Kad un kāpēc ir izveidojusies interese par dzelzceļu?

Bērnībā, pastaigājoties pa Jāņavārtu staciju, kas atradās netālu no dzīvesvietas, paklupu un sasitu galvu pret sliedi (smejas). Tas tiešām tā bija, bet tas nav iemesls, kāpēc izvēlējos darbu, kas saistīts ar dzelzceļu. Godīgi sakot, interese par dzelzceļu nāk no ģimenes, jo abi vecvectēvi ir bijuši dzelzceļa staciju dežuranti un viens no viņiem vēlāk ieņēmis arī stacijas priekšnieka posteni. Jāatzīst gan, ka šos faktus uzzināju jau pēc tam, kad biju izlēmis mācīties profesiju, kas saistīta ar dzelzceļu. Savā dzīvē vecvectēvus saticis neesmu, bet laikam dzelzceļnieku gēnus esmu no viņiem mantojis.

Vai jau skolas laikā bija skaidrs, ka būsi dzelzceļnieks?

Jau mācoties pamatskolā, man bija divas izvēles – vai nu iet jūrā vai strādāt dzelzceļa jomā. Vectēvs ir jūrnieks un viņa jūras stāsti joprojām priecē manas ausis, tāpēc pamatskolas laikā vairāk domāju par jūrniecību, taču par labu dzelzceļam nosliecos tādēļ, ka atšķirībā no jūras, nav tik ilgs laiks jāpavada prom no mājām. Izvērtējot dzelzceļnieku profesijas, sapratu, ka par mašīnistu negribu būt, tāpēc izvēlējos stacijas dežuranta profesiju.

Vai tā bija pilnīgi tava izvēle vai tomēr arī vecāku ieteikums un draugu intereses?

Tā bija mana izvēle, jo vecāki nekad man nav spieduši kaut ko darīt, bet gan atbalstījuši visas manas iniciatīvas. Jāteic, ka arī šo izvēli vecāki atbalstīja, jo šajā profesijā un VAS “Latvijas dzelzceļš” kā uzņēmumā, saskatīja labas perspektīvas un stabilitāti. Tehnikumā iestājos 2010.gadā – laikā, kad tikko bija beigusies viena no smagākajām ekonomiskajām krīzēm, tāpēc nākotnes profesijas izvēles pamatnoteikumos ietilpa ilgtspējība un stabilitāte.

Kur tu iepazinies ar šo profesiju?

Devītās klases pēdējos mēnešos devos uz Rīgas Valsts tehnikuma Dzelzceļnieku nodaļas atvērto durvju dienām, kur iepazinos ar pasniedzējiem un tehnikumu. Tobrīd sapratu, ka dzelzceļš ir laba izvēle un to ne brīdi nenožēloju. Četru gadu laikā ieguvu Dzelzceļa transporta pārvadājumu organizācijas un kustības drošības tehniķa kvalifikāciju ar specializāciju Stacijas dežurants, kas dod arī tiesības strādāt komercpārvadājumu – kravu pieņēmēju/nosūtītāju amatos – vairāk kravu pārvadājumu dokumentācijas uzraudzības jomā.

Vai mācību  laika praksēs ieraudzīji to, ko biji gaidījis?

Dzelzceļa transporta pārvadājumu organizācijas un kustības drošības tehniķa mācību programma ir daudzpusīga, tāpēc arī prakses vietas un jomas bija dažādas. Pirmajā praksē vairāk apguvu kravu pieņēmēja/nosūtītāja amata pienākumus, kas ir tieši saistīti ar komercpārvadājumu specifiku. Piebildīšu, ka dzelzceļā ir ļoti daudz dokumentācijas, bet man neinteresēja sēdēšana pie dokumentu kaudzes, tāpēc izvēlējos stacijas dežuranta specializāciju, kur darbs ir daudz dinamiskāks. Otru praksi organizēja Rīgas Tehniskās universitātes Attīstības fonds konkursa ietvaros. Šīs prakses laikā Aizkraukles stacijā man bija ļauts sēdēt blakus stacijas dežurantam un iepazīt īsto stacijas dzīvi. Aizkraukles stacija bija mana pirmā saskarsme ar stacijas dežuranta amatu, pēc tam septiņus gadus strādāju citur, bet tagad atkal esmu atgriezies šajā līnijā un stacijā.

Noprotu, ka ar jēdzienu “stacija” dzelzceļnieki saprot pavisam ko citu nekā cilvēki, kas nav saistīti ar dzelzceļu. Mēs par stacijām saucam visas vietas, kur pietur vilciens. Laikam jau domājam nepareizi...

