Izskatās, ka esat viena no karjeras izaugsmes koučinga celmlauzēm un šajā profesijā sākāt darboties vēl pirms tā tika iekļauta profesiju klasifikatorā 2013. gadā. Kad un kāpēc pievērsāties karjeras konsultācijām?

Mans ceļš veidojās dabiski. Kad vēl strādāju korporatīvajos uzņēmumos, parasti gadījās, ka vienmēr biju tā, pie kuras vērsās paziņas un kolēģi, zaudējot darbu, vēloties kaut ko mainīt vai rodoties pārdomām, vai esošais darbs ir īstais. Man bija plaši kontakti ar uzņēmumiem, zināju, ko kurš meklē, ieteicu aiziet aprunāties, savedu kopā, vienmēr metos palīdzēt. Kad paziņas par kaut ko svārstījās jautājumā par profesionālo izvēli, viņi mani paši uzmeklēja. Kādā brīdī sapratu, ka tā man ir kā Dieva dāvana. Pie manis ir vērsušies arī cilvēki, ar kuriem personiski neesmu pazīstama, bet kuru uzņēmumā varbūt pirms daudziem gadiem esmu novadījusi kādu grupas semināru, un, piemēram, zaudējuši darbu, uzmeklē mani un prasa padomu, vai nav kādas idejas. Un man tās parasti sāk rasties. Kad pēc studijām Koučinga akadēmijā Londonā pati sāku vadīt apmācības, konsultēt jauniešus un pieaugušos, man nebija sajūta, ka esmu to sākusi darīt tikai tagad, bet tieši otrādi, ka esmu to darījusi gadiem. Iespējams, pievelku cilvēkus, kad viņiem galvā parādās kādas jautājuma zīmes. Līdzīgi kā citiem iesaku darīt to, kas padodas un patīk, arī pati darbojos pēc šāda principa.

Iepriekš esat strādājusi un daudz sasniegusi pārdošanas jomā, biznesā. Kāpēc tomēr nomainījāt specialitāti?

Joprojām ar vienu kāju esmu arī biznesā, man ir projekti, kur strādāju pārdošanas jomā, ir karjeras konsultāciju projekti ar jauniešiem. Mani saista korporatīvie darbi, tomēr tajos pietrūkst gandarījuma - gribas palīdzēt, radīt savu stāstu, ne tikai labi izpildīt pasūtījumu. Savukārt darbs tikai ar jauniešiem nekad nav bijis pietiekami apmaksāts, lai ar to vien dzīvotu. Turklāt šie projekti rit ar pārtraukumiem. Tādējādi 10 gadu laikā esmu šīs lietas darījusi paralēli: ir dienas, kad esmu tikai skolā, ir dienas, kad tikai biznesa projektos.

Ar jauniešiem darbojaties jūsu izveidotās biedrības “Jauniešu akadēmija „Pacelt Pasauli”” ietvaros. Kā radās šis projekts?

