Kā un kad jūs nokļuvāt dejas pasaulē?

Par skolotāju gribēju kļūt jau kopš agras bērnības, vēl gāju bērnudārzā – man šķita, ka ir interesanti visus komandēt, ka visi tev klausa... Arī mamma teica, ka jau bērnudārzā esmu teikusi, ka gribu kļūt par skolotāju. Sāku dejot kolektīvā „Dzirkstelīte”, un savos sešpadsmit gados jau uzskatīju, ka esmu tik liela māksliniece, ka varētu kļūt par deju pedagoģi. Aizgāju uz Valsts deju ansambļa „Daile” studiju, mani uzņēma, un ar to manas ambīcijas kļuva vēl lielākas: atgriezos savā skolā, kur kādreiz mācījos – tā bija Rīgas 2. pagarinātās darba dienas skola –, un izteicu vēlmi vadīt deju kolektīvu. Pašai par pārsteigumu mani arī pieņēma šajā darbā. Sākumā strādāju bez algas, lai paskatītos, vai es to varu un kā es to daru un, tad jau nākamajā mācību gadā man piedāvāja šo darbu turpināt jau ar atalgojumu. Vēlāk sekoja darbs dažādos kultūras namos un pamazām deju kolektīvu, ko vadīju, kļuva arvien vairāk. Bet par dejas horeogrāfiju sāku interesēties uzreiz. Kad trauks ir pilns, tas līst pāri malām. Līdzīgi ir ar cilvēka radošo enerģiju – ja tā līst pāri, ir kaut kur jāizpaužas. Tā kā

man dzīvē vienmēr svarīgākais ir bijusi deja, es sāku radīt – lai caur deju izteiktu savu pasaules uztveri, izjūtas un emocijas.

Mani interesēja nevis aprakstīt to vārdos, bet ielikt kustībā, un izdarīt to tā, lai skatītājs to nolasa.

Kur apguvāt horeogrāfa profesiju?

Kauns atzīties, ka tikai savos četrdesmit divos gados, kad jau biju ieguvusi dejas profesionāļu atzinību un arī dažādas šīs nozares godalgas, sāku mācīties augstskolā – par deju pedagoģi. Līdz tam strādāju šajā profesijā tikai ar vidusskolas izglītību. Nebija nekā vairāk, tikai... milzīga kaislība un mīlestība pret deju. Tāpēc varu droši apgalvot, ka

horeogrāfs un dejas pedagogs, līdzīgi kā aktieris, nav profesija – tā ir dabas dāvana.

To nevar iemācīt. Ja tu nededz, ja tas nav tevī, tad šo ceļu nevajag iet – tas nav tavs ceļš. Bet dejas pedagoga profesijas diplomu esmu ieguvusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā.

Kāda ir tipiska horeogrāfa darbdiena?

Piemēram, šodien: no rīta biju uz sapulci Valsts izglītības satura centrā, kur notika šovasar gaidāmo XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku deju laukumu zīmējumu atrādīšana. Kamēr viss tika saskaņots, pagāja četras stundas. Patiesībā tas, ka tev vispār uztic šo darbu un uz tevi paļaujas, ir augstākā pilotāža. Bet pamatā horeogrāfa darbs paiet mājās, klausoties mūziku un zīmējot jeb pierakstot deju. Ik pa laikam ir kāda sapulcīte, ja piedalies kādos citos projektos, bet vakaros ir mēģinājumi. Šovakar – divām grupām, un tās ir kopā piecarpus stundas, līdz pusvieniem naktī. Divas reizes nedēļā esmu sākusi vadīt arī bērnu deju kolektīvus. Bērni prasa ļoti lielu atdevi, pie viņiem jāiet ar piepildītu dvēseli, ir jābūt maksimālā tonusā – kā aktierim teātra izrādē. Viņi momentā pieķers, ja būsi falšs.

Brīvdienu praktiski nav, jo vienmēr kādam no manis vadītiem kolektīviem ir koncerts.

Ar kādiem kolektīviem jūs strādājat?

Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā vadu JDK „Bramaņi” – A un B kvalitātes grupas, VEF Kultūras pilī – vidējās paaudzes deju kolektīvu „Dižbramaņi”. Ādažu pamatskolā ir četras bērnu grupas. Un vēl esmu Limbažu apriņķa deju kolektīvu virsvadītāja, tur arī ir savi pienākumi.

Vai, strādājot ar deju kolektīviem, nepieciešams papildus mācīties?

Vienmēr jau gribas domāt, ka visu māku, visu zinu, bet, paldies Dievam, ka darba procesā līdzās ir jauni un talantīgi cilvēki, kuri tev liek kritiskāk paskatīties pašam uz sevi, mudinot attīstīties un iet tālāk. Nav obligāti jāiet skolā, bet ir jābūt vēlmei pašattīstīties, iet uz priekšu un meklēt arvien jaunus izaicinājumus. Skaidrs, ka sēdēt uz vietas ir zināms komforts, bet – tas ātri apnīk, jo šādā dīkstāvē nav radošuma. Vienmēr ir bailīgi un arī vilinoši izkāpt no savas komforta zonas un izaicināt sevi izdarīt ko tādu, ko vēl nekad neesi darījis. Piemēram, savai jaunajai horeogrāfijai izvēlēties tādu muzikālo materiālu, kādu nekad neņemtu. Jo, atrodot tam risinājumu, tu ne tikai audz, bet arī gūsti dubultu baudu.

Kādas prasmes un zināšanas nepieciešamas horeogrāfam?

