Kā no tik daudzveidīgā profesiju klāsta Tu izvēlējies kļūt par darba aizsardzības speciālisti?

Daudzi pēc 12. klases īsti nezina, ko vēlas darīt nākotnē. Arī man nebija ne jausmas. Zināju vien to, ka man patīk sports un mūzika. Līdz ar to dokumentus iesniedzu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Taču pēc 1. kursa parādījās šaubas, vai patiešām pieņemts pareizs lēmums. Vidusskolu absolvēju ar labu liecību, un šķita, ka, tā teikt, sava gudrā galva jāliek lietā citā sfērā. Izstājos no akadēmijas un iesniedzu dokumentus Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātē. Tomēr studijas neuzsāku – iezagās bailes: ko es darīšu starp tik daudziem puišiem, turklāt man nepatika apziņa, ka mācības Sporta pedagoģijas akadēmijā esmu tā vienkārši pametusi, bija sajūta, ka darbu neesmu paveikusi līdz galam. Tādēļ no jauna kļuvu par akadēmijas studenti. Un ar otro piegājienu 5 gadus ilgās studijas pabeidzu – ieguvu gan bakalaura grādu, gan sporta pedagoga izglītību. Prakses laikā pastrādāju par sporta pedagogu, trenēju meitenes volejbolā, zēnus - basketbolā. Augstskolas pēdējos kursos uzsāku arī patstāvīgas darba gaitas – sāku strādāt „Statoil” (tagad – „Circle K Latvia”) degvielas uzpildes stacijā (DUS) par pārdevēju, pēc pusgada biju jau DUS vadītājas vietniece, nedaudz vēlāk arī vadītāja. Un viena no manām atbildībām, esot gan vietniecei, gan vadītājai, bija darba aizsardzības joma - rūpes par savu komandu, atbildība par visām bīstamajām iekārtām, kas uzpildes stacijās ir. Un šī darba šķautne ļoti piesaistīja. Lai vēl labāk spētu vadīt komandu, izprast darbiniekus un strādāt ar viņiem, nolēmu maģistrantūrā apgūt personāla vadību. Aizvadīju patiešām brīnišķīgus divus gadus Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā (tagad -  Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskola “RISEBA”), izzinot personālvadību. Tobrīd „Statoil” biju nostrādājusi 9 gadus un šķita, ka izaugsmes griesti šajā uzņēmumā ir sasniegti.

Ko tālāk?

Man bija izkristalizējušās divas sev ļoti tuvas jomas – darba aizsardzība (man patīk šī atbildība par bīstamajām iekārtām, darbinieku instruēšanu, apmācībām, darba vides risku izvērtēšana, to mazināšana) un personālvadība (cilvēku pieņemšana darbā, pārrunas, domāšana par viņu attīstību). Sludinājumos, kur meklēja speciālistus personālvadībā, tika prasīta liela darba pieredze konkrētajā jomā, bet man tādas nebija. Tad kādu dienu pamanīju sludinājumu, kur tika meklēts darba aizsardzības speciālists. Tā kā jau „Statoil” laikā biju pabeigusi 160 stundu ilgu kursu gan ugunsdrošībā, gan darba aizsardzībā, kā arī man bija neliela pieredze, nolēmu pieteikties. Un darbu arī ieguvu. Uzņēmums sniedza pakalpojumus darba aizsardzības un ugunsdrošības jomā. Jaunajā darba vietā aizvadīju divus gadus un tā bija lieliska skola. Man bija aptuveni 100 klienti – slodze bija milzīga, bet es pati to vēlējos.

Katra diena bija savādāka – vienā dienā eju uz kokzāģētavu, otrā dienā – uz skolu. Un katrā sfērā ir sava specifika, savi darba vides riski, kas jāpamana, jāpiefiksē, jāmeklē risinājumi, ieteikumi un jāizstrādā atbilstošs pasākumu plāns to novēršanai.

Papildus darbam uzsāku studijas Rīgas Tehniskajā universitātē darba aizsardzības jomā, jo likums nosaka: par darba aizsardzības speciālistu tā sauktajās bīstamajās nozarēs, piemēram, ražošanā, būvniecībā u.c. sfērās, var strādāt tikai persona, kurai ir maģistra grāds darba aizsardzībā. Un man aptuveni 70% klientu bija tieši no bīstamajām nozarēm.

