Kā un kāpēc izvēlējāties kļūt par kravas automašīnas vadītāju?

Sākšu no pašas bērnības. Mans tēvs visu mūžu ir bijis autovadītājs – strādāja par autobusa šoferi. Bieži viņam braukāju līdzi, un šī profesija mani ieinteresēja – patika stūrēšana un braukāšana. Pavisam mazs būdams, dabūju pastūrēt arī privāto automašīnu – no sākuma klēpī un vēlāk jau patstāvīgi, līdzko varēju pedāļus aizsniegt. Pabeidzot pamatskolu, vajadzēja izvēlēties profesiju. Man primārs bija jautājums: kur var iegūt šofera tiesības. 1985. gadā absolvēju Jelgavas 2. vidusskolas 8. klasi (līdz 1990. gadam pamatskolas kurss bija ietverts 8 klasēs – red.) un sāku meklēt kādu tehnikumu vai profesionāli tehnisko skolu, kur apmāca šoferus un var iegūt kravas automobiļa jeb C kategorijas vadītāja apliecību, kā arī vienlaicīgi iegūt vidējo izglītību.

Kuru skolu izvēlējāties?

Pirmo sludinājumu avīzē ieraudzīju (tolaik sludinājumus vajadzēja meklēt avīzēs, jo interneta nebija), ka kādā no Rīgas celtniecības tehnikumiem tiek piedāvāta profesija: autoceltņa vadītājs un kravas automašīnas šoferis. Tajā gan neiestājos, jo tobrīd Jelgavas novada Zaļeniekos tika atvērta profesionāli tehniskā vidusskola (tagad Zaļenieku arodvidusskola), kurā sagatavoja lauksaimniecības speciālistus, tostarp plaša profila traktoristus un kravas automašīnas vadītājus. Zaļenieki bija tuvāk mājām, taču es vienalga dzīvoju kopmītnēs. Kā jau sešpadsmitgadīgam jaunietim tas bija izaicinājums – biju prom no mājām un sāku patstāvīgāku dzīvi. Absolvējot skolu, trīs gadu laikā ieguvu ne tikai C kategorijas, bet arī traktorista un motocikla vadītāja tiesības. Tolaik jau no sešpadsmit gadiem visi braukājām ar močiem, toreiz aktuālas bija “javiņas” un “iži”.

Vai sanāca būt arī padomju armijā?

Jā, divus gadus nodienēju Krievijas armijā. Sākumā biju Krievijas pilsētā Čeļabinskā, kur apguvu sešu mēnešu mācību kursu. Pēc tam mani aizsūtīja uz Vāciju (toreizējā Vācijas Demokrātiskā Republika), kur bija izvietotas Padomju armijas karaspēka daļas. Manos pienākumos bija vadāt armijas pulkvedi ar tā saucamo bobiku (Krievijas automašīnu marka UAZ, ko šodien varam pielīdzināt džipiem – red.)

Kur strādājāt pēc demobilizācijas, atgriežoties civilajā dzīvē?

Pēc armijas turpināju šofera darbu. Sākumā uzņēmumā Lauku tehnika strādāju par piena mašīnas vadītāju. Cēlos trijos no rīta, savācu pienu no fermām un vedu uz piena kombinātu. Tur nostrādāju kādus sešus gadus. Ap to laiku Latvijā sākās uzņēmumu privatizācija, darba apjoms samazinājās, un uzņēmums izbeidza savu darbību. Tad iestājos darbā par šoferi Zāļu lieltirgotavā – firmā, kas piegādā preces aptiekām. 12 gadus pa visu Latviju vadāju medikamentus – bija jāveic ļoti gari maršruti – ap 600–700 kilometru dienā. Praktiski apbraukāju visu Latviju – Vidzemi, Kurzemi, Latgali un Zemgali. Taču konkurences apstākļu ietekmē uzņēmuma darba apjoms samazinājās, firma likvidējās, un es meklēju citu darbavietu. Draugi un paziņas man ieteica meklēt darbu Latvijas autoceļu uzturētājā, pie stabila un pastāvīga darba devēja ar vidēji labu atalgojumu un vairākiem motivācijas instrumentiem.

Ziemā jūs strādājat uz ziemas dienesta mašīnas, kas ir dārga un sarežģīta tehnika. Vai nepieciešams papildus apgūt jaunas iemaņas un zināšanas?

Ar tik lielu kravas mašīnu, kas bez kravas sver apmēram 16 tonnas, līdz uzsāku darbu LAU, nebiju braucis. Šīs mašīnas ir smagākas par citām, ko redzam uz autoceļiem, jo šī speciālā tehnika aprīkota ar dažādām iekārtām, tajā skaitā divām sniega tīrāmajām lāpstām un sāls kaisīšanas iekārtu. Mašīnas kopējā masa, tas ir, kopā ar kravu, nedrīkst pārsniegt 25 tonnas.

Protams, zināšanas un prasmes ir jāpapildina, jo tehnika mainās. Sākotnēji vadīju automašīnu, kurai bija tikai viena, priekšējā sniega tīrāmā lāpsta.

