Kā Tu izvēlējies strādāt šajā jomā un kur apguvi šo profesiju?

Man skolā 4. klasē sāka mācīt vēsturi. Jau pirmās vēstures stundas beigās es zināju, ka būšu vēsturniece. Pēc vidusskolas studēju Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Skaidri zināju, ka negribu strādāt skolā. Tādēļ biju ļoti priecīga, ka pēc studijām tiku nosūtīta darbā uz Gulbenes muzeju. Interesanti, ka skolā tomēr sanāca strādāt – 20 gadus mācīju dažas vēstures stundas nedēļā. Jāteic, ka man patika darbs ar jauniešiem.

Tolaik Gulbenes muzejs tikko bija kļuvis par patstāvīgu muzeju. Viss bija jāsāk no paša sākuma. Jāveido, jāreģistrē un jāpēta krājums. Jāveido ekspozīcijas un jāorganizē izglītojošie pasākumi. Diemžēl tolaik nevarēja iegūt izglītību muzeoloģijā. Visu apguvu pašmācības ceļā. Es tikai pēc apmēram pēc pieciem, sešiem gadiem sajutos kā pilntiesīgs muzeja darbinieks. Muzejs bija neliels, un tādēļ visiem bija jādara viss, iespējas specializēties nebija. No otras puses tādā veidā var ļoti labi saprast, kas ir muzejs.

Vai arī tagad nepieciešams papildus mācīties?

Visu laiku sevi jāizglīto par savas jomas zinātniski pētnieciskajiem jautājumiem un par jaunumiem sabiedrisko attiecību jomā. Pievienotā vērtība kuratora darbam ir tas, ka sarunās ar kolēģiem ļoti daudz vari iemācīties. Pašai nebūtu tik daudz laika pētīt un lasīt. Ļoti svarīgi ir iet skatīties savu kolēģu izstādes, braukt uz konferencēm, apmeklēt ārvalstu muzejus.

Katram muzeja speciālistam, sākot darbu muzejā, jākārto pieci ekspozīcijas eksāmeni – jāspēj novadīt ekskursija visā mūsu muzeja ekspozīcijā. Tas nepieciešams, lai saprastu reālo vidi, kurā būs jāstrādā un  nepieciešamības gadījumā varētu apmeklētājiem novadīt ekskursiju un spētu atbildēt uz visiem jautājumiem. Prasība attiecas uz visu līmeņu speciālistiem. Arī pētniekam, kurš ikdienā ar apmeklētājiem nesaskaras, jāspēj nolasīt lekcija studentiem vai interesentiem par ļoti specifiskiem jautājumiem.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Izstāžu un ekspozīciju kurators koordinē darbu, kas nepieciešams, lai radītu muzeja produktu – izstādi jeb ekspozīciju. Darbs muzejā prasa ļoti striktu laika plānošanu. Izstādes un izpētes darbi tiek plānoti gadiem uz priekšu. Mums ir plāns gan desmit, gan pieciem, gan diviem un trijiem gadiem. Katru gadu muzeja zinātniskā padome pieņem gada darba plānu. Ir jāsaskaņo visu kolēģu individuālais darbs, lai beigās rastos izstāde. Kurators ir sava veida projektu vadītājs, kurš vienlaikus var diriģēt visu procesu vai būt tikai viens no spēlētājiem. Piemēram, 2015. gadā Rīgas pilij svinēsim 500 gadus. Lai mēs varētu veikt ieplānotos darbus (izdot grāmatu, sarīkot konferenci un izveidot izstādi), mūsu arheologi jau strādā šīs tēmas izpētē. Izstādi varēsim sarīkot gada laikā, bet izpētei vajadzīgi trīs līdz septiņi, reizēm pat vairāk gadu. Savlaicīgi jāieplāno priekšmetu restaurācija, kas var ilgt pat vairākus mēnešus. Reizēm ideja par izstādi rodas izpētes gaitā. Citreiz, veidojot izstādi, savācam tik daudz materiāla, ka varam sagatavot labu publikāciju.

Muzeja pamatekspozīcija parasti tiek izstādīta desmit un vairāk gadus. Tās veidošana ir darbietilpīgs un dārgs process. Taču nav tā, ka pamatekspozīcijā nekas netiek mainīts. Krājuma glabātājs un restauratori regulāri apseko eksponātus. Ja priekšmetam konstatē bojājumus, tas tiek nomainīts un nodots restaurācijai. Reizēm daļa ekspozīcijas morāli noveco un ir jāmaina. Gadās arī tā, ka izpētes rezultātā tiek atklāti jauni fakti vai priekšmeti, kas labi papildina pamatekspozīciju. Esam liels muzejs, tāpēc katru gadu veidojam divas vai trīs lielas izstādes. Sekojot aktuālajiem notikumiem vai gadadienām, veidojam arī mazākas izstādes. Piemēram, 2012. gadā izveidojām izstādi „Valsts prezidenta institūcijai Latvijā - 90”. Gatavojam arī ceļojošās izstādes, lai cilvēki jebkurā Latvijas vietā varētu apskatīt muzeja veikumu. Piemēram, izstādes tiek vestas uz skolām. Veidojam arī palīgmateriālus, darba lapas, reizēm CD, lai skolotājs varētu izmantot izstādi mācību stundām. Ja saņemam kādu unikālus priekšmetus dāvinājumā, veidojam ekspresizstādes uzreiz. Šeit mērķis ir parādīt, ka joprojām veidojam krājumu. Tā ir arī iespēja pateikties eksponāta dāvinātājam. Katru no šīm izstādēm organizē kurators.