Vai profesija nepieprasa padziļinātākas zināšanas par katru klientu, nozari?

Es teiktu tā: lai izvērtētu darba riskus būvniecībā, tev nav jābūt būvniekam, tāpat tev nav jābūt ķīmiķim, lai varētu strādāt par darba aizsardzības speciālistu laboratorijā, taču izpratnei un zināšanām par procesiem un tehnoloģijām ir jābūt, jo tikai tos pārzinot, var noteikt darba vides riskus, piemēram, ja Tu nesapratīsi metināšanas procesu, tad nezināsi, ar ko metina, kas izdalās metināšanas procesā, kāda ir bīstamība utt.

Atceros, ka pirms vizītes Ķeguma HES es aptuveni nedēļu meklēju un apguvu informāciju par to, kā HES strādā, kā tur notiek procesi, ko nozīmē turbīnas demontāža un montāža.

Lai arī darbs uzņēmumā man ļoti patika, ar laiku sāku vēlēties nevis strādāt ar 100 klientiem, bet ar vienu. Jo 100 klienti tomēr nozīmē, ka tu aizej pie viena – norādi uz nepilnībām, veicamajiem darbiem, tad skrien jau pie otra. Bet es vēlējos iet dziļumā – strādāt pie viena konkrēta darba devēja un gādāt, lai šajā uzņēmumā darba aizsardzības jautājumi būtu maksimāli sakārtoti. Tobrīd uzņēmums „Olainfarm” meklēja darba aizsardzības speciālistu. Pieteicos, izturēju konkursu un sāku strādāt. Tobrīd uzņēmuma Darba aizsardzības daļai bija jau 55 gadi, tas nozīmēja, ka šai sadaļai viņi pievērsa īpašu vērību. Komandā bijām 5 cilvēki, katram bija uzticēti kādi konkrēti uzdevumi. Manā pārraudzībā bija darba vides risku izvērtēšana, atbilstošas dokumentācijas sagatavošana un jauno darbinieku instruēšana. Uzņēmums ir milzīgs, ar daudzām struktūrvienībām, tāpēc, lai labāk izprastu, ar kādiem darba vides riskiem ražotnēs strādājošie kolēģi saskaras, lūdzu atļauju vadītājam kādu laiku asistēt kolēģiem, lai izprastu, kā tiek ražotas zāles, kas ir tie faktori, kuriem man kā darba aizsardzības speciālistam ir jāpievērš uzmanība. Iesākot darbu „Olainfarm”, man bija ļoti daudz neskaidru jautājumu, jo nozare man bija sveša. Viens no jautājumiem, kuru gribēju padziļināti izzināt, bija, kā tiek izbūvētas ventilācijas sistēmas, vai pareizi tiek nosūknētas bīstamās vielas. To izprotot, es spētu izvērtēt, kāda tad patiesībā ir bīstamība. Tāpēc uzsāku studijas Rīgas Tehniskās universitātes programmā Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģija.

No tevis teiktā saprotu – jaunietim, kurš vēlas kļūt par augstas raudzes darba aizsardzības speciālistu, jārēķinās, ka ar izglītības segumu tikai darba aizsardzības jomā būs par maz?

Jā, izglītošanās gan uzreiz nenozīmē stāšanos augstskolā, bet jārēķinās, ka liels darbs būs jāiegulda pašizpētē.

Jo specifiskāka nozare, jo vairāk laika būs jāvelta sevis izglītošanai – lasot, prasot, vērojot.

Mūsu sūtība ir pasargāt cilvēkus – lai viņš sevi netraumē, lai nenodara pāri savai veselībai, lai darbā nenotiktu nelaimes gadījumi. Un tādēļ savu darbu nevar uztvert kā kaut ko formālu, lai tikai dokumenti būtu kārtībā. Mūsu darbā liela nozīme ir sarunai ar cilvēkiem, ir jāspēj ar viņiem atrast kontaktu, lai viņi tev uzticētos, atklātu, kā darbā jūtas, kas būtu jāmaina. Ir jāveido draudzīgas attiecības, parādot, ka tev nav vienalga, kas ar viņiem notiek. Protams, arī šajā darbā neiztikt bez asāka vārda – ja darbinieks sistemātiski nedara tā, kā ir pareizi un droši viņam pašam.

