Kā Tu izlēmi kļūt par mediķi?

Mans stāsts laikam ir diezgan vienkāršs – 10. klases laikā nokļuvu slimnīcā, un man ļoti iepatikās slimnīcas vide, sakārtotība un personāla profesionalitāte. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc nolēmu kļūt par ārstu, un pēdējos divus vidusskolas gadus mērķtiecīgi uz to gāju, īpaši daudz laika veltot tādiem priekšmetiem kā ķīmija un bioloģija.

Kāda ir Tava izglītība?

Toreiz vienīgā iespēja, kur varēja mācīties, bija Latvijas Medicīnas akadēmija jeb tagadējā Rīgas Stradiņa universitāte (RSU). Tur arī iestājos un sešos gados Medicīnas fakultātē ieguvu ārsta grādu. Pēc tam jāizvēlas sava specializācija – ķirurģija, terapija, pediatrija utt., un mācības jāturpina rezidentūrā, kas ilgst 3 līdz 6 gadus. Es izvēlējos specializēties reanimatoloģijā. Ja kāds vēlas savu dzīvi saistīt ar ārsta profesiju, jārēķinās, ka mācībām jāvelta diezgan ilgs laiks – 11 līdz 12 gadi, kamēr pilnvērtīgi varēsi strādāt savā profesijā un kļūt par profesionāli savā jomā.

Kā Tu nonāci līdz darbam NMPD?

Man studiju laikā nebija iespēju saņemt finansiālu atbalstu no vecākiem, tāpēc meklēju darbu, lai papildus nopelnītu. Uzzināju, ka tolaik diezgan pieprasīta vieta, kur studenti paralēli mācībām strādāja, ir neatliekamās palīdzības brigāde. Tā es pēc otrā studiju gada nonācu šeit un uzreiz sapratu, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Kad esi ļoti jauns, viss, kas saistīts ar piedzīvojumiem un arī negadījumiem, ir apveltīts ar kaut kādu romantiku. Neskatoties uz to, ka nepārtraukti saskaramies ar traģēdijām, gadās arī daudz komisku situāciju. Šeit, salīdzinot, piemēram, ar darbu poliklīnikā vai stacionāra nodaļā, kur ir mierīgāka vide, nepārtraukti jābūt gatavības režīmā iesaistīties un reaģēt. Tas man ļoti patīk. Turklāt secināju, ka esmu spējīgs šo darbu darīt. Šajā profesijā ir jābūt psiholoģiski un emocionāli noturīgam, jo jebkurš negadījums cietušajam un piederīgajiem ir ārkārtēja situācija, turklāt viņu emocijas dažkārt ir neprognozējamas. Mediķim ne tikai pašam jābūt savaldīgam, bet arī jāprot nomierināt cietušo un apkārtējos. Sapratu, ka man tas padodas, un ar katru gadu šīs iemaņas attīstās. Turklāt tās palīdz ne tikai darbā, bet arī dzīvē. Reizēm, tikai ieraugot cilvēku vai sajūtot viņa smaržu, jau varu noteikt, no kurienes viņš nāk, kādos apstākļos dzīvo un ko no viņa varu sagaidīt.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Strādāju ārsta speciālista brigādē, kura dodas palīgā ārsta palīgu brigādēm kritiskās situācijās. Pēc savas profesijas esmu ārsts reanimatologs, kam vēl ir paralēli arī anesteziologa izglītība – tā ļauj strādāt arī stacionārā, kur anesteziologs operācijas laikā pacientam nodrošina narkozi un palīdz ķirurgam izdarīt kādas sarežģītākas manipulācijas. Savukārt reanimatologa galvenais uzdevums ir cīnīties par pacientu, kurš atrodas kritiskā stāvoklī, neatkarīgi no viņa saslimšanas. Tas var būt insults, trauma vai kardioloģiska problēma – reanimatologa profesija ļauj orientēties visā saslimšanas spektrā. Protams, mums ir savs lauciņš, mēs nemākam operēt vai veikt kardioloģiskās manipulācijas, bet spējam nodrošināt dzīvībai svarīgu procesu atbalstu un, kad pacienta dzīvība ir stabilizēta un novērsts risks dzīvības apdraudējumam, mēs viņu nododam tālāk citu specialitāšu mediķiem.

Ar ko atšķiras reanimatologa darbs NMPD no darba stacionārā?

Slimnīcā reanimatologi tomēr nesaskaras ar tik daudz dažādiem gadījumiem kā šeit, jo dienestā mēs strādājam tikai ar pacientiem kritiskā stāvoklī, turklāt ļoti atšķirīgos apstākļos, piemēram, sniedzot palīdzību uz ielas, operatīvajā transportlīdzeklī, cilvēku mājokļos un tā tālāk.

Mūsu dienestā reanimatologi izdzīvo interesantu profesionālo dzīvi, jo mūsu speciālo brigāžu funkcija ir atbalsts citām brigādēm viskritiskākajos gadījumos.

Pastāsti vairāk par ārsta speciālista brigādi – kas tajā ietilpst?

Lielākoties NMPD brigādēs ir operatīvā transportlīdzekļa vadītājs un divi mediķi, kuri dodas uz izsaukumu. Ja mediķi konstatē, ka pacientam ir kritisks stāvoklis, viņi var lūgt speciālās brigādes palīdzību. Šajā brigādē darbojamies divatā – ārsts un ārsta palīgs, kurš ir augstas klases profesionālis un vienlaikus arī vada operatīvo transportu izsaukumos. Mēs pārvietojamies ar vieglo auto, kam ir tāds pats marķējums kā visām NMPD mašīnām. Ārsta speciālista brigādei ir speciālais aprīkojums, taču mūsu funkcija nav pārvadāt pacientu, tādēļ mums nav nestuvju vai iespēju ievietot pacientu mašīnā. Mūsu funkcija ir doties palīgā kolēģiem, lai kopā uz vietas cīnītos par cilvēka dzīvību. Ja vedot pacientu uz slimnīcu nepieciešama ārsta palīdzība, tad es braucu ar otru brigādi, kurā atrodas pacients. Reizēm jau sākotnēji ir skaidrs, ka noticis potenciāli smags notikums, piemēram, liela avārija – tad uz izsaukumu dodamies uzreiz, paralēli ārsta palīgu brigādei.