Ar to tīrīju pilsētas ielas, pakāpeniski pierodot pie gabarītiem, pie auto augstuma un funkcijām, ko tā spēj veikt. Vēlāk saņēmu citu mašīnu – vēl lielāku un ar divām sniega tīrāmajām lāpstām. Ar šo mašīnu darbu var veikt efektīvāk, taču vadīt to ir sarežģītāk. Jaunā ziemas uzturēšanas tehnika ir mūsdienīga un aprīkota ar IT tehnoloģijām, kas nodrošina ne tikai to, lai visas manas darbības, tostarp izkaisītā sāls daudzumu, braukšanas ātrumu un atrašanās vietu, varētu redzēt tiešsaistē vai ierakstu pārskatīt vēlāk, bet arī pašas tehnikas vadība ir datorizēta. Apstākļi ir komfortabli – ir silti, plaši, laba redzamība, viegla vadāmība un komfortabls sēdeklis. Taču visu jaunāko tehnoloģiju apguvei bija nepieciešams apgūt jaunas zināšanas, ko nodrošina darba devējs.

Vai esat apguvis arī kādu papildu profesiju?

Jā, ar darba devēja atbalstu esmu ieguvis frontālā iekrāvēja vadīšanas tiesības. Tas ir papildinājums traktorista tiesībām. Līdz ar to es varu strādāt ne tikai ar smagajām automašīnām, bet arī ar plaša spektra traktortehniku.

Šodien ir 14. janvāris, no gaisa krīt slapjš sniegs. Ap pulksten 11 izbraucāt kārtējā reisā. Kāda bija aizvadītā diena, un ko gaidāt šodien līdz vakaram?

Jā, laika apstākļi ir mainīgi – brīžiem snieg, brīžiem līst, gaisa temperatūra ir tuvu nullei. Vakar vakarā ap pulksten septiņiem atkārtoti kaisījām un tīrījām ceļus. Reisu pabeidzu vienpadsmitos vakarā un mājās ierados ap pusnakti. Bija zināms, ka naktī laika apstākļi būs tādi, ka atkal nāksies kaisīt. Man telefonā ir vairākas aplikācijas ar laika prognozēm, salīdzinot tās, visai precīzi varu pateikt, kāds būs laiks tuvākajās dienās un pat stundās. Dežurants uz darbu izsauca 3.30 naktī – kā paredz noteikumi, pusstundas laikā biju darbā, iekrāva sāls kravu, un 4.30 jau atkal biju reisā. Naktī celties esmu pieradis – tā ziemas sezonā ir ikdiena. Ap astoņiem no rīta atgriezos bāzē, bet tagad – ap vienpadsmitiem atkal esmu ceļā.

Kāpēc šodien ir jākaisa otrreiz – faktiski jau pēc dažām stundām?

Gaisa temperatūra ir ap nulli, kas nozīmē, ka ceļa virsmas temperatūra ir vismaz par grādu zemāka un tas mitrums, kas nāk no gaisa, sasalst un veidojas ceļu apledojums. Iepriekš izkaisītā sāls koncentrācija satiksmes, lietus un sniega ietekmē šo stundu laikā vairs nav tik liela, lai ledu izkausētu, tāpēc ir jākaisa vēlreiz. Visticamāk, šodien vakarā kaisīsim atkal, jo laika prognoze liecina, ka no gaisa nāks mitrums un temperatūra pazemināsies. To, kad jādodas reisā, nosaka dežurants, kurš seko līdzi meteostacijām, kuras izvietotas uz lielākajiem autoceļiem, rādījumiem, skatās laika prognozes un apseko ceļus klātienē. Ir uzstādītas arī videokameras, kurās reālā laikā redzams esošais ceļa stāvoklis konkrētās vietās.

Cik garš ir jūsu maršruts?

Garš – izbraucot no bāzes, kur stāv mašīnas, kopā ar pārbraucieniem līdz mana maršruta sākumpunktam un atgriešanos bāzē sanāk 150 kilometru. Tieši kaisāmā un tīrāmā ceļa kopgarums ir 120 kilometru – vispirms izbraucu to vienā virzienā un tad dodos atpakaļ. Diemžēl tam ir savi blakusefekti – posms, ko braucu reisa sākumā, ir notīrīts tikai vienā pusē – otra puse tiek tīrīta atgriežoties. Tāpēc autovadītājiem var rasties domas, ka esam no ceļa pazuduši un otru pusi aizmirsuši notīrīt. Tikai kaisot šo maršrutu var izbraukt trīs stundās, ja to nepieciešams arī tīrīt, tad tas aizņem līdz četrām piecām stundām. Vidējais braukšanas ātrums ir 50 līdz 60 kilometri stundā. Strādājam stingri pēc noteikumiem – kad jākaisa un kad jātīra.

Vai starp reisiem, kad brīvas ir vien dažas stundas, uzņēmums nodrošina šoferiem atpūtas telpas?