Šobrīd tu esi piederīga „Bonava” kolektīvam. Kā ceļi krustojās ar šo uzņēmumu?

Lai arī darbs „Olainfarm” mani aizrāva, taču bija viena problēma – noslodze man bija par mazu. Man vairākkārt bija zvanījušas darbinieku atlases kompānijas un piedāvājušas jaunas darba iespējas. Un vienā reizē es arī atsaucos.

Un tas bija „Bonavas” piedāvājums?

Jā, uzņēmuma sludinājumu biju pamanījusi jau iepriekš, bet tas bija angļu valodā. Lai arī šo svešvalodu saprotu, savu runas prasmi angļu valodā tobrīd nevērtēju kā izcilu, tāpēc pati uz brīvo vakanci nepieteicos. Taču tad, kad man piedāvāja šo vakanci, nolēmu, ka tā ir jāizmanto. Jau pārrunās pamanīju, cik ļoti „Bonava” ne tikai vārdos, bet arī darbos domā par darba aizsardzību. „Bonava” ir Zviedrijas uzņēmums ar pārstāvniecībām astoņās valstīs un katrā no tām strādā darba aizsardzības speciālisti – mēs sadarbojamies, konsultējamies, mums ir kopīgas sapulces, lai risinātu kādas problēmas, meklētu risinājumu, mazinātu mūsu uzņēmumā gandrīz notikušos nelaimes gadījumus un nepieļautu to atkārtošanos, lai īstenotu vienotu praksi darba aizsardzības jomā, ar mērķi „Zero Harm”, kas nozīmē “nulle kaitējums” mūsu darbiniekiem, videi, kurā strādājam, mūsu klientiem, mūsu darbuzņēmējiem un mūsu piegādātājiem. Nonākšana „Bonavā” bija kā iekāpšana nākotnē: sākot no atbilstošiem darba galdiem birojā līdz aizsardzības līdzekļiem būvlaukumā. Turklāt droša darba vide jau daudzu darbinieku prātos ir iesēdusies kā kaut kas pašsaprotams, līdz ar to viņi paši mēdz viens otru pieskatīt, aizrādīt, piemēram, lai kolēģis sēž taisni, lai ieslēdz gaismu, vai „Evit’, laiks iet pavingrot”. Ja es neesmu būvlaukumā, tad, parasti ap plkst. 14:45, mēs birojā sanākam kopā un “izlokām kaulus” - veicam vingrinājumus, kas noņem saspringumu.

Sacīji, ka darba aizsardzības speciālista uzdevums – pasargāt strādājošos. Bet vai ir iespējams pasargāt visus? Visiem taču nevar ik mirkli stāvēt klāt?

Ja kolektīvā ir pieci cilvēki, tad var, bet ja ir runa par simtiem, tūkstošiem – tad nē. Tāpēc jau ir tik būtiski, lai darba aizsardzības nozīmi un vajadzību izprastu un novērtētu paši darbinieki. Var jau visiem izstāstīt instruktāžu, likt parakstīties, ka viņš to ir sapratis – dokumenti būs kārtībā, bet ko dod instruktāžas, padomi, ieteikumi, ja tos neviens neņem vērā. Tāpēc ir jārunā un vēlreiz jārunā ar darbiniekiem, skaidrojot, ka ievērojot visas drošības prasības, viņš nepakļauj savu un kolēģu veselību un dzīvību riskam. Piemēram, slīpējot griestus, darbinieks atsakās vilkt aizsargmasku, es savukārt mēģinu skaidrot, ka bez aizsargmaskas acīs un degunā būs putekļi, nemaz nerunājot par to, cik daudz no tiem nonāks viņa plaušās. Ir būtiski izveidot ar darbiniekiem labas attiecības, lai viņi tevī ieklausās. Un tas ir liels gandarījums, kad redzu – jā, viņi ir mani sadzirdējuši.

Tu esi arī darba aizsardzības koordinatore. Ko šī specialitāte nozīmē? Vai un kā darba specifika, uzdevumi atšķiras no darba aizsardzības speciālista?

