Vai jūsu ģimenē ir kāds profesionāls pavārs? Kāpēc izvēlējāties šādu profesiju?

Ģimenē nav profesionālu pavāru. Protams, mamma mājās gatavoja, taču mēs dzīvojām divatā un man pašam bieži nācās gatavot sev ēst. Man tas padevās. Pēc devītās klases devos mācīties par pavāru Rīgas Pārtikas un tirdzniecības profesionālajā vidusskolā.  Saprotams, ka vajadzēja iziet obligāto praksi un pēc tam sāku meklēt darbu. Mēģināju iekārtoties restorānā “Rīga”, bet saņēmu atteikumu, taču izdevās iekārtoties darbā jaunatvērtajā “Hotel de Rome”, kas tikko kā uzsāka darbu un komplektēja arī restorāna komandu. Šajā amatā nostrādāju apmēram gadu. Vēlāk gribēju sākt strādāt flotē, bet diemžēl nebija šādu iespēju un es uz laiku par pavāra darbu uz kuģa aizmirsu. Zināmā mērā profesijas izvēle saistās ar mammas māsas vīra profesiju, kurš bija flotes kapteinis. Viņš man palīdzēja saņemt jūrnieka pasi, lai es varētu sākt strādāt uz flotes kuģiem.

Kā tad tomēr tikāt uz kuģa?

Tā bija sakritība – mana brālēna uzņēmums „Rīgas kuģniecība” sniedza tīrīšanas pakalpojumus, un savstarpējās sarunās radās jautājums, vai brālēns nezina kādu pavāru, kurš būtu gatavs strādāt uz kuģiem. Tā nu es jau pēc nedēļas nokļuvu uz kuģa. Tas bija sauskravu kuģis, kas vadāja visa veida kravas, sākot no minerālvielām līdz kokmateriāliem. Darba areāls aprobežojās ar Baltijas jūru: divus mēnešus reiss, divus mēnešus krastā.

Komandā bija 13 cilvēki – tas nav daudz un viens tiku galā ar visiem pienākumiem, sākot no produktu pasūtīšanas līdz gatavošanai un trauku mazgāšanai.

Komandām līdz 15 cilvēkiem parasti ir viens pavārs, bet lielākām komandām nāk klāt bufetnieks, kura galvenie pienākumi ir galdu servēšana, trauku novākšana un mazgāšana, kā arī dārzeņu tīrīšana un telpu uzmazgāšana. Katlus un pannas vienmēr mazgā pavārs.

Vai ir kāds reglaments, kas jāliek galdā komandai?

Ir noteikumi, ka jābūt zupai, otrajam ēdienam un desertam. Reglamenta, ko tieši ir jāgatavo, nav – tā ir brīva pavāra izvēle. Zināšanas, kā pasūtīt pārtiku, kā to uzglabāt, kā gatavot un tamlīdzīgi, apgūst gan skolā, gan arī uz kuģa. Tagad ir izstrādātas programmas, kas atvieglo produktu pasūtīšanu atkarībā no paredzētā reisa ilguma un komandas locekļu skaita. Garajos reisos ir jāparedz rezerves vairākiem mēnešiem, jo nekad nevar zināt, vai nesanāks kāda aizķeršanās.

Vai produktu izvēle ir tikai paša pavāra variācija par tēmu?

Bieži ir ierobežots finansējums,

bet tas ir atkarīgs no kompānijas – ir kompānijas, kurās jāiekļaujas, piemēram, astoņos eiro dienā vienam komandas loceklim,

tāpat ir kompānijas, kur vispār netiek ierobežoti ēdināšanas izdevumi – tad var dot vaļu iztēlei.

Vai jūrnieki ir izlepuši?

Jā, viņiem ir pietiekami augstas prasības pret ēdienu. Saprotams, ka kādam komandas loceklim negaršo rīsi vai griķi, citam cūkgaļa. Cenšos pieskaņoties, lai visi varētu garšīgi paēst – kad iepazīsti komandu, tad šo jautājumu var viegli atrisināt, jo vienmēr varu piedāvāt alternatīvas – pagatavot vairākus ēdienus. Nekad nav tā, ka jūrniekiem nav izvēles iespēju – parasti otrajā ēdienā ir vismaz divu veidu gaļa un zivis, kā arī var dabūt papildporcijas. Vienmēr jūrniekam pieejams arī nakts ledusskapis, kur ir dažāda veida produkti – desas, sieri, musli, sulas un protams, maize. Kad pašam pietrūkst ideju, tad palīgā var ņemt internetā atrodamās receptes. Vienmēr skatos, kādi produkti ir pieejami un no tiem kombinēju maltītes. Produktu pieejamība dažādās valstīs ir ļoti atšķirīga, taču, manuprāt, viskvalitatīvākie produkti ir tieši Baltijas valstīs. Es runāju par piena produktiem, desām, kūpinājumiem – Rietumvalstīs tik kvalitatīvu produktu nav.