Kur norit Tavs darbs, kāds ir Tavs darba režīms un cik izsaukumu parasti ir vienas maiņas laikā?

Mūsu brigāde atrodas Rīgas centrā – pārsvarā apkalpojam Rīgu un tai tuvāko teritoriju, bet dažreiz dodamies arī uz citām pilsētām. Šāda brigāde atrodas arī Jūrmalā un Jelgavā.

Mans darbs var notikt jebkur – gan NMPD mašīnā, gan uz ielas, gan dzīvoklī, gan sporta laukumā, gan mežā, kur vien cilvēkam ir kļuvis slikti vai viņš guvis smagu traumu.

Strādājam maiņās, viena dežūra ilgst 24 stundas. Parasti nedēļas laikā mums ir 2 – 3 dežūras. Ja ierastai brigādei ir ļoti liela slodze – apmēram 14 – 16 izsaukumi diennaktī –, tad mums ir jāizbrauc uz 4 – 6 izsaukumiem, jo, par laimi, smagu un sarežģītu gadījumu skaits nav tik liels. Tomēr mūsu specifika ir tāda, ka katrs izsaukums ir ļoti intensīvs un aizņem diezgan daudz laika, jo tie ir vissmagākie, kritiskākie gadījumi.

Ko Tu dari dežūras laikā, kamēr neesi izsaukumā?

Tas ir laiks, ko izmantot mācībām. Mums parasti līdzi ir kāda profesionālā literatūra – lasām gan kaut ko jaunu, gan atkārtojam jau apgūto. Es pats arī aktīvi piedalos apmācību procesā, jo paralēli darbam NMPD esmu pasniedzējs RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledžā, kur apmācu ārsta palīgus. Pats nemitīgi mācos un to prasu arī no saviem kolēģiem – ja dežūras laikā skatīsies filmas nevis mācīsies, tu zaudē laiku, lai sevi pilnveidotu, un piemirsti jau zināmās lietas.

Vai papildus patstāvīgai zināšanu papildināšanai jārēķinās vēl ar kādām apmācībām?

Jā, protams – regulāri apmeklējam kursus, konferences un seminārus gan Latvijā, gan cenšamies braukt arī uz ārzemēm, jo Eiropā mēdz notikt ļoti augsta līmeņa apmācības. Jāņem vērā, ka medicīna tehnoloģiski attīstās ļoti ātri – jebkurā konferencē ir gan teorētiskā daļa, gan arī dažādas firmas prezentē savus jaunākos sasniegumus, iekārtas un tehnoloģijas. Tur arī iegūstam zināšanas par visu aktuālāko un jaunāko. Mēs Latvijā tehnoloģiju, aparatūras un medikamentu ziņā neatpaliekam no Eiropas vai ASV kolēģiem.

Kas Tavā darbā ir visgrūtākais?

Lielākais izaicinājums ir spēt atrast laiku atpūtai, jo strādājam gan dienā, gan naktī. Daudzi mediķi arī strādā vairākās vietās, piemēram, dienestā un slimnīcas uzņemšanas nodaļā, jo tas viņus pilnveido un dod iespēju iegūt papildus finansiālos līdzekļus. Tomēr, strādājot šādā režīmā, cilvēks ātri nogurst. Tādēļ ir jāmāk sabalansēt darbu ar atpūtu un jāmeklē veidi kā atgūties no ikdienas slodzes.

Kāds ir pieprasījums pēc NMPD darbiniekiem?

Arī dienestā, līdzīgi kā visā veselības nozarē, ir ļoti nepieciešami mediķi. Ja izvēlēsies medicīnas studijas un kļūsi par mediķi, darbs tev vienmēr būs garantēts! Šis darbs, protams, nav viegls un ne katram tas ir pa spēkam. Taču, kad redzi, ka pacients, kuram tu sniedzi palīdzību, atveseļosies un spēs pilnvērtīgi dzīvot – tas atsver jebkuras grūtības, kuras piedzīvotas studējot vai strādājot.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas apsver nākt strādāt NMPD?

Ja jūti, ka to vari, tad pamēģini – ātri vien sapratīsi, vai vispār uz to esi spējīgs. Taču, pat nostrādājot šeit īsu laiku un pēcāk pārejot uz citu darbu, pieredze būs neatsverama – gan komunikācijā ar pacientiem, gan problēmu risināšanā neatliekamos gadījumos. Tā palīdzēs audzināt raksturu un sagatavos turpmākai dzīvei – mediķis būs gatavs jebkurai situācijai.

Esmu novērojis – jauns ārsts vai ārsta palīgs, kurš nav izgājis šo dienesta skolu, pēkšņi saskaroties ar neatliekamu situāciju, tai nav gatavs. Es domāju, ka, ieliekot kabatā šo pieredzi, viņš ļoti atvieglotu sev dzīvi, strādājot medicīnas jomā.

Runājot par motivāciju – saviem studentiem bieži jautāju, kāpēc viņi šo profesiju izvēlējušies, un liela daļa parasti atbild, ka grib palīdzēt cilvēkiem. Galvenajam dzinulim tomēr vajadzētu būt vēlmei sevi pilnveidot – šī profesija ļauj ar laiku kļūt par spēcīgu indivīdu.