Intervija ar Daci Pāži,

Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas pasniedzēju, grāmatsējēju-mākslinieci

Kur Jūs iemācījāties grāmatsējēja prasmes?

Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā, Ādas dizaina nodaļā, kurā apgūst ādas apstrādi, aksesuāru dizainu un grāmatu siešanu. Pēc tam Mākslas akadēmijā izmācījos restauratoros. Pēc akadēmijas pabeigšanas saņēmu piedāvājumu strādāt par pasniedzēju šajā pašā skolā.

Ko nozīmē grāmatu siešana?

Skolā audzēkņi mācās grāmatas uzbūvi, piegriezt baltas lapas, locīt tās burtnīcās un sašūt un visbeidzot izveido grāmatas vākus. Turklāt ir dažādi grāmatsiešanas tehnikas veidi - līmes un bez līmes sējumi. No bezlīmes sējumiem var minēt armēņu un Bizantijas veida sējumus, kas atšķiras ar grāmatas sašūšanas un muguras stiprināšanas veidu. Piemēram, Sāremā salā seminārā pasniedzējs – grāmatu restaurators no Igaunijas Nacionālās bibliotēkas mācīja sašūt baltas lapas, kā to darīja Bizantijas laikā. Šim laikam raksturīgi ir grāmatu vākos izmantot koku gan apvelkot to ar ādu, gan atstājot neapvilktu. Koka vāki un burtnīcas ir sasieti uz auklām.

Ko dara grāmatsējējs-mākslinieks?

Izgatavo grāmatas kā mākslas darbus, objektus.

Ir pierasts redzēt ierasto „Daiļrades” ādas produkciju, bet mēs cenšamies šo stereotipu par ādas izstrādājumiem lauzt.

Audzēkņiem patīk gatavot priekšmetus, kurus pēc tam paši var lietot, piemēram, piezīmju blociņus. To izveidē izmanto arī dažādus netradicionālus materiālus, piemēram, organisko stiklu, sadzīvē izmantojamus priekšmetus un eksotiskas ādas (čūskādu, raju). Tā rodas arī interesantas dāvaniņas. 

Nazis ir viens no galvenajiem grāmatsējēja instrumentiem. Ar to griež un plānina ādu, kartonu un citus palīgmateriālus.  Gatavojot „Igauņu grāmatsiešana cauri gadsimtiem” grāmatu man  pēkšņi radās ideja uz vāka iestrādāt savu ādas plānināmo nazi. Tagad man jāmeklē jauns darba rīks. Bet par šo grāmatu man pašai ir lepnums un gandarījums.

Kā Jūs saņemat pasūtījumu?

Mēs sadarbojamies ar izdevniecībām, no kurām saņemam pasūtījumu-grāmatu, kas ir tikai salocīta burtnīcās un nav vēl sašūta. Tālāk jau paši domājam un veidojam burtnīcu sašūšanu un vāku dizainu.

Esam arī Ādas dizaina un grāmatsējēju asociācijā, ar kuras palīdzību piedalāmies izstādēs un semināros. Izstādes apmeklē kolekcionāri, kuri nopērk mūsu izstādītos darbus un pēc tam pasūta jaunus darbus, piemēram, enciklopēdijas.

Lietuvā piedalījāmies izstādē ar veiksmīgu mini grāmatiņu. Ar kolēģi radījām  Kārļa Skalbes grāmatiņu „Kaķīšu dzirnaviņas” braila rakstā. Tas ir bezlīmes, armēņu sējums,  kur grāmatas sašūšanā, bloka montēšanā līme netiek izmantota.

Šajā grāmatā ir ilustrācijas, kuras neredzīgais bērns pēc formas un faktūras var sataustīt, piemēram, meldera mētelīti, siena kaudzi, lādi, suni.

Ar ko sākas grāmatas siešanas process?

Vispirms saņem grāmatu, izšķirsti to, izlasi. Ir bijis pasūtījums iesiet igauņu haikas, bet pat igauņi nevarēja man palīdzēt un iztulkot, jo autora valodā bija daudz jaunvārdu. Nācās izmantot savas izjūtas ap šo grāmatu un haiku ritmu.  

Kad gatavoju A.Puškina „Jevgēņiju Oņeginu”, izlasīju to krieviski, pēc tam noskatījos arī operu. Tad sāku domāt kā tā varētu izskatīties, kā būs sašūta un kāds vāks.Sarežģītākais visā procesā ir ielikt vākos. Dažreiz ir gadījies ielikt grāmatu otrādi.

Vai ir kādas „ēnas puses” šajā darbā?

Drīzāk interesanti izzināt dažādas tautības un atšķirīgās gaumes. Piemērām, ziemeļtautām patīk askētiskāki darbi, krieviem pamatīgāki -r vēsturiski pareizi  un bagātīgi sējumi. Par mūsu sagatavoto A.Puškina „Jevgēņiju Oņeginu”  teica, ka Mercedesa mašīnā esam ielikuši Žiguļa motoru.

Kā varat savas zināšanas papildināt?

Piedaloties izstādēs, biennāles, semināros un kursos. Tur rodas arī jauni kontakti. Tā ka jābūt ne tikai radošam, bet arī ļoti komunikablam. Sanktpēterburgā bija iespēja apmeklēt darbnīcu, kur meistari strādā izmatojot vecās tehnoloģijas, piemēram, saliek katru grāmatas lappusi uz druku pa burtiņam. Mākslinieki, grafiķi veido ilustrācijas dažādās grafikas tehnikās. Pēc tam grāmatsējēji sašuj burtnīcas, veido vākus, liek grāmatu vākos. Viena grāmata tiek izdota ne vairāk kā 30 eksemplāros, tā saglabājot autentisko grāmatu izgatavošanas metodi.

Atjaunots 2017. gada 16. februārī
Publicēts 2014. gada 30. jūnijā