Kā Tu izvēlējies kļūt par biškopi?

Izmācījos par celtnieku, bija darbs Rīgā, bet 2007. gadā tomēr atnācu atpakaļ uz laukiem. Te bija neliela saimniecība, lopi, kurus pārraudzīju. Vecāki strādāja un joprojām strādā Liepājā. Tajā gadā bites pašas atnāca, spiets ielidoja mājas sienā un pārziemoja. Nākamajā vasarā paredzēju, ka bites spietos atkal un sagatavoju skapīšus. Gaidīju bites. Un bites nāca laukā un spietoja. Biškopību iesāku „labajos” gados, tad uznāca krīze, bet darbs bija iesākts un atpakaļ ceļa vairs nebija – stropi iekārtoti, tikai jāturpina. Iesākumā bija četras bišu saimes, bet pagājušā gadā jau 30. Pašlaik man ir savs SIA ar zemi, gaļas lopiem un bitēm.Kur mācījies bitenieka prasmes?

Sākumā, kad zināšanu bija pamaz, darbojos aiz intereses. Kad parādījās 10 un 20 stropi, darbs sāka pa īstam iepatikties. Pamācījos pie ģimenes drauga Alsungā, lasīju daudz, bet galvenais – prakse un pieredze.

Katram biteniekam ir savi „knifi” un ieradumi, katram sava taisnība. Vienam patīk stāvstropi, citam norvēģu stropi, vēl kādam putuplasta stropi.

Pašreiz mācos Latvijas Lauksaimniecības universitātē par lauksaimniecības uzņēmuma vadītāju. Lauksaimniecības biznesa attīstīšanai, ir jāpiesaista finanšu līdzekļi. Lai uzlabotu un palielinātu savu saimniecību, pats rakstu projektus un tādējādi varu iegūt Eiropas finansējumu.

Kāds ir ikdienas darba ritms?

Man pieder 11 novietnes ar 12-18 stropiem, kopā 180 saimes. Pie katras novietnes un stropa ir jāpieiet reizi nedēļā. Bites ir dzīvas radības ar savu dzīvi. Ir jāapskatās un jāzina, kas notiek katrā stropā. Tad var redzēt, vai strops ir jāpaplašina, vai vajag sakārtot medus telpu, varbūt ir izveidojusies kāda sprauga, kur skudras lien iekšā. Reiz cauna bija vienā vagoniņā tikusi iekšā un astoņi skapīši aizgāja bojā. Tagad gan man stropu ir tik daudz, ka katru vairs nevaru izcilāt, lai gan ziemā pēc puteņiem ir jāiztīra skrejas, lai bites var elpot, katrā stropā.

Darba sezona sākas pavasarī ar pirmo sauli, kad ārā ir 15 grādi un turpinās līdz septembrim. Pavasarī pieliek bišu barību kandiju, iztīra stropu, izņem kritušās bites, atvākojumus un lieko, kas sakrājies pēc ziemas. Liek klāt rāmīšus un paplašina telpu. Vasarā jāsviež medus.

Es papildus vācu arī ziedputekšņus, un tas jādara katru dienu. Ja ir saulains un sauss laiks, tad katru otro dienu. Putekšņus vācu astoņās vietās. Savākto lieku žāvēties 40 grādos uz aptuveni divām vai trim dienām. Vēl jāveic putekšņu attīrīšana ar speciālu graudu tīrāmo mašīnu.

Medus iegūšanai strādāju ar veco „krievu laiku” medus spiedi. Esmu to uzlabojis un tā strādā ļoti labi. Varētu strādāt arī ar jaunajām, bet tās ir dārgas. Ar šo var izdarīt daudz.

Laiku aizņem arī bišu māju sagatavošanas darbi – rāmīšu gatavošana, to sterilizēšana, šūnu sakausēšana. Un tad vēl medus ir tirgošana. Ceturto daļu meža medus notirgoju burciņās individuāliem pircējiem. Lielāko daļu rapšu medu man nopērk dāņi un somi. Viņiem garšo rapšu medus, kad tas sacietējis, saziedējis un palicis krēmveidīgs un balts kā cūku tauki. Garšīgi, bet Latvijā šāds medus nav tik populārs.

Vēl nākas meklēt stropu novietnes. Parasti tās ir vietas, kur dzīvo mani draugi vai paziņas. Esmu braucis un meklējis zemes pleķus, kur dārza malā varētu novietot stropus vēl arī papildus. Gluži tukšā vietā likt nevar, kādas mājas tuvumā tiem tomēr ir jābūt, lai var uzraudzīt. Un cilvēki ir atsaucīgi.

Biškopības veiksme lielākoties ir atkarīga no tā, kāda būs ziema, vai bites pārziemos. Var gadīties bada gadi bez medus. Tas nozīmē, ka tikai ar bitēm nevar izdzīvot, tādēļ turu un audzēju gaļas lopus.

Vai Tevi bites ir sakodušas?

Laiku pa laikam sakož gan, bet ļoti smagi nav gadījies. Man tie kodumi ir „bijuši nebijuši”. Reiz ņēmu nost medu un dabūju 16 kodienus. Tad gan bija dulla galva. Bet tas ir atkarīgs no cilvēka. Pie bitēm nevajadzētu iet tiem, kas zina, ka ir alerģija no kodumiem.

Ir dienas, kad bites kož un ir dienas, kad nekož. Tas ir atkarīgs no laika apstākļiem.

Ja ir apmācies un lietains, bitēm nepatīk, ka viņas traucē, bet saulainā dienā viņas neprotestē.

Zinot to, putekšņus parasti braucu savākt pievakarē, jo saulrietā viņas ir mierīgas. Kad bites spieto, tās saēdas medu uz trīs dienām. Šajās dienās viņas nav bīstamas, jo nemaz nevar iekost. Tomēr, kad ņemu medu nost, noteikti uzvelku aizsargtērpu un cimdus, jo pilnīgi drošs nekad nevar būt.

Vai bites jūt cilvēka garastāvokli?

Noteikti. Ejot pie bitēm, jābūt mierīgam un nosvērtam. Viņas jūt, ja esi „stresains”. Jābūt arī tīram, nedrīkst sasmaržoties, lietot matu laku, kosmētiskas eļļas, jo bites nepanes ķīmiskas vielas. Tās viņās izsauc agresiju.

Protams, gadās no rīta piecelties „ar kreiso kāju”, kad neesi labā omā. Tad tik jāvelk kombinezonu un jāiet strādāt. Tagad ir tādi , kas apsedz ķermeni tā, ka bites nevar nekur aizlīst. Un nekrīt jau arī uzreiz mākonis virsū, parasti kož viena vai trīs bites.

Kādām rakstura īpašībām jābūt, lai varētu veikt šo darbu?

Pacietībai un rūpībai. Ar bitēm nevar būt paviršs. Jāstrādā precīzi uz milimetriem. Biteniekam ir jābūt meistaram ar izdomu, jāprot iziet no dažādām situācijām. Piemēram, kad salūzt vecais skapītis, jāizdomā, ko darīt un jāliek lietā galdnieka prasmes. Nezinu nevienu biškopi, kurš nemācētu pielikt kādu dēlīti. Nākas labot arī autotransportu. Sliņķis un nepraša nevari būt.

Kas Tev vislabāk patīk savā darbā?

Man patīk viss. Lai arī darbs ir smags, man ir interesanti. Ir jāatrod labs un zinošs palīgs, kurš māk darboties ar bitēm. Ir tāds kaifs iet pie stropiem un sajust medus smaržu! Tas nomierina un ir veselīgi.