Kā Tu nolēmi uzsākt darbu policijā un kāpēc par darba vietu izvēlējies tieši Satiksmes drošības pārvaldi?

Jau no 16 gadu vecuma mana aizraušanās ir braukšana ar motociklu, tāpēc biju izdomājis, ka pēc vidusskolas beigšanas vēlētos studijas un arī darbu, kas saistīts ar motocikliem. Meklēju ar tehniku saistītas studiju iespējas, taču neko atbilstošu tā arī neatradu.

Tad kādu vasaru pamanīju uz motocikliem braucošus policistus un nolēmu painteresēties par to tuvāk. Lai gan tieši par motocikliem neko vairāk toreiz neizdevās noskaidrot, darbs policijā mani ieinteresēja, tāpēc nolēmu, ka iešu mācīties uz Valsts policijas koledžu, jo zināju, ka ar motocikliem brauc tieši Ceļu policijā (red. – tagad Satiksmes drošības pārvalde) strādājošie policisti. Nu jau divus gadus arī es esmu ticis pie tādas iespējas.

Kāda ir Tava izglītība?

Šobrīd neklātienē iegūstu pirmā līmeņa augstāko izglītību Valsts policijas koledžā, kas ļauj kļūt par virsnieku un strādāt arī inspektora amatā. Taču policijā var uzsākt darbu arī ar arodizglītību, kas iegūstama gada laikā – ar šo izglītību var strādāt par kārtībnieku vai jaunāko inspektoru. Jāpiebilst, ka manu kolēģu vidū aptuveni puse šobrīd vai nu vēl studē, vai jau ir ieguvuši augstāko izglītību.

Kādas bija karjeras izvēles iespējas, uzsākot darbu Valsts policijā (VP)?

Es jau sākotnēji biju izlēmis, ka vēlos strādāt tieši Ceļu policijā, taču tolaik, kad mācījos, noteikumi paredzēja, ka, pirms nokļūšanas Ceļu policijā, VP jābūt nostrādātiem diviem gadiem. Tomēr mēs ar mācību biedru nolēmām aiziet pie Rīgas reģiona Ceļu policijas bataljona priekšnieka un personīgi izteikt vēlmi tur strādāt. Mums paveicās, jo viņš piekrita uzņemt mūs savā bataljonā uzreiz pēc mācību beigšanas. Šis piemērs arī apliecina to, cik svarīgi VP ir pašam izrādīt iniciatīvu. Pirmais pusgads pagāja stažējoties pie pieredzējušākajiem kolēģiem, kam sekoja ieskaites kārtošana, lai saņemtu žetona numuru, kas ļauj sastādīt protokolus. Tolaik pabeidzām arī kursus avāriju noformēšanā. Tā sākās mana karjera Ceļu policijā.

Jauns darbinieks var izvēlēties, kur viņš vēlās strādāt – piemēram, Patruļpolicijā, Kārtības policijā vai arī Ceļu policijā.

Kurā brīdī Tev parādījās iespēja sēsties motociklā?

Kad VP biju nostrādājis jau piecus gadus, nolēmu beidzot piepildīt sapni un sākt strādāt uz motocikla. Tāda iespēja ir Rīgas reģiona Ceļu policijas bataljona divās rotās. Taču pastāv vēl viena alternatīva – Speciālo uzdevumu nodaļa, kuras darbinieki arī pārvietojas ar motocikliem un dara to ne tikai Rīgas reģionā, bet visā Latvijā, piemēram, augustā brauc uz Aglonu nodrošināt kārtību svētku laikā. Man tas šķita interesantāk, tāpēc vēlējos strādāt tieši šajā nodaļā. Jau biju izmēģinājis darbu Rīgas reģiona bataljonā, kur mans postenis atradās Ziepniekkalnā – tas nozīmē, ka vairākus gadus mana ikdiena pagāja tieši šajā Rīgas rajonā un ar laiku jau atpazinu pa ielu pretim braucošās mašīnas. Jāpiebilst, ka ar motocikliem pārvietojamies, kamēr vien laikapstākļi to atļauj, bet ziemas sezonā mēs visi braucam ar mašīnām.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Primāri tā ir amatpersonu, delegāciju pavadīšana un eskortēšana. Tāpat mums jāpavada smagsvara un lielgabarīta kravas visā Latvijas teritorijā. Kad nav šādu uzdevumu, veicam satiksmes uzraudzību visā valsts teritorijā. Piemēram, dodamies uz izsaukumiem par mašīnu sadursmēm ar meža dzīvniekiem, kas notikušas uz šosejām ārpus pilsētām. Mūsu darbā sanāk veikt diezgan lielus attālumus – ir bijis gadījums, kad atrodos Pārdaugavā, bet jādodas uz negadījumu, kas noticis Siguldā.

Kāds ir Tavs dienas režīms?

Strādājām 12 stundu maiņās divas dienas pēc kārtas, pēc tam divas dienas ir brīvas. Reizēm jāstrādā arī nakts maiņas, piemēram, ja nedēļas nogalēs vai brīvdienās tiek rīkoti reidi vai jāpavada lielgabarīta kravas, ko dienas laikā nedrīkst pārvadāt.  Ja maiņas laikā paredzēta eskortēšana, par to parasti uzzinām jau iepriekšējā dienā.

Ja nekādu īpašo uzdevumu nav, mēs visā Latvijā veicam satiksmes uzraudzību – piemēram, vienu dienu strādājam Rīgā vai Rīgas reģionā, bet citu dienu dodamies uz Liepāju.