Kā notiek izstāžu veidošana?

Vispirms rodas izstādes vīzija, ideja par to, ko gribam un varam sasniegt. Jāsaprot, vai mums ir pietiekama bāze (muzeja krājums), lai realizētu ideju. Tālāk tiek veidota izstādes koncepcija. Nosakām izstādes mērķi un uzdevumus – ko gribam ar izstādi pateikt un kam gribam pateikt (nosakām mērķauditoriju). Tad kārta nāk detalizēta plāna izstrādei par katru no darba fāzēm. Katrai fāzei ir apakšpunkti vismaz četros, piecos līmeņos. Tikai pēdējā līmenī tiek minēti konkrēti priekšmeti, kas izstādē tiks eksponēti. Izvēlētos priekšmetus apskata restauratori, lai novērtētu, vai tie ir gatavi izstādīšanai, vai tos nevajag apkopt vai restaurēt. Paralēli top izstādes mākslinieciskā koncepcija. Mums muzejā ir savs mākslinieks, ar kuru man ļoti cieši jāsastrādājas. Viņam jāsaprot, ko gribam ar šo izstādi parādīt. Muzeja vēsturnieki pēta izstādāmos priekšmetus un konsultē mākslinieku, kā tos vislabāk parādīt vitrīnā. Svarīgi, lai vizuālais eksponāta pasniegšanas veids nenomāktu pašu eksponātu. Jāpanāk, lai izstāde būtu vizuāli baudāma gan kopumā, gan pa atsevišķām sadaļām. Vienlaikus tai jābūt pietiekami izglītojošai apmeklētājiem, kuriem nav specifisku vēstures zināšanu. Mēs ļaujam apmeklētājam iepazīt vēsturi caur autentisku priekšmetu un viņa stāstu. Šeit jāpiesaista muzejpedagogi, lai izstādi veidotu noderīgu skolēniem. Lai tajā apskatāmās tēmas būtu piesaistītas skolas mācību standartam un vēstures skolotājam būtu iemesls atvest klasi uz muzeju. Muzejpedagogi nereti palīdz piekoriģēt eksponātu anotāciju tekstus, lai tie nebūtu pārāk sarežģīti vai gari.

Kad izstāde ir tapusi, viss tiek fiksēts, lai arī pēc gadiem jebkurš speciālists zinātu, kas un kā tika izstādīts. Visa darba noslēgumā zinātniskā padome izvērtē sagatavoto izstādi un dod vērtējumu par paveikto darbu.

Kāda ir Tava darba ikdiena?

Uzreiz brīdināšu – darbs muzejā nav no tiem mierīgajiem. Visu laiku kaut kas notiek, ir jāorganizē, jātiekas, jāsarunājas. Tas ir tikai tāds mīts, ka pie mums viss ir mierīgi un klusi. Muzejs pilda trīs galvenās funkcijas – veido krājumu, veic krājuma izpēti un izglīto sabiedrību par krājumu. Apmeklētāji, atnākot uz izstādi vai pasākumu, redz tikai vienu daļu no tā, kas notiek muzejā.

Ikdienā mums ir kādi pieci līdz desmit projekti, kas norisinās paralēli. Tas nozīmē, ka vienlaikus notiek gan nākamo izstāžu plānošana, gan tuvāko izstāžu darba grupas koordinēšana, gan sadarbība ar mākslinieku, muzejpedagogiem un pētniekiem. Pamatā veidojam izstādes, izmantojot savu krājumu un pētījumus, tomēr reizēm, veidojot izstādi, mūsu muzejā nav pieejami visi priekšmeti, kas būtu vajadzīgi, lai īstenotu izstādes ideju. Lai sagādātu trūkstošos eksponātus, sazināmies ar citiem muzejiem.

Ja izstāde ir laba, tā jāmēģina „pārdot” citiem muzejiem, kas varētu to izstādīt arī pie sevis. Braucam arī uz skolām, kuras nav varējušas atbraukt pie mums. Ar sagatavotajiem materiāliem un prezentācijām palīdzam viņiem radīt priekšstatu par izstādi un tajā attēloto un iegūt zināšanas.