Nepareizi gan! Paskaidrošu, ka dzelzceļā jēdziens stacija nav vilcienu pieturas punkts ar peronu un stacijas ēku vai bez tās, kā vairums cilvēku domā, bet gan dzelzceļa līnijas posms, kurā atrodas vairāki sliežu ceļi un pārmijas, kas nodrošina, lai vilciens varētu no vienām sliedēm nokļūt uz citām. Visbiežāk stacijās ir arī blakus ceļi, kur var novietot vilcienu sastāvus citu vilcienu garām laišanai vai, lai nodrošinātu samainīšanos ar pretim braucošo vilcienu. Stacijas iedalās pēc lieluma, atkarībā no to infrastruktūras – sliežu ceļu skaita un pārmiju daudzuma – lielākas ir 1.klases stacijas, bet pašas mazākās ir 5.klases stacijas. Pastāv arī ārpus klases stacijas – tās ir pašas lielākās valsts stacijas, piemēram, Šķirotavas stacija, Rīgas pasažieru stacija. Savukārt sliežu ceļus, kas atrodas starp stacijām, sauc par starpstaciju posmiem. Līdz ar to ne katra vieta, kur piestāj pasažieru vilciens, dzelzceļnieku izpratnē ir stacija.

 Ko savā ikdienā dara stacijas dežurants?

Stacijas dežurants ikdienā vada un organizē vilcienu kustību savas stacijas ietvaros. Globālā mērogā lēmumu, kur un kad brauks katrs vilciens, pieņem  AS "LatRailNet", savukārt izpildītājs un procesu nodrošinātājs ir VAS “Latvijas dzelzceļš” Vilcienu kustības pārvalde. Nākamais posms ir dispečeri, kuri visā līnijā, piemēram, no Krustpils līdz Rīgai vai no Rīgas līdz Valkai, regulē kustību kopumā un dod norādījumus stacijas dežurantam, kurš pēc faktiskās situācijas un esošā darba plāna koordinē, vai gaidāmais vilciens dosies cauri konkrētajai stacijai, vai viņam būs jāpagaida uz blakusceļa un jāpalaiž garām kāds ātrāks vilciens, vai arī jāsamainās ar pretimbraucošo vilcienu. Nereti vilcieni uzkavējas mazākās stacijās, lai sagaidītu savu rindu noslogotajās lielajās stacijās. Piemēram, vilciena sastāvs Ogrē var gaidīt, kamēr atbrīvosies sliežu ceļi un pieņemšanas jaudas Šķirotavas stacijā Rīgā. Stacijas dežurants strādā ciešā sinerģijā ar līnijas dispečeriem. Stacijās ir dažāda veida infrastruktūra, kas prasa sistemātisku uzraudzību, plānotus un arī neplānotus remontus. Stacijas dežurants uzmana, lai visi darbi tiktu veikti droši un atbilstoši vilcienu kustības organizācijas noteikumiem.

Stacijas dežurants rūpējas, lai vilcieni brauktu droši, lai visi darbi uz sliežu ceļiem notiktu atbilstoši visiem drošības pasākumiem. Es saku, ka stacijas dežurants ir kā liela orķestra diriģents, kuram jārūpējas, lai visas iesaistītās puses strādātu ritmiski.

Kādas iespējas stacijas dežurantam ir izsekot visiem procesiem, kas notiek viņa atbildības zonā? Jūs taču nevarat nepārtraukti skraidīt un skatīties, vai visas lampas iedegas pareizajā brīdī, vai pārmijas ir pārslēgušās un tā tālāk.

Lai pārskatītu stacijas dežuranta pārziņā esošo zonu, mūsu rīcībā ir stacijas vadības pults. Lai gan pults nav pats jaunākais tehnoloģiskais brīnums, taču tā dod pietiekami daudz informāciju, lai stacijas dežurants saprastu, kur atrodas vilciens, kurš signāls ir ieslēgts atļaujošs, kurš aizliedzošs, kurš izslēgts vai bojāts, kādā stāvoklī ir pārmijas, kā darbojas iekārtas. Piebildīšu, ka dzelzceļā ir apmēram 60 dažādu gaismas signālrādījumu. Lielākās un mazākās stacijās ar mūsdienīgu aprīkojumu stacijas dežuranti strādā ar datorprogrammām, kas nodrošina lielāku precizitāti. Taču es gribu teikt, ka gan vecā, gan mūsdienīgā tehnoloģija sniedz gandrīz vienādu informācijas apjomu, kāds nepieciešams stacijas dežurantam.  Vienlaikus  daudzās stacijās ir uzstādītas videonovērošanas iekārtas, kas ļauj monitorēt visu notiekošo. Dažkārt stacijas dežuranta “acis un ausis”, ja iekārtas ir izslēgtas remonta nolūkos,  ir signālists, kurš no notikuma vietas ziņo par konkrētiem procesiem.

Kādi ir biežākie riski, ko nākas uzmanīt stacijas dežurantam?

