Kāpēc Tu izvēlējies tieši kinologa profesiju?

Tas bija apzināts solis – jau no bērnības vēlējos strādāt tur, kur būtu saistība ar dienesta suņiem. Jāatzīst, ka mani, tāpat kā daudzus citus iedvesmoja seriāls “Komisārs Reksis”. Man bija savs suns, ko apmācīju, piedalījāmies sacensībās, līdz sapratu, ka gribu to darīt nopietnāk, nevis tikai hobija līmenī. Uzzināju, ka arī Latvijā ir iespēja strādāt Valsts policijas kinologu nodaļā, un tālāk jau mērķtiecīgi darīju visu, lai tur nonāktu.

Kāda ir Tava izglītība?

Pēc vidusskolas gāju mācīties uz Valsts policijas skolu (red. – tagadējā Valsts policijas koledža), kuras laikā gāju praksē Valsts policijas (VP) Kinologu nodaļā, un uzreiz pēc absolvēšanas sāku tur arī strādāt. Paralēli darbam turpināju mācīties nu jau Valsts policijas koledžā, bet vēlāk ieguvu arī augstāko izglītību Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskajā fakultātē.

Kā saprast, vai kinologa darbs varētu būt īstais?

Ja cilvēks grib strādāt par kinologu, ir jābūt ne tikai patikai pret suņiem, bet arī interesei par VP darbu. Ja ir tā, ka patīk tikai darbs ar suņiem, bet policijas vide nesaista, labāk iet strādāt uz dzīvnieku patversmi vai apmācīt savu suni dažādos sporta veidos – IPO (izsekošanas, paklausības un aizsardzības iemaņu pārbaude) vai Agility (suņa veiklības un manevrētspējas pārbaude). Savukārt policijas darbā ir jābūt gatavam ievērot noteiktas prasības, piemēram, valkāt formastērpu. Tā kā, ja pret reglamentu un prasību precīzu ievērošanu ir nepatika, nopietni jāapdomā, vai nākt strādāt VP.

Kā kinologs tiek pie sava suņa un kā tālāk veidojas abu attiecības?

Uzsākot darbu, kinologam tiek iedots dienesta suns – tas var būt kucēns, bet var būt arī gadu vecs suns, atkarībā no situācijas. Jau no paša sākuma suns dzīvo kopā ar kinologu, jo, lai izveidotu ciešu saikni, svarīgi būt kopā gan darbā, gan mājās.

Lai strādātu kopā ar suni, nav jābūt iepriekšējai apmācību pieredzei – galvenais ir motivācija un vēlme to darīt, visu pārējo var apgūt.

Vispirms jāapmeklē Valsts robežsardzes rīkotā profesionālās pilnveides izglītības programma ”Dienesta kinoloģijas pamati”, kur jāapgūst gan likumdošana, gan teorija par dienesta suņiem. Pēc tam jau seko dažādas praktiskās apmācības kopā ar suni, kur jāapgūst specifiskas prasmes atkarībā no suņa specializācijas – Valsts policijai nepieciešami pārsvarā patruļas suņi. Kinologs instruktora uzraudzībā visu laiku kopā ar suni mācās arī pats. Ejot uz kursiem un semināriem, katram pamazām izstrādājas arī sava taktika. Taču jārēķinās, ka ar pirmo suni droši vien netiks sasniegti vislabākie rezultāti, jo vēl būs par maz pieredzes.

Cik bieži notiek treniņi ar suņiem?

Vienu reizi nedēļā tiek organizēti kursi sadarbībā ar Valsts policijas koledžu, taču arī paši kinologi regulāri rīko savstarpējas mācības un treniņus, piemēram, ik pa laikam notiek nakts mācības, kur izspēlējam dažādus scenārijus, ar ko varētu gadīties saskarties reālajā darbā. Pēc tam vērtējam rezultātus un analizējam kļūdas. Tas ir ļoti interesanti!

Ar kādiem suņiem kinologi kopā strādā?

Policija izmanto vācu un beļģu aitu suņus. Tā kā piedalāmies masu pasākumos, nepieciešams suns, kurš vajadzības gadījumā spētu veikt aizturēšanu. Savukārt muitā, piemēram, izmanto arī medību šķirņu suņus – kokerspanielus, labradorus, jo tur nav nepieciešamas aizsardzības iemaņas.

Kā un cik ilgā laikā Tu nonāci līdz savam pašreizējam – priekšnieces – amatam?