Vienlaikus iesaistos skolēnu konkursu vērtēšanā par vēstures tēmām. Piedalos arī Valsts Kultūrkapitāla fondam iesniedzamo projektu sagatavošanā.

Vai ir kāda atšķirība darba pienākumos kuratoriem, kas strādā dažāda tipa muzejos?

Pamatprincipi visos muzejus ir vieni un tie paši – krāt, pētīt un izstādīt. Mazos muzejos visus pienākumus reizēm dara viens un tas pats cilvēks. Trūkums šādos muzejos ir nepietiekami plašās komunikācijas iespējas ar citiem muzeja speciālistiem un galvenais - diskusijas ar kolēģiem, kas ir viens no nosacījumiem labāka galaprodukta radīšanā. Taču arī mazos muzejos var izveidot izstādes, kas rada rezonansi visā Latvijā.

Kādas prasmes un rakstura īpašības ir nepieciešamas, lai labi veiktu šo darbu?

Nepieciešams plašs redzesloks. Jāinteresējas par notikumiem sabiedrībā, ikdienas aktualitātēm un, protams, arī par vēstures nozari. No vienas puses, kad strādājam ar priekšmetu, jābūt pedantam,no otras puses, kad stāstām apmeklētājiem par šo priekšmetu, jābūt radošam,. Vienlaikus jābūt arī konservatīvam, jo jāievēro krājumu veidošanas noteikumi. Noteikti jābūt mūsdienīgam un jāspēj izmantot jaunākie tehnoloģiskie sasniegumi.

Kādi ir vislielākie izaicinājumi šajā darbā?

Jāmāk noķert mūsdienu ritmu. Tehnoloģijas mainās tik strauji, nāk klāt arvien jauni komunikācijas kanāli. Jāmāk nepalikt vecmodīgiem, vienlaikus nepazaudējot vēsturisko pamatu. Ir jāpalauza galva, lai izdomātu, kā panākt, lai cilvēks, kurš pieradis pie mūsdienu ziboņas, novērtē tūkstošgadīgu priekšmetu. Kā izstāstīt priekšmeta stāstu pietiekami interesanti, nenomācot to. Vienmēr jāatceras, ka, dzenoties pakaļ modernajām tehnoloģijām, var pazaudēt sava muzeja seju.

Kas šajā darbā sagādā gandarījumu?

Man gandarījumu sniedz viss process. Patīk, kad ir labi sastrādājusies darba grupa, kura kļuvusi par domubiedriem. Pateicoties kopīgam darbam, nereti pilnam ar spraigām diskusijām, mums izdodas radīt ”izstādi ar lielo burtu”.

Ir gandarījuma sajūta, kad nāk cilvēki. Un nav tik ļoti svarīgi, cik atnāk. Svarīgāk, kādas emocijas un rezonansi izstāde rada tajos cilvēkos, kas atnāk. Cilvēki pēc izstādes nāk un izstāsta savas ģimenes stāstu, atnes priekšmetus, kas var papildināt redzēto izstādi. Cilvēki uz ielas vai e-pastos interesējas, kad būs nākamā izstāde. Vēl ir interesanti tad, kad veidojas diskusija un reakcija nav viennozīmīga. Tas veicina attīstību.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kuri gribētu apgūt šo profesiju?

Sāc skolā rakstīt zinātniski pētnieciskos darbus, lai saprastu, vai vari, gribi un proti strādāt ar avotiem. Darbs muzejā ir darbs ar avotiem. Avots var būt priekšmets vai fotogrāfija no ģimenes albuma. Ja tev šķiet saistoši uz visu dienu „iekrist” vecmāmiņas albumā un vēl papildus iztaujāt mājiniekus – tas ir signāls, ka tu varētu kļūt par muzejnieku. No skolas priekšmetiem noder pilnīgi jebkas, jo muzeja darbs prasa plašas zināšanas. Ja spēj sevi iedomāties muzeja darbinieka profesijā, tad jāmēģina iesaistīties skolas muzeja darbā. Tur var apgūt pirmās iemaņas ekskursiju vadīšanā.

Nevajadzētu romantizēt arheoloģiju. Pamēģini „Ēnu dienās” pasekot līdzi arheologa darbam. Tā ir ņemšanās pa dubļiem, priekšmetu skalošana un mērcēšana daudzu sezonu garumā. Jāizlasa dažreiz desmitiem grāmatu, lai atrastu atsauci uz atrasto priekšmetu un saprastu, kas tas vispār ir. Te lieti noder tēlainā un telpiskā domāšana, jo jāspēj vienā atlūzā ieraudzīt priekšmetu. Bet pārsvarā tas ir pedantisks pētnieka darbs, kurā tikai dažreiz izdodas atrast brīnumu zem dubļu slāņa.