Kā Tu izvēlējāties strādāt lauksaimniecībā?

Ģimenē bijām pieci bērni, dzīvojām Ogrē. Toreiz sadzīve nebija tik viegla un, lai mēs būtu paēduši, vecāki pārcēlās uz dzīvi dzimtas mājās šeit, Turlavas pagastā.

Pēc vidusskolas aizgāju mācīties Rīgas Uzņēmējdarbības tehniskajā skolā par programmētāju, bet, kad pabeidzu, sapratu, ka turpmākā dzīvē negribu un nevaru strādāt sēdošu darbu pie datora astoņas stundas dienā.

Sāku domāt, kāda varētu būt mana otrā profesija, lai nākamos 40 gadus neapniktu to darīt.

Tā kā mums ģimenē bija pārvaldāma lauku saimniecība, 2010. gadā to pārņēmu savās rokās. Iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē agronomos un ieguvu bakalauru grādu lauksaimniecības zinātnē un lopkopībā.

Vai sākumā nebija bail?

Sākums bija smags, jo saimniecība nebija uzturēta labā stāvoklī, tāpēc darba bija ļoti daudz. Studiju laikā vasarās strādāju praksē 1000 hektāru lielā lauksaimniecības un graudkopības uzņēmumā, tur ieguvu labu un vērtīgu saimniecības vadītāja pieredzi. Pamazām savā saimniecībā veicamie darbi man kļuva jau zināmi un varēju nolīgt darbiniekus, kas apkopj šeit iegādātos lopus un zemi. Divus gadus pēc universitātes pabeigšanas sapratu, ka esmu sasniedzis zināmu attīstības līmeni, ka paša saimniecība attīstās strauji un, ka arī finansiāli spēju pats sevi uzturēt.

Kādas bija studijas?

Studijas man patika, jo bija interese, tāpēc nebija grūti. Uztvēru visu nopietni un jāatzīst, ka bakalaura rakstīšanas periods tomēr bija saspringts un prasīja negulētas naktis. Studiju laikā sāku iet praksē lauksaimniecības uzņēmumos. Slēdzu ar uzņēmumiem darba līgumus un jau par praksē iešanu saņēmu stipendiju, taču vienlaikus bija jāvelta sevi arī studijām.

Gūstot pieredzi, man pazudušas sešas vasaras un tikai tagad tās varu sākt izbaudīt, bet smagais darbs ir bijis labs ilgtermiņa ieguldījums.

Ja bez prakses un pieredzes ar diplomu aiziesi meklēt darbu lauksaimniecībā kā darbinieks, tu darba tirgū nebūsi vērtīgs, bet kļūdas nepiedos.

Kādi ir Tavi darba pienākumi?

Manā pārraudzībā ir gan mežsaimniecība, gan lauksaimniecība un laika gaitā apjomi ir auguši. Sāku ar divām govīm un vienu teli. Tagad jau ir 120 dzīvnieku ganāmpulks. Bija 50 hektāri zemes, tagad jau 150. Sāku ar vienu palīgu, tagad pie manis strādā divi pamatdarbinieki, un divi studenti nāk vasarā praksē. Platības ir dubultojušās un esam piepirkuši klāt vēl arī īpašumus.

Man ir gaļas govis. Ar tām ir vienkāršāk nekā ar slaucamajām govīm. Piensaimniecībā ir agrā rīta un vakara slaukšana, un tas ir cilvēkresursu ietilpīgāks darbs. Ar gaļas govīm katru dienu aktīvi jāstrādā tajā periodā, kad tās plāno atnesties un kad jāapsēklo. Atnešanās periodā var nākties arī naktīs celties un iet saņemt telēnu. Pārējā laikā reizi dienā jānobrauc garām ganāmpulkiem un jānovērtē situācija. Ziemā reizi divās vai trijās dienās ieved aplokā barību un esi brīvs. Nelielu apjomu lopu pārdodu vietējam tirgum, taču vairums aiziet uz Itāliju un Vāciju.Man ir arī daži zirgi, bet tie ir priekam un izjādēm.

Nodarbojos arī ar zemes pirkšanas jautājumiem. Tas ir darbs, kurā iesaistītas vismaz divas puses.

Ir sadarbība ar bankām un ir attiecības arī ar konkurentiem. Gadās ar kaimiņiem sabojāt attiecības. Bet, ja man vajag īpašumu, par to cīnos, jo negribu, ka pēc 20 gadiem dēli man jautā – kāpēc nenopirki to zemes gabalu, un man būtu jāatbild, ka man bija toreiz žēl kaimiņa. Šajos darījumos ir jābūt arī drusku nekaunīgam, bet tā ir tikai normāla attīstība.

Paralēli aktīvi darbojos lauksaimnieku sabiedriskajā dzīvē – biedrībā “Latvijas Jauno Zemnieku klubs” un Latvijas lauksaimnieku produkcijas ražotāju organizācijā “Zemnieku saeima”. Piedalos jaunu likumu veidošanā kā jaunais zemnieks, izsaku savas domas par to, kā nākotnē laukos vajadzētu būt. Man patīk, ka ar savu ideju varu ietekmēt savu dzīves kvalitāti nākotnē.