Jā, mums ir atpūtas telpas ar gultām, kur var arī pagulēt, kā arī kafijas automāts, kas visai bieži tiek izmantots.

Ja gadās, ka es nevaru pagūt nokļūt līdz mājām, jo zinu, ka pēc divām stundām atkal būs jāizbrauc, paguļu mašīnā – šeit arī ir visai komfortabla gulta.

Katra cilvēka dzīvē ir ne tikai darbs, bet arī svētki. Vai ziemas sezonā ir iespēja arī kaut ko nosvinēt vai paņemt brīvdienas?

Praktiski nē – piecu mēnešu garumā mēs strādājam dežūrrežīmā – jebkurā laikā mums jābūt pieejamiem un pilnīgi darbspējīgiem. Tātad par atvaļinājumu ziemā ir jāaizmirst. Var teikt, ka no 1. novembra līdz 1. aprīlim ģimenes dzīves mums nav. Toties atvaļinājums vienmēr ir vasarā.

Vai pēc tik saspringta darba perioda nerodas veselības problēmas un izdegšanas sindroms?

Tāpat kā mašīnām, arī LAU darbiniekiem ir veselības apdrošināšanas polises – ja jūti, ka vajag palīdzību, droši dodies pie ārsta.

Nevar noliegt, ka sezonas laikā sakrājas nogurums. Taču ne jau katru dienu un visu ziemu snieg.

Ja laika apstākļi kļūst pastāvīgāki, reisā jāizbrauc tikai vienu reizi dienā – pārējā laikā var atpūsties.

Vai sadarbojaties ar kolēģiem?

Uz ceļa mēs esam katrs par sevi, bet satiekamies gan pirms, gan pēc reisa – pārrunājam, kā kuram ir gājis. Tāpat komunicējam, veicot mašīnas apkopes un remontdarbus. Mums ir savas darbnīcas, kur savest kārtībā savu auto – mainām eļļas, riteņus un veicam citus apkopes darbus – lielākus remontdarbus veic specializēts uzņēmums.

Kādām ir jābūt rakstura īpašībām, lai varētu strādāt šo darbu?

Jābūt ļoti stipriem nerviem, jo situācijas uz ceļiem ir ļoti neprognozējamas – cits autovadītājs nerēķinās ar mūsu lielgabarīta tehniku un darbu, ko veicam – mēģina apdzīt, brauc virsū sniega lāpstai, respektīvi – visu laiku jābūt maksimāli koncentrētam. It īpaši bīstami ir brīžos, kad stipri snieg – ne mēs visu varam pamanīt, nedz mūs redz. Tīrāmās lāpstas platums ir 4 metri. Tās vienam galam ir jāiet tieši pa ceļa ass līniju, taču lāpstas izliekums tajā laikā atrodas jau pāri šai ass līnijai. Pretimbraucējiem vajadzētu ar to rēķināties, taču ne visi autovadītāji pavirzās tuvāk ceļa labajai malai, lai mēs varētu kvalitatīvi paveikt darbu, tāpēc mums pašiem nākas pavirzīties pa labi vai savērst lāpstu tā, lai neaizķertu pretim braucošo mašīnu. Īpaši bīstama vieta ir Kalnciema tilts pār Lielupi – uz tā mēs ar citu smago transportu vai autobusu samainīties nevaram. Palīgos mums ir rācijas, ar ko citiem smagā transporta šoferiem paziņojam, ka dodamies pāri tiltam.

Ko jūs darāt vasarā?

Mēs esam universāli darbinieki – vasaras sākumā piedalāmies ceļa bedrīšu remontā un veicam citus ar ceļu uzturēšanu saistītus darbus. Ja nepieciešams, strādājam ar lāpstām, ja nepieciešams, lasām atkritumus, ko braucēji sametuši ceļa malās. Lielāko vasaras daļu strādājam ar kravas automašīnām – vedam granti, šķembas, kas nepieciešamas ceļu uzturēšanai. Vasarā lielais nogurums pēc ziemas sezonas ir pārgājis un ar zināmu prieku gaidām, kad uzkritīs pirmais sniegs.

Vai skolu jauniešiem ir iespēja ielūkoties jūsu darba ikdienā pirms pieņemt lēmumu mācīties par kravas automašīnas vadītāju?

LAU struktūrvienībās vasarā tiek pieņemti praktikanti, kā arī nāk strādāt studenti.

Darbs ir interesants, bet ļoti smags, tajā pašā laikā pietiekami labi atalgots un darba vieta šeit ir garantēta.

Domāju, ka ēnu dienā var izvēlēties ēnot ne tikai manu, bet arī manu kolēģu darbadienu. Manuprāt, svarīgākais, ka šoferiem, traktoristiem, ekskavatoristiem un citiem ceļiniekiem darbs ir Latvijā – nav jābrauc uz svešām zemēm. Runājot par LAU kolektīvu, gribu uzsvērt, ka pamatā šeit visi esam kārtīgi un uzcītīgi darbinieki.