Jā, esmu arī darba aizsardzības koordinatore projekta izpildes posmā (projekta izpildes koordinatore). Projekta izpildes koordinators nepieciešams tādēļ, ka projekta izpildes posms ir būvdarbu veikšana. Projekta izpildes koordinatora pienākumus nosaka Ministru Kabineta noteikumi.

Bet dažos vārdos mans uzdevums ir koordinēt, lai tiktu īstenoti darba aizsardzības vispārīgie principi, plānot dažādu būvdarbu darbu veikšanu vienlaicīgi vai to, no darba aizsardzības viedokļa, pareizu secību, lemt par tehniskajiem risinājumiem vai organizatoriskajiem pasākumiem.

Uzraudzīt, lai tiktu ievērota darba aizsardzības (DA) plāna izpilde, veikt grozījumus DA plānā, ja tas nepieciešams, organizēt būvdarbu veicēju sadarbību un darbu saskaņošanu, nodrošināt savstarpēju informācijas apmaiņu u.c. darbi, kas saistīti ar nodarbināto pasargāšanu, novērstu nelaimes gadījumus darbā un arodslimības.

Tev ir normēts darba laiks – astoņas stundas dienā?

Jā, tas nav maiņu darbs

Kādi ir darbam vajadzīgie rīki?

Principā dators, telefons, mašīna, ar kuru aizbraukt līdz būvobjektiem un atpakaļ. Bet pats svarīgākais – komunikācijas prasmes, jo sarunas ar cilvēkiem veido lielu daļu manas darba ikdienas. Protams, darbā neiztikt bez papīru darba – atskaites, instruktāžas, darba vides risku izvērtējums, pasākumu plāns to novēršanai u.c.

Lūdzu, ieskicē savu raksturīgāko darba dienu.

Darba dienas ir dažādas, bet nedēļā es divas līdz trīs dienas pavadu būvlaukumā. Pārējās dienas norit birojā, jo darbs pie datora aizņem ļoti daudz mana laika – kā jau iepriekš minēju: tie ir visi dokumentu darbi. Pastāv iespēja nepieciešamības gadījumā strādāt arī no mājām. Attiecībā uz vizītēm būvlaukumos, tur gan veicu būvlaukuma auditus – izvērtējumus, vai drošas darba vides prasības tiek ievērotas, kā arī bieži vien tur braucu, lai aprunātos ar darbiniekiem. Un viņi jau tagad nāk droši klāt un stāsta.

Tātad esi iemantojusi uzticību un tas šajā darbā ir ļoti nozīmīgi, jo tevi neuztver kā bubuli, kas nāks un tikai kritizēs.

Savā ziņā tā var teikt. Es uzklausu darbinieku vajadzības, sūdzības, un daru visu, lai viņiem palīdzētu.

Vienmēr arī nodrošinu atgriezenisko saiti – vai es varu viņu lūgumu izpildīt, vai ir kāda aizķeršanās.

Tāpat nekad neizpaužu, piemēram, kurš no apakšuzņēmuma darbiniekiem ir par kaut ko sūdzējies. Tas paliek tikai manā ziņā. Domāju, ka to viņi novērtē. Nenoliedzami, arī man sanāk pateikt kādu skarbāku vārdu, sarāt, ja redzu, ka darbinieks apzināti vai neapzināti sev kaitē, piemēram, nav nodrošinājies pret kritieniem. Mana pārliecība – darba aizsardzības speciālists ir atbildīgs par citu cilvēku dzīvībām (es šeit runāju par bīstamajām nozarēm) un tā ir liela atbildība.

Kādas rakstura iezīmes ir vajadzīgas, lai varētu strādāt Tavā izvēlētajā jomā?

Rakstura stingrība, pārliecinātība, jābūt tālredzīgam – jāspēj saskatīt tas, kas vēl nav noticis, bet, iespējams, var notikt. Respektīvi – pirmajā brīdī, ieejot kādā uzņēmumā, var šķist, ka šeit nav nekādu darba vides risku, bet īstenībā tie ir jebkurā darbavietā un tos ir jāmāk laikus pamanīt un novērst. Es pat teiktu – cilvēkam jāpiemīt bagātīgai iztēlei. Jābūt fiziski aktīvam, jo, piemēram, būvlaukumā, ir jāspēj daudz kur uzkāpt, ielīst, savādāk būs grūti saprast, kādiem darba vides riskiem pakļauti strādājošie.  Bet visam pāri – ir jāpatīk cilvēki, ir jābūt vēlmei viņiem palīdzēt.