Kad 2010. gadā pēc studijām Londonā atgriezos Latvijā un aizgāju prom no korporatīvā biznesa, bija vēlme darboties tikai ar jauniešiem. Tolaik šajā jomā nebija pieejami nekādi fondi, nācās kā līdumniekam plēst kailā laukā. Darbojos kouču asociācijas valdē, centāmies latviskot šo jēdzienu, nosaucot par izaugsmes treneri, likām iekšā profesiju klasifikatorā. Kā atbildīgā par attīstību ļoti iestājos par to, ka mums jāiet skolās un augstskolās. Laikā, kad koučings vēl tika pulgots visiem iespējamajiem vārdiem, Teikas vidusskolā novadījām pirmo lielo koučinga pasākumu 300 personām, piesaistīju Jauniešu koučinga akadēmijas pasniedzēju no Anglijas Hariju Singu, kurš novadīja astoņu stundu semināru skolotājiem un jauniešiem. Nosaukums "Jauniešu akadēmija "Pacelt Pasauli"" radās, meditējot pie Velnezera Latgalē un domājot, kā nosaukt projektu, lai tas būtu pacilājošs un ar labu pēcgaršu. Sāku braukt uz skolām, bet tā kā nebija nekāda fondu atbalsta, nedz skolas īsti varēja samaksāt, lai vismaz segtu izdevumus, nolēmu, ka tad jau labāk nevis strādāt ar mīnusiem, kas neatstāj labu sajūtu, bet par brīvu, jo tad es dāvinu šo savu darbu, brīvo laiku un pati sedzu izdevumus. Rezultātā skola, kurai šādi uzsaucu pasākumu, vēlāk mani uzaicināja uz vairākiem citiem pasākumiem, par kuriem arī pilnvērtīgi samaksāja, un tā mūsu sadarbība turpinājās gadiem. Bet sākums nebija viegls un vienubrīd jau domāju, vai tiešām tas, ko es daru, ir vajadzīgs un dzīvotspējīgs. Bet tajā pašā nedēļā uzzināju, ka kajeras izglītībai ir atvērti Eiropas fondi. Ar to palīdzību varējām būtiski palielināt aktivitātes skolās visā Latvijā, un šodien jau zīmolu "Pacelt Pasauli" pazīst ļoti labi. Kad izstādē "Skola" izziņoju, ka trīs dienas konsultēšu par brīvu, sastājās rinda līdz pat durvīm.

Trīs dienu laikā novadīju 180 individuālās konsultācijas, un, kad jau Ķīpsalas halli vēra ciet, aiz durvīm vēl stāvēja gara rinda jauniešu, kuri teicās braukuši no tālienes un nevarot atnākt citu dienu. Turpinājām darboties līdz pat tumsai. 

Jūs neuztver, kā kādu magu vai zīlnieci, kura pateiks, kā pareizi darīt un kurš ir īstais ceļš?

Reizēm tā ir. Bet arī man pašai tāda sajūta dažkārt ieslēdzas.

Kā varat īsā laikā to cilvēku noskenēt un dot īsto padomu?

Es strādāju ar Londonā apgūto DISC testu, kurā tiek noteikts personības tips. Ar tā palīdzību esmu testējusi vairāk nekā 3000 profilus un esmu iemācījusies tā lasīt personības profila rezultātus, ka vēl ar pāris atslēgas jautājumiem man viss kļūst skaidrs.

Vai to vienu unikālo cilvēku var ierāmēt vienā vai pāris testos, pāris personības tipos, ielikt noteiktā šablonā, vai tiešām tur kaut kas vairāk jājūt?

Visu ar viena testa palīdzību arī nevar pateikt, un dažkārt man šķiet, ka es redzu to cilvēku nākotnē. Piemēram, redzu, ka cilvēks varētu būt diplomāts, par ko viņš pats iepriekš nekad nebūtu iedomājies, bet, kad jautāju, vai kaut kas tāds interesētu, redzu, kā viņam acis iedegas. Tur tiešām reizēm parādās kaut kāda maģija. Man šķiet, ka tiešām man ir iedota sava veida Dieva dāvana. Piekrītu, ka ir arī jājūt cilvēks. Esmu daudz strādājusi korporatīvajos darbos un zinu, uz ko darba devējs skatās, ko vērtē, esmu konsultējusi daudzu profilu uzņēmumus. Man ir plaša pieredze un informācijas bāze, tādējādi, paskatoties uz cilvēku, man jau rodas saikne.

Iesakat profesiju tikai un vienīgi atkarībā no cilvēka talantiem, interesēm, personības tipiem vai arī no tā, cik perspektīva, pieprasīta, labi atalgota profesija būs nākotnē?