Jau kopš brīža, kad pēc policijas skolas sāku strādāt jaunākā inspektora amatā, vienmēr esmu ieguldījusi savā profesionālajā izaugsmē daudz brīvā laika – apmācījusi suņus, braukājusi uz semināriem, piedalījusies sacensībās. Pamazām pieredze krājās, sāku palīdzēt jaunākiem kinologiem, bet pēc koledžas absolvēšanas jau tiku paaugstināta inspektora amatā. Taču līdz brīdim, kad radās iespēja kļūt par nodaļas priekšnieci, pagāja 11 gadi. Tagad manā pakļautībā ir 25 cilvēki, un nākotnē ir plānots štata vietu skaitu nodaļā vēl palielināt.

Vai strādājot nepieciešams papildināt zināšanas un prasmes?

Jā, mums regulāri notiek kursi un semināri, ko rīko gan Valsts robežsardze, gan muita, gan Policijas koledža tieši kinologiem par jaunākajām tendencēm. Piemēram, attīstās veidi, kā tiek slēptas narkotikas, tāpēc mums attiecīgi jāapmāca savi suņi. Dažkārt kinologi piedalās arī starptautiskās misijās, kur var iegūt ļoti vērtīgu pieredzi, skatoties, kā strādā kolēģi citās valstīs.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Organizēt un koordinēt dienesta darbinieku darbu, lai notikuma vietās tiktu efektīvi izmantoti suņi. Arī rūpēties, lai regulāri tiktu pilnveidota kinologu profesionālā kvalifikācija – sūtu viņus uz kursiem, sekoju līdzi tendencēm nozarē. Manos pienākumos ietilpst arī dalība masu pasākumos kopā ar savu suni. Var teikt, ka mans darbs 50/50 notiek gan ar dokumentiem, gan arī ārā kopā ar suni, jo es joprojām pati izbraucu uz notikumu vietām, lai, piemēram, piedalītos narkotisko vielu meklēšanā. Es negribētu visu laiku pavadīt tikai iekštelpās pie datora – man joprojām vajadzīgs adrenalīns. Salīdzinājumam – uzsākot darbu kā jaunākajai inspektorei, viss mans darba laiks pilnībā tika pavadīts kopā ar suni.

Cik gara parasti ir Tava darba diena, vai sanāk strādāt arī naktīs?

Konkrēti man darba diena ilgst no 8:00 līdz 16:30, bet tas var jebkurā brīdī mainīties – ja pēkšņi jābrauc uz kādu kratīšanu, darbs var ievilkties līdz pusnaktij vai pat ilgāk. Dežurējošajiem kinologiem ir 12 stundu darba diena – viena maiņa ir no 8 rītā līdz 8 vakarā dienesta režīmā, kur darbinieki gaida izsaukumus un izbrauc uz notikumu vietām kopā ar suņiem. Savukārt no 8 vakarā līdz 8 rītā kinologi patrulē kopā ar patruļpolicijas darbiniekiem, un, ja nav izsaukumu, uz kuriem jādodas kopā ar suni, dara citas lietas, piemēram, sastāda pārkāpumu protokolus.

Uz kādiem izsaukumiem kinologam ar suni parasti jādodas?

Visbiežāk tas ir izbraukums uz narkotisko vielu meklēšanu, zādzības no privātmājām un laupīšanas, bet ik pa laikam mums jāreaģē arī uz izsaukumiem, kur jāmeklē pazuduši cilvēki, tai skaitā bērni.

Kādas ir nepieciešamās prasmes un īpašības Tavā profesijā?

Galvenais ir pacietība. Nebūs tā, ka, sākot strādāt, suns jau darīs visu, ko no viņa gribēs. Vienu dienu darīs, citu varbūt nē.

Apmācību process ir pakāpenisks un ilgstošs, ar to noteikti jārēķinās. Tāpat ir jābūt mīlestībai pret šo darbu – ja cilvēks tikai atnāks un atstrādās savu maiņu bez atdeves, tad izsaukumos nebūs rezultātu.

Noteikti ir jāpiemīt spējai ātri reaģēt un pieņemt lēmumus – bieži izsaukumos rodas situācijas, kur dažās sekundēs jāizdomā, kā rīkoties, jo, piemēram, cilvēks, kam kinologs ar suni dzen pēdas, izrādās bruņots. Turklāt Valsts policijas darbiniekiem vienmēr jābūt gataviem doties uz izsaukumiem 24 stundas diennaktī.