Ja skolas laikā domāju, ka man matemātika nav nepieciešama, es taču esmu dejotāja, tad tagad varu teikt, ka matemātika un ģeometrija ļoti noder – īpaši, gatavojoties deju svētkiem. Jo, kad tev jāuzliek uz laukuma simtu četrdesmit četri deju kolektīvi (ap divi tūkstoši dejotāju), jāaprēķina, kā izveidot vienu vai otru zīmējumu, jāizskaitļo, cik ātri dejotāji noskries konkrēto attālumu, cik garas līnijas ir vertikālē, horizontālē un cik – diagonālē, matemātiskais prāts ļoti noder.

Kādas rakstura īpašības nepieciešamas, lai labi veiktu darbu?

Neprāts. Uzdrīkstēšanās. Pacietība, jo ne vienmēr viss izdodas uzreiz. Un iecietība pret dejotājiem, jo var gadīties, ka tava deja kādu arī neuzrunā, uzreiz neieinteresē. Tad jādara viss, lai tā iepatiktos, un te noder viltība, viedums, gudrība un pedagoģiskās zināšanas un prasmes. Tas gan vairs nav horeogrāfa darbs, tas jau ir deju pedagoga darbs.

Kādi ir lielākie izaicinājumi šajā profesijā?

Ļaut sev augt. Pat, ja ko nesaproti un sevi tajā neredzi, vienalga ķerties tam klāt un mēģināt izdarīt. Tu nevari augt, esot absolūtā harmonijā ar sevi. Izaicinājums ir tad, ja tu mēģini darīt to, kas disonē ar tevis paša priekšstatiem par savām spējām.

Kādas ir horeogrāfa profesijas izaugsmes iespējas?

Horeogrāfs var augt tikai sevī, nekur citur. Jo tu precīzāk spēj nodot savu mesidžu [ziņu], jo raitāks ir katras nākamās dejas solis, jo tu arvien audz. Ja es būtu jauna, es teiktu, ka izaugsmes iespēja ir parādīt sevi deju jaunrades skatē, piedalīties deju svētkos, bet šodien es atļaujos apgalvot, ka horeogrāfa lielākā izaugsme ir augt sevī pašā. Katru nākamo deju izveidot tādu, kas pašam ir pārsteigums un šķiet kā brīnums. Jā, priekš manis tā ir lielākā izaugsme.

Un gandarījums?

Tiklīdz tu sevi pārvari, ir gandarījums. Protams, tas ir arī tad, kad dejotāji, nezinot, kas ir dejas autors, ir sajūsmā: «Šī deja gan ir forša! Man – pati mīļākā!» Un skatītāju aplausi, kurus nekādi nevar izlūgties, ja viņiem deja nepatīk.

Es jau vispār pedagoga darbu uztveru kā aktiera darbu, bet horeogrāfiju kā teātra izrādi. Un, ja pēc izrādes skatītājs ceļas kājās, tas ir milzīgs gandarījums un lepnums par paveikto.

Kādas ir šīs profesijas ēnas puses?

Atalgojums. Iespējams, kādam šķiet, ka nekas grūts nav izveidot trīs minūšu deju, bet – nereti tas var ilgt trīs līdz piecus mēnešus, diendienā par to domājot. Varbūt gadās to izveidot trīs, četru nedēļu laikā, bet tā ir reti. Protams, veicot kādus pasūtījuma darbus, nekad nevari zināt, vai izdosies.

Arī iedvesmas trūkums, skrienot no viena darba uz otru, var būt šīs profesijas ēnas puse. No tevis gaida iedvesmu, bet tev pat nav laika, kad atvilkt elpu. Tad gribas teikt: ļaujiet man piepildīties, kādu mirkli pabaudīt dzīvi, lai šo baudījumu varu ielikt dejā. Jo tu vari dot tikai to, kas ir tevī pašā. Un galvenais šajā profesijā ir piepildīta dvēsele.

Cik svarīga ir sadarbība ar kolēģiem?

Katram tas ir citādāk. Radīšanas sākuma procesā man patīk būt vienai, gluži kā filozofam, kas pārņemts ar kādu domu. Tad es atveru sevi pasaulei un ļauju ienākt pasaulei sevī. Sadarbība ar kolēģiem man ir vajadzīga vielmaiņai. Mēs pat varam neapspriest dejas, vien parunāties par vaļaspriekiem, un tu jau dabū ķīmisku reakciju, kas ir sava veida atjaunošanās. Satiekoties ar dulliem cilvēkiem, tu saproti, ka neesi viens šajā pasaulē.

Kāds ir horeogrāfa profesijas pieprasījums Latvijas darba tirgū?

Tā kā mums ir Deju svētki – gan skolu jaunatnes, gan vispārējie –, horeogrāfam ir daudz iespēju, kur izpausties. Turklāt viņš var izpausties ne tikai tautas dejā, arī baletā, balles dejās, mūsdienu dejā, hiphopā.

Domāju, ka ārzemēs darba iespējas nav tik lielas kā Latvijā, jo latvieši ir tie, kuri dzied un dejo. Katrā skolā, katrā uzņēmumā, katrā lielākā vai mazākā kolektīvā ir cilvēki, kuri grib dejot, tāpēc, ja vien horeogrāfs ir entuziasma pilns, darbu var atrast.

Ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri vēl domā, vai apgūt šo profesiju?

Ja vēl tikai domā, es neieteiktu to izvēlēties. Tie lai meklē ko citu. Bet tiem jauniešiem, kuri jau dzīvo dejas pasaulē un zina, ka to grib, noteikti iet un mēģināt darīt. Un, lai arī horeogrāfa profesija nav tā finansiāli ienesīgākā, tam nevajadzētu būt šķērslim, jo prieku un baudu dzīvē ne par kādu naudu nevar nopirkt.