Individuālajās, dziļajās konsultācijās ļoti daudz prasu par to, ko persona ir darījusi bērnībā. Kad bērnam vēl nav uzlikti filtri, skolā, ģimenē, sociālajā vidē iegūti uzslāņojumi, uzspiestas virzības, kamēr jaunajai personai vēl nav bail, ka nebūs naudas, viņš vēl ir tāds, kāds ir no dabas. Tāpēc daudz prasu par bērnību, no tās atmiņām bieži iznāk ārā īstais talants, kurš laika gaitā tiek nomainīts, nolauzts, pārprogrammēts. Dažkārt cilvēki nostrādā 20 gadus kaut kur citur, es to skaitā, un tad vienā brīdī atgriežas uz sākotnējās takas. Ir arī cilvēki, kuri neuzdrīkstas vai 40 gados nobīstas no sava sapņa vai ambīcijām. Vēl daudz prasu, ko darīja vecvecāki. Piemēram, mans vectēvs bija pirmais latviešu luterāņu macītājs Dundagas baznīcā, kuru PSRS režīms vispirms noņēma no kanceles, pēc tam nogalināja, bet līdz tam viņš palīdzēja mežabrāļiem un arī šādi glāba dvēseles.

Saskatat savā darbā ar to līdzību? Arī savā veidā glābjat dvēseles, parādot tām pareizo ceļu?

Jā. Viņš rādīja virzienu, bet šodien formāti, kā to darīt, ir citi. Vececāku līnija personības tipā ir samērā spēcīga.

Te nav līdzības ar psihologa, psihoterapeita darbu, kuri arī parasti rokas bērnībā, ģimenes saiknēs?

Īsti nezinu, nekad neesmu bijusi pie psihoterapeita, bet pieļauju, ka viņi tur rokas ar citu mērķi. Es to daru, lai palīdzētu saprast, kāda līnīja iet cauri personībai, kas varētu būt ielikts no dabas.  

Tā ka jūs strādājat ar personību tipoloģiju, kurš no personību tipiem varētu būt piemērotāks profesijai karjeras konsultants, izaugsmes koučs?

Domāju, ka derētu jebkurš tips, bet karjeras konsultantam jāpiemīt noteiktām īpašībām.

Pirmkārt, jābūt analītiskam prātam, lai varētu to “zirnekli” jeb visu plašo informāciju salikt kopā. Viņam jābūt arī harizmātiskam līderim, citādi viņa teiktajam būs grūti noticēt.

Ir jābūt ar harizmu, lai pamatotu savu viedokli, lai spētu pārliecināt, viestu paļāvību. Vienmēr skatos bioķīmisko reakciju - cilvēkam iegailas acis, kad viņš notic, kad ierauga to rītdienu un sevi tajā - acīs var redzēt to brīdi, kad viņš notic, tāpēc vienmēr skatos acīs. Ir jāpamana, kurā brīdī cilvēks sāk stāstīt aizrautīgāk par kādu notikumu, tēmu, sasniegumu, vienalga par ko. Ir arī cietie rieksti, bet arī tos var uzšķilt, tas tikai prasa ilgāku laiku – dažkārt četras stundas.

Kāda ir jūsu nodarbinātības forma - esat mazā uzņēmēja, SIA vadītāja, pašnodarbinātā, strādājat ar projektiem, pati veidojat savus darba plānus?

Man ir gan biedrība "Jauniešu akadēmija "Pacelt Pasauli"” un arī uzņēmums, SIA. Te noderīgas ir iepriekšējos darbos iegūtās pārdošanas prasmes, arī projektus varam realizēt, pateicoties sevis pārdošanai, vienojoties, tiekoties ar cilvēkiem, un tad, kad šis administratīvais darbs ir izdarīts, var ķerties pie pārējā.

Cik proporcionāli daudz darba paņem konsultēšana, cik administatīvais darbs, mārketings, gatavošanās, varbūt joprojām kāda izglītošanās?