Nereti mēs kopā ar komandu  makšķerējam. Tie ir svētki, kad tiek pasniegtas tikko ķertas un pagatavotas zivis.

Vai kapteinis un pirmais stūrmanis ēd to pašu, ko komanda?

Jā, parasti īpašu prasību augstākā ranga oficieriem nav. Manā pieredzē ir tikai viens kapteinis, kuram gatavoju atsevišķi, jo viņam ļoti garšoja paipalas. Es viņam speciāli pasūtīju paipalas un gatavoju visdažādākajos veidos – ceptas, tvaicētas un tamlīdzīgi.

Vai ņemat vērā arī komandas nacionālo sastāvu?

Protams, tas ir ļoti nozīmīgs aspekts. Esmu strādājis arī ar filipīniešiem. Viņiem bija līdzi savs pavārs, kuram es, kā galvenais kuģa pavārs, no rītiem izsniedzu pārtiku, bet gatavoja viņi paši. Es gatavoju tikai oficieru sastāvam, kuri pārstāvēja Latviju, Krieviju un Ukrainu, kur ēšanas tradīcijas ir līdzīgas.

Kādus ēdienus gatavot jums pašam patīk vislabāk?

Tās ir zupas – svaigu un skābu kāpostu, soļanka, harčo, zirņu zupa ar cūkas stilbiņu, frikadeļu un tamlīdzīgi, jo tās ēd praktiski visi.

Vai ir nācies gatavot arī ekstremālos apstākļos – vētras laikā, kad kastroļi un pannas pa plīti danco?

Jā, tā ir pavāra darba specifika, neatkarīgi no apstākļiem pavāram ir jāstrādā. Sarežģītos apstākļos izvēlas vienkāršotu ēdienkarti. Cenšos vētras laikā izvairīties no mērču un zupu gatavošanas, jo nekad nevar zināt, kurā brīdī kuģis sasvērsies. Trauku noturēšanai vajadzīgajās vietās ir speciāli skapīši ar maliņām un nofiksētām durtiņām, savukārt uz galdiem ir gumijas galdautiņi, pie kā trauki burtiski pielīp. Saprotams, ka lielā vētrā zupa un tēja no jebkura trauka gribēs izlīt.

Šobrīd jūsu darba režīms ir divas nedēļas jūrā, divas nedēļas krastā. Vai vienmēr esat strādājis uz īsajiem reisiem?

Nebūt nē – divdesmit gadus es nostrādāju tālajās jūrās un vienā brīdī sapratu, ka tikai pusi no dzīves esmu bijis mājās. Dēls izauga gandrīz bez manis, tāpēc nomainīju kompāniju un sāku strādāt šādā režīmā.

Katrā gadījumā arī kuģu pavāru profesijā pastāv izvēles iespējas – strādāt tālajās jūrās un ilgi būt prom no mājām vai strādāt tepat Baltijas jūrā.

Jūs teicāt, ka pavāram jāstrādā arī tad, kad komanda atpūšas. Vai tas nozīmē, ka nemaz netiekat krastā?

Nē, tā nebūt nav, esmu bijis krastā ļoti dažādās pasaules zemēs un daudz ko ieraudzījis. Viseksotiskākā man šķiet Āfrika.

Vai kuģa pavārs nopelna daudz vairāk nekā vidēja restorāna pavārs?

Alga ir laba, bet jāņem vērā, ka mēnesī nopelnītais ir jādala divās daļās – kad esmu krastā, algu man neviens nemaksā un jāiztiek ar to, kas nopelnīts divās nedēļās.

Ļoti laba alga pavāram skaitās 3500 eiro mēnesī.

Pavisam neliela daļa kompāniju maksā algu ne tikai par jūrā pavadīto laiku, bet arī tad, kad esi mājās – šajos gadījumos alga ir mazāka, bet tiek izmaksāta katru mēnesi.

Ja šodien būtu jāizvēlas profesija, vai ietu to pašu ceļu?

Par pavāru mācīties es ietu, taču varbūt darītu kaut ko savādāk – censtos šajā profesijā sasniegt vairāk.