Vislielākie riski ir iespēja ciest cilvēkiem, kuri strādā uz sliežu ceļiem. It īpaši jāuzmanās situācijās, kad tiek veikti remontdarbi, kuri neparedz sliežu ceļa slēgšanu, respektīvi, vilcienu kustība ir atļauta. Šādās situācijās stacijas dežurants laikus brīdina strādniekus, ja tuvojas vilciens, lai tie pagūtu aiziet drošā attālumā, palaistu garām vilcienu un atkal varētu turpināt darbu uz sliedēm. Es uzskatu, ka tas ir viens no svarīgākajiem stacijas dežuranta pienākumiem.

Nereti situācijas ir ļoti dinamiskas – vilcieni tuvojas no vairākām pusēm, tajā pašā laikā ir jāapziņo pasažieri uz perona un stacijas ēkā, jāpārskata un jāaizpilda dokumenti, jābrīdina infrastruktūras remontdarbos iesaistītie darbinieki, piemēram, elektromehāniķi vai sliežu ceļu remontstrādnieki, jāsaņem informācija no dispečeriem – tas prasa lielu mobilizēšanos. 

Protams, ka tehnoloģijas ļoti palīdz, bet jāņem vērā, ka bieži notiek remonti un iekārtas ir izslēgtas – tad jāņem talkā visas citas maņas un apzināšanas iespējas. Liels palīgs ir signālists jeb stacijas dežuranta palīgs. Es gribu uzsvērt, ka stacijas dežurantam ir ļoti liela atbildība gan par cilvēkiem, gan vilcieniem.

Tu pieminēji, ka negribētu visu dienu sēdēt telpās. Vai stacijas dežuranta pienākumi pieprasa arī iziet ārā, kaut ko apskatīt un pārbaudīt?

Jā, darbs nav tikai telpās pie vadības pults, telefona un rācijas. Diezgan bieži ir jāiziet uz sliežu ceļiem, jāpārliecinās, ka viss ir kārtībā. Vienā no manām stacijām – Aizkrauklē, stacijas dežuranta pienākums ir ar bremžu kurpēm nostiprināt uz blakus ceļiem novietotos vagonus, lai tie nesāktu ripot. Tas nozīmē, ka nepieciešams arī fizisks spēks, jo viena bremžu kurpe sver 7 kg. Tāpat līniju stacijās, kāda ir arī Aizkraukle, katrs vilciens ir jāsagaida. Tas nozīmē, ka ar signāldisku vai lukturi ir jāiziet uz perona un jāparāda mašīnistam, ka ceļš ir brīvs. Obligāta ir arī sarkanā stacijas dežuranta cepure, lai mašīnists pārliecinātos, ka viņu tiešām sagaida dežurants, nevis kāda nepiederoša persona. Vienlaikus vizuāli jānovērtē, kādā stāvoklī ir vilciens, vagoni un krava – vai nekas nelīst, nebirst, vai nav vizuālu bojājumu Tāpat nereti nepieciešams izpildīt signālista vai pārmijnieka pienākumus.

Bojājumu gadījumā stacijas dežurants pats personīgi bieži vien pārbauda notikuma vietu un nereti novērš defektus, likvidē bojājuma cēloņus.

Kāds ir darba grafiks?

Lielākoties staciju dežuranta maiņa ilgst 12 stundas – dienas maiņa, tad seko nakts maiņa, tad divas dienas brīvas. Tas nozīmē, ka ne vienmēr svētkos varu būt mājās pie ģimenes, bet neslēpšu, ka sava romantika ir strādāt arī Jaungada naktī, it īpaši Zemitānu stacijā, kur nostrādāju septiņus gadus. Pusnaktī varējām vērot salūtu pār plašo Rīgu un pa rāciju apsveikt jaunajā gadā mašīnistus. Tas ir ļoti jauki. Tādos brīžos es jūtos kā daļa no lielā dzelzceļnieku kolektīva. Es uzskatu, ka darba grafiks ir labs – ir daudz brīvā laika, ko pavadīt ar ģimeni vai veltīt atpūtai un hobijiem, tāpēc ģimene īpaši nedusmojas, ja kādos svētkos neesmu mājās.

Vai stacijas dežurantam darbā ir izaugsmes iespējas?

Jā, viens no soļiem “uz augšu” ir stacijas priekšnieka postenis, bet tikpat labi viena no karjeras izaugsmes iespējām ir arī vilcienu kustības dispečera amats. Līdz ar to es gribu teikt, ka Rīgas Valsts tehnikuma piedāvātās dzelzceļnieku profesijas ir labs pamats profesionālajai izaugsmei gan puišiem, gan meitenēm.

*Dzelzceļa stacijas dežurants ir profesijas dzelzceļa transporta pārvadājumu organizācijas un kustības drošības tehniķis specializācija.