Tas atkarīgs no tā, vai un kāds projekts tajā brīdī rit. Piemēram, tagad, oktobrī aktivizējas skolas, ar kurām strādājam līdz maijam. Šie projekti nav vasarā, kad ir citi. Ar uzņēmējiem gadās kādi uzplūdi un atplūdi, līdzīgi ar individuālajām konsultācijām. Gadās, kad dienā nākas individuāli apkalpot 50-60 cilvēku. Skolās parasti pēc novadītas nodarbības klasē stāv rinda pēc individuālajām konsultācijām. Bieži trīs stundu vietā nākas nosēdēt piecas un vairāk. Bet man ir prieks par bērnu lielo interesi.

Kāpēc izvēlējāties koučingu studēt ārzemēs - Koučinga Akadēmijā un Jauniešu Koučinga Akadēmijā Londonā. Arī Latvijas augstskolas piedāvā studijas maģistra studiju programmas "Karjeras konsultants". Lielbritānijā ir labākas propgrammas vai tajā laikā Latvijā vēl šo profesiju nevarēja apgūt?

2009. un 2010. gadā Latvijā no tā nebija nekā, bet, ja arī būtu, gribēju studēt koučingu ārzemēs, jo tur ir vairāk studiju priekšmeti. Londonā bija tādi priekšmeti kā neirolingvistiskā programmēšana, mērķu plānošana, personīgās izaugsmes trenera kurss, mazo un vidējo uzņēmumu, korporatīvo klientu, jauniešu izaugsmes veicināšanas apmācības kurss – katrai auditorijai ir sava specifika. Nevari iet ar jauniešu izaugsmes programmu pie bankas un banku programmu pie jauniešiem! Man patika, ka tur bija daudz priekšmeti, arī kā uzbūvēt koučinga biznesu.

Es gribēju visu apgūt pamatīgi un dziļi, ko ar aizrautību darīju, pabeidzot studijas ar izcilību un iegūstot tiesības uzrunāt jaunos studentus.

Man patika studiju laiks, jo tas bija ļoti iedvesmojošs.

Studijas bija grūtas? Vai, ja patīk, nekas nav grūts?

Sākumā bija grūti, kamēr iepazinu specifisko terminoloģiju, bet, kad tā tika apgūta, viss aizgāja viegli, jo patiešām interesēja.

Jums joprojām ir kas jauns jāmācās vai pietiek ar jau iegūto izglītību un praktisko pieredzi, kura nāk no darba ar cilvēkiem?

Manuprāt, pareizi ir mācīties visu laiku. Es labprāt pamācītos klāt kādas jaunas metodikas, apgūtu jaunus instrumentus cilvēku testēšanā un iespēju noteikšanā. Pagaidām gan neko labāku par pieminēto DISC testu neesmu atradusi. Beigsies Covid-19 pandēmija, būs jābrauc mācīties.

Redzot, ka esat atradusi savu īsto ceļu karjerā un tas ir tas, ar ko visu turpmāko dzīvi gribētu nodarboties un tālāk šajā jomā pilnveidoties?

Kā Latvijas Karjeras atbalsta asociācijas pārstāve esmu pieteikusies nacionālā korespondenta vietai Starptautiskajā karjeras atbalsta asociācijā, kas būtu kā savienotājvads starp pasauli un Latviju. Gribu redzēt plašāk, globāli, kas notiek valstīs, iegūt citu valstu pieredzi, iepazīt viņu metodikas, dalīties ar mūsējām.

Kādiem jauniešiem un pieaugušajiem jūs ieteiktu iet studēt šo specialitāti, vienalga ārzemēs vai Latvijā? Ar ko viņiem pēc tam jārēķinās profesijā darba slodzes, darba režīma un atalgojuma ziņā?  

Skolās šobrīd karjeras skolotāju atalgojums ir ļoti neliels iepretim ieguldītajam darbam. Bet, ja cilvēks ir ar "draivu" un ambīcijām un gatavs strādāt ar projektiem, pats uzstāties dažādās vietās, var veidot savu uzņēmējdarbību, tad ir citādāk. Izpildījums šai profesijai var būt ļoti spēcīgs, var strādāt ar Eiropas projektiem gan Latvijā, gan Briselē un citviet. Iespējas ir.