Tātad arī Tavs darbs ir gana bīstams – uzrāpties būvobjektā tur, kur tajā brīdī notiek darbs?

Protams, jo visur jau, tēlaini sakot, jāiebāž savs deguns. Nevari sagatavot pilnvērtīgu risku izvērtējumu, ja tu pats neesi visu kārtīgi apskatījis.

Darba aizsardzības koordinatora profesijā laikam valda dzimumu vienlīdzība.

Jā, darbu var vienlīdz labi paveikt gan sievietes, gan vīrieši. Protams, ir bijušas situācijas, kad mana ierašanās sākotnēji uztverta ar smaidu, piemēram, autoservisā. Esmu sagaidīta ar aptuveni šādu domu: nu ko gan skuķis mums pavēstīs. Bet, kad sāku runāt, attieksme izmainās, tāpēc, ka runāju pārliecinoši, esmu zinoša. Ne velti pirms katras vizītes ir jāsagatavojas, lai būtu priekšstats par konkrēto nozari.

Redzams, ka Tev deg acis, runājot par savu darbu. Kas ir tas, kas Tevi saista šajā profesijā?

Iespēja palīdzēt cilvēkiem.

To nevar vārdos izteikt, cik patīkama ir sajūta, kad pēc apmācībām pienāk darbinieki un pasaka paldies, atzīst, ka viņi iepriekš par daudziem riskiem nemaz nebija aizdomājušies.

Vai arī pienāk darbinieks un saka: es sešus gadus lūdzos sejas aizsargmasku, bet tad atnāci tu un beidzot es to saņēmu.

Katrai medaļai ir otra puse. Ar ko rēķināties, izvēloties kļūt par darba aizsardzības speciālistu?

Bezspēcība! Piemēram, aizeju pie klienta un redzu – puiši strādā putekļu mākonī:  ventilācijas sistēma ir, bet neatbilstoša nozarei un veicamajiem darbiem. Turklāt darba devējs neplāno likt papildus ventilācijas sistēmu, lai putekļus aizvadītu prom, jo vienkārši tam nav naudas. Tu vari rāties, vari kūku nest, bet nekas nemainās. Un tad ir skumji, “nolaižas rokas”.

Mūsdienu jaunieti, izvēloties profesiju, interesē trīs galvenie jautājumi: darba iespējas, izaugsmes iespējas un atalgojums. Ko piedāvā darba aizsardzības joma?

Pieprasījums pēc speciālistiem ir ar augošu tendenci, jo Latvijā darba aizsardzības jautājumiem, drošai darba videi arvien vairāk pievērš vērību. Uzņēmums var algot savu darba aizsardzības speciālistu vai izvēlēties to kā ārpakalpojumu. Tādejādi speciālists var dibināt pats savu uzņēmumu un piedāvāt šos ārpakalpojumus vairākiem klientiem. Runājot par izaugsmes iespējām, nav tādu izteiktu karjeras kāpņu, pa kurām virzīties arvien augstāk un augstāk. Izņēmums ir liels uzņēmums, kurā ir Darba aizsardzības nodaļa, kā man bija “Olainfarm”, kur Tu vari sākt strādāt kā speciālists un uzkalpoties līdz nodaļas vadītājam. Arī esošajā uzņēmumā “Bonava” mēs esam darba aizsardzības speciālisti astoņās valstīs un mums ir vadītāja. Ir visas iespējas kļūt par astoņu valstu darba aizsardzības grupas vadītāju. Darba aizsardzības speciālists var arī mainīt savu darbības fokusu – strādāt skolā, tad būvniecībā, pēc tam kādā citā jomā. Bet attiecībā uz darba samaksu, tā ir atkarīga no pašas darbavietas, darba apjomiem, nozares. Viens var pelnīt 700 eiro uz rokas, bet cits darba aizsardzības speciālists – 2000 eiro.