Parasti brīvdienās braucam tālāk no Rīgas, bet darba dienās vairāk strādājam Rīgā, jo Ceļu policijas bataljonā ir darbinieku trūkums, tāpēc mēs diezgan bieži viņiem palīdzam noformēt negadījumus. Ja noticis negadījums, mēs pa rāciju saņemam ziņu no Dežūrdaļas un dodamies uz norādīto adresi.

Vai Tavā darbā pastāv arī riska momenti?

Jā! Piemēram, mēdz būt izsaukumi ar smagi cietušajiem, tad mums jāierodas ļoti ātri, bet vienlaikus, braucot ar operatīvo transporta līdzekli, pašiem jābūt ļoti uzmanīgiem. Pie sarkanās gaismas nedrīkst braukt, nepārliecinoties, ka ceļš ir brīvs, jo ir bijuši diezgan daudzi gadījumi, kad nepārliecināšanās dēļ operatīvie transporta līdzekļi iekļūst sadursmēs. Tāpat bīstamas situācijas var rasties pakaļdzīšanās laikā, īpaši, ja vadītājs bēg pilsētas teritorijā, jo tad tiek apdraudēti gan citi vadītāji, gan gājēji.

Kas Tev šajā darbā sagādā vislielāko izaicinājumu?

Ir nedaudz grūtākas un vieglākas situācijas, bet izaicinājumi galvenokārt saistīti ar likumu pārzināšanu. Katru gadu likumos notiek kaut kādas izmaiņas, un mums tām visu laiku jāseko līdzi.

Vai strādājot nepieciešams papildināt zināšanas arī kādos kursos, apmācībās?

Jā, piemēram, ik pa laikam notiek kursi sadarbībā ar Valsts policijas koledžu. Esmu piedalījies tuvcīņas kursos, vairākkārt ceļu satiksmes negadījumu noformēšanas kursos, kā arī drošas braukšanas kursos.

Kādu Tu redzi savu turpmāko karjeru?

Pagaidām, kamēr ir iespēja braukt ar motociklu, man nemaz negribētos virzīties augstāk pa karjeras kāpnēm un mainīt savu amatu. Pārsvarā ir tā, ka, ieņemot augstāku amatu, palielinās darba apjoms ar dokumentiem un mazāk sanāk pašam braukāt apkārt. Ja palieku tepat, nodaļā, kā inspektors, kas ir nākamais karjeras solis, tad gan vēl varu braukt ar motociklu, arī vecākā inspektora amatā tas vēl ir iespējams, lai gan jau mazākā apmērā.

Kas Tev sniedz lielāko gandarījumu?

Tas, ka šajā darbā iespējams cilvēkiem sniegt reālu palīdzību. Nesens piemērs – Rīgā uz Jaunciema gatves pamanījām sievieti pie auto ar tukšu riepu. Piedāvājām to nomainīt, taču viņas auto riteņa nomaiņas atslēga bija salūzusi, bet mūsu automašīnā esošā nederēja. Beigās apstājās kāds vīrietis, kam mašīnā bija vajadzīgā atslēga, tāpēc mums riepu tomēr izdevās nomainīt. Ja redzam ceļa malā sabojājušos auto un ja tajā brīdī mums nav citu pienākumu, vienmēr piedāvājam savu palīdzību.

Kādas prasmes šajā darbā ir īpaši būtiskas?

Pats galvenais – jābūt galvai uz pleciem, jo bieži nepieciešams ātri izvērtēt situāciju un pieņemt lēmumu, sevišķi tas attiecas uz tādiem gadījumiem kā pakaļdzīšanās. Protams, mūsu darbā svarīgas ir arī labas auto un motocikla vadīšanas iemaņas. Taču daudzas prasmes attīstās tikai ar laiku, piemēram, jau minētā likumdošanas pārzināšana. Vēl cilvēkam jārēķinās, ka uz darbu var nākties doties negaidīti, jo var rasties neparedzētas situācijas.

Kādus rīkus un tehnoloģijas Tu savā darbā izmanto?

Mūsu transporta līdzeklis ir aprīkots ar datoru, kurā pieejamas dažādas datu bāzes. Visās automašīnās ir iebūvēti arī radari. Darba laikā man mugurā ir bruņu veste, līdzi ierocis, gāzes balons, roku dzelži, fotoaparāts un lukturītis.

Tādas lietas kā roku dzelžus gan sanāk izmantot ļoti reti, jo pārsvarā gadījumu transportlīdzekļu vadītāji saprot, ka ir izdarījuši pārkāpumu, un izturas adekvāti.

Ar kādiem dienestiem Tev, veicot amata pienākumus, visbiežāk sanāk sadarboties?

Ļoti bieži sadarbojamies ar Kriminālpoliciju, jo viņiem var būt nepieciešama palīdzība vadītāja apturēšanā vai aizturēšanā. Tāpat bieži sadarbojamies ar Dežūrdaļu, kas mūs nosūta uz negadījumu vietām. Ārpus VP ietvariem sadarbojamies arī ar mediķiem un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbiniekiem. Smagākos negadījumos pats esmu izmantojis ugunsdzēsēju kāpnes, lai negadījuma vietu safotografētu no augšas.

Kā Tu ieteiktu rīkoties jauniešiem, kuriem radusies interese par Tavu profesiju?

Ja interese ir, noteikti ieteiktu pamēģināt. Lielisks veids, kā to izdarīt, vēl mācoties skolā, ir Ēnu dienās pieteikties uz sev interesējošo VP pārvaldi un nodaļu – arī mūsu ekipāžai ir bijušas ēnas.