Paralēli lauku darbiem, ir diezgan daudz „papīra darbu”. Ja gribi attīstīt savu biznesu, jāmeklē un jāraksta dažādi projekti, jāpiesaista ES finansējums, jāgatavo atskaites. Pagājušo gadu nodevām vienu kūti, kuru iekārtojām par ES finansējumu. Es uzskatu, ka lauksaimniekus pārvaldošās instances nesarežģī dzīvi, drīzāk palīdz. Pilnīgi normāli, ja, saņemot ārējo finansējuma atbalstu, ir jāatskaitās par tā izlietošanu.

Šobrīd esam koncentrējušies uz meliorācijas darbiem, veidojam grāvju sistēmas, lai lauki būtu taisni, tos izlīdzinām. Kokus ņemam ārā, lai ērtāk strādāt un neieaugtu mežā. Jo tālāk var redzēt, jo labāka kontrole. Tas man sniedz drošības un gandarījumu sajūtu. Lauki izskatīsies skaisti un būs ērti kopjami. Protams, ka dažviet paliks arī mežonība un daba, kāda tā ir.

Kādām rakstura īpašībām ir jābūt, lai varētu savu darbu izdarīt labi?

Galvenokārt – mierīgam un nosvērtam.

Katra strauja kustība, t.i., nepārdomāta rīcība ir atslēga uz iespējamiem zaudējumiem. Nevietā padzīts lops var radīt tam sāpes vai savainojumu, nevietā piespiests gāzes pedālis var salauzt traktoru, nevietā izteikts vārds – izjaukt darījumu.

Nejauša kļūda var izmaksāt 1000 un vairāk eiro.

Atbrīvoties un izlikt niknumu vai enerģiju var sporta zālē, arī malkas vai akmeņu pārkrāmēšana palīdz.

Man patīk braukt ar riteni, ar draugiem reizi nedēļā spēlējam basketbolu, piedalāmies sporta spēlēs, patīk arī ekstrēmas lietas – braukt ar kartingiem un motorlaivām.

Sarunās ar bankām noder komunikācijas un pārliecināšanas spējas.

Sākumā, kad vajadzēja izlemt par labu laukiem, lielākās

Kas ir tās problēmas, kuras Tev nācies pārvarēt, dzīvojot laukos un veidojot uzņēmējdarbību lauksaimniecībā?

Bailes bija uzsākt dzīvi nesakārtotā vidē. Bija šaubas par dzīves kvalitāti. Arī man bija stereotips par dzīvi laukos – sausā tualete, akas ūdens, kas spaiņos jānes uz mājām. Un es jauns puisis – kā atvedīšu meiteni ciemos! Jāsāk ar dzīves vides sakārtošanu un patiesībā to var elementāri sakārtot. Tagad mums ir ūdens un kanalizācijas tīkls, bezvadu internets, izbruģēts pagalms. Varu teikt – dzīves kvalitāte ir augstā līmenī. Iekāpjam mašīnā un 20 minūtēs esam tuvākajā pilsētā vai pēc divām stundām Rīgā. Nevajag baidīties, jāpaļaujas uz savām spējām un jāizmanto draugu zināšanas. Ar kursa biedriem sazvanāmies un tiekamies, viens otram palīdzam un iesakām, ko un kā labāk darīt. Kā jebkurā biznesā arī lauksaimniecībā, ir jāsastāda biznesa plāns, jāņem vērā pusgada vai gada nobīde, bet sapņiem ir jābūt.

Ko pašam vislabāk patīk darīt?

Atpūsties (smejas). Pirmos gadus darbā strādāju melnu muti, tad vēl studijas un algotais darbs. Šobrīd strādāju vairāk ar investīcijām, projektu līdzekļu apguvi, jaunu zemju iepirkšanu. Patīk pašam arī zāli nopļaut, tas ir relaksējoši. Traktorā tik daudz nesanāk sēdēt. Bet dzīvnieki ir sirdslieta, kur varu pielietot savas specifiskās zināšanas, piemēram, lai pareizos termiņos lopi tiek apsēkloti, būtu atnešanās un nebūtu kritumu. Gandarījumu sniedz arī lauku atgūšana, to attīrīšana no meža. Nesen vienā vietā atklājām pazemes avotu. Kopumā māku un varu visus lauku darbus padarīt.

Tikai pēdējos gadus iznācis ceļot, atļāvos aizbraukt uz Itāliju slēpot, Portugālē divas nedēļas padzīvoju un paskatījos portugāļu lauksaimnieku darba iemaņas.

Vai lauksaimniecībā ir izaugsmes iespējas?

Lauksaimniecība prestižu ir atguvusi pēdējos piecos gados, un darbs tajā ir kļuvis vērtīgāks. Lielākās saimniecības ir 5000 līdz 6000 hektārus lielas un tajās strādā ap 100 darbiniekiem. Tur ir izveidota amatu hierarhijas sistēma, sākot no vienkāršiem palīgiem, tad traktoristiem, inženieriem, vadītājiem un agronomiem. Uzņēmumi specializācijas, piemēram, graudu un piena vai tikai piena ražošanā. No darbības veida ir atkarīgs arī darbinieku skaits. Lielos uzņēmumos vajag labus un gados jaunus darbiniekus. Arī, ja saimniecība ir 500 hektārus liela, reti kad pats vari tikt galā, vajag algot palīgus.

Tagad jaunieši atgriežas laukos, pērk pagastā pamestās lauku mājas un arī cilvēki sāk rosīties, jo vēlas kaut ko darīt. Lauki palēnām kļūst apdzīvotāki un sakoptāki.