Cik pieprasīta ir Tava profesija tagad, un kāds pēc tās varētu būt pieprasījums nākotnē?

Salīdzinājumā ar dažām citām valstīm, kur kinologa profesija tiek uzskatīta par ļoti prestižu un jāiztur lieli konkursi, lai varētu iegūt darbu, pie mums pagaidām tā nav, bet ceru, ka nākotnē viss mainīsies. Šobrīd var teikt, ka speciālistu pietrūkst. Daudziem šķiet, ka darbs ar suni nav nekas īpašs, taču apmācīt dzīvnieku un spēt to efektīvi pielietot notikuma vietā nebūt nav vienkārši – kurš katrs to nevar. Domāju, ka ar laiku šī profesija arī pie mums kļūs prestižāka.

Kur ir iespēja strādāt kinologam?

Pamatā tās ir trīs vietas – Valsts policija, Valsts robežsardze un Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvalde. Man patīk strādāt tieši policijā, jo šeit nekad nevari zināt, kā beigsies tava diena.

Kādi ir lielākie izaicinājumi Tavā darbā?

Viena no grūtākajām lietām, sevišķi jauniem darbiniekiem, ir pacietības trenēšana, jo viss nenotiek uzreiz. Nevar pēc gada no suņa jau prasīt lielus rezultātus – parasti tie parādās apmēram trešajā gadā. Galvenais ir apgūt visu pamazām un zināšanas nostiprināt ar regulāriem treniņiem. Tāpat mūsu darbs ļoti atkarīgs arī no citiem kolēģiem, kas notikuma vietā ieradušies pirmie – svarīgi, lai tur nebūtu izstaigāts, jo tad sunim būs grūtāk saost un atrast pēdas. Kinologa profesija ir izteikts komandas darbs. Tomēr mēdz gadīties, ka kinologam īsti neveidojas kontakts ar suni, tad kopīgi skatāmies – kāpēc. Galvenokārt jau viss atkarīgs no cilvēka – ja kinologs kļūdīsies, arī suns nesapratīs, ko no viņa grib. Taču tas viss ir risināms.

Par ko Tev savā darbā ir lielākais gandarījums?

Par to, ka kopā ar savu suni varu palīdzēt kriminālpolicijas darbiniekiem – gan palīdzēt atrast pazudušu cilvēku, gan aizturēt noziedznieku. Man personīgi prieku šajā darbā sagādā arī neprognozējamības moments.

Kādas ir tālākās karjeras izaugsmes iespējas Tavā profesijā?

Man konkrēti ir tā, ka nekur tālāk virzīties pa karjeras kāpnēm vairs nemaz nevēlos, jo mans aicinājums ir tieši darbs ar suņiem – šajā jomā jau esmu sasniegusi karjeras augstāko pakāpi. Ja kādam ir vēlme doties vēl augstāk, tad tās jau būtu citas sfēras Valsts policijā vai citās iestādēs.

Vai Tava profesija saistīta arī ar riskiem, bīstamiem momentiem?

Jā, riski pastāv, jo, kā jau minēju – nekad nezini, kas sagaida. Piemēram, ejot pa pēdām, vari atrast meklēto personu, bet nezini, kāda būs situācija, vai šai personai būs ierocis. Savukārt, meklējot narkotiskās vielas, pastāv risks uzdurties uz šļirces, tāpēc pašam vienmēr jādomā par savu drošību. Notikuma vietā parasti darbojas viens kinologs ar savu suni. Taču var būt arī gadījumi, kad uz izsaukumu dodas vairāki kinologi.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas apsver iespēju kļūt par kinologiem?

Jāsaprot, ka šis nav darbs, kas saistīts tikai ar suņiem. Tāpēc ir vērts sev pajautāt, vai esmu gatavs būt pieejams 24 stundas diennaktī, dažkārt ziedot brīvo laiku – atskanot telefona zvanam, jebkurā brīdī piecelties, piemēram, no vakariņu galda un sākt strādāt. Šajā profesijā jābūt ļoti atbildīgam – nevar būt tā, ka telefons kādā brīdī ir atslēgts un tevi nevar sazvanīt. Taču, ja darbs sniedz patiesu gandarījumu, kā tas ir manā gadījumā, tad viss pārējais kļūst otršķirīgs. Vēl ir būtiski saprast, ka tādi seriāli kā “Komisārs Reksis” nesniedz patiesu ieskatu kinologa profesijā, jo realitātē suns pats lēmumus nepieņem, bet vienmēr klausa kinologa pavēlēm.