaisīju.

Kur vēl iespējams ar Tavām prasmēm strādāt?

Inženieris konstruētājs var daudz kur strādāt. Mēs šeit izgatavojam lauktehniku, bet var strādāt vagonbūvē, kuģniecībā, kosmiskajā rūpniecībā, veidot medicīnas iekārtas, pat veidot dizainu mēbelēm un telefoniem. Par karjeru – manuprāt, daudz ko nosaka nejaušība, piemēram, esi nokļuvis kādā konkrētā projektā, un tevi šī joma arī pēc tam vilina. Mana sākotnējā specialitāte ir dzelzceļš, bet es strādāju ar lauktehniku. Laimīgs ir tas, kurš strādā tur, kur viņam patīk, jo tad darbs ir kā hobijs.

Vai pēc Tavas profesijas speciālistiem ir pieprasījums?

Man šķiet, ka Latvijā šobrīd inženieru nepietiek, bet visiem jau ir nepieciešami darbinieki ar pieredzi un jaunos profesionāļus ar atplestām rokām nekur negaidīs, tādēļ kādu laiku vajadzēs uzkrāt pieredzi un pelnīt pieticīgāk. Savukārt, ja iegūsi labu pieredzi, tad gan var būt tā, ka jau paši uzņēmumi cīnīsies par tevi. Tāpat svarīgi arī parūpēties par labu reputāciju, lai nav tā, ka apsoli, bet neizdari.

Kādi ir Tavi ieteikumi jauniešiem, kas vēlās strādāt šajā profesijā?

Kārtīgi padomāt, jo, ja viņi piecus gadus mācīsies, bet pēc tam izrādīsies, ka šis darbs īsti nepatīk, būs bēdīgi. Sākumā jau nav viegli saprast, ar ko gribētos nodarboties, tāpēc labi ir apsvērt vairākus variantus. Ir jaunieši, kuri skatās uz profesiju no tādas perspektīvas, cik tā labi apmaksāta, taču jāņem vērā, ka situācija pa tiem gadiem, ko pavadīsiet studējot, dažādās sfērās var krasi mainīties.