Vai tavā ģimenē kāds ir bijis saistīts ar mēbeļu ražošanu vai kokapstrādi? Kāpēc izvēlējies apgūt tapsētāja profesiju?

Ar mēbeļu ražošanu neviens ģimenē nav bijis saistīts, taču mammas brālis savulaik ir mācījis kokapstrādi. Tomēr mana profesijas izvēle nav saistīta ar onkuļa interesēm. Pirms tapsētāja profesijas apguves es mācījos Latvijas Lauksaimniecības Universitātē (LLU) mežu fakultātē, kas nekādā veidā nav saistīta ar mēbelēm. Par tapsētāju zināmā mērā kļuvu nejaušības rezultātā – tēta paziņa strādāja par tapsētāju, bet man nebija darba. Nolēmu pamēģināt. Meistars ātri saprata, ka man šī lieta padodas. Piebildīšu, ka man jau kopš bērnības ir paticis kaut ko taisīt, ķimerēties ar rokām, kā arī piemīt liela pacietība. Var teikt, ka jau kopš bērnības pats sev izgatavoju dažādas mēbeles un citas lietas. Man bija iespēja daudz laika pavadīt laukos, kur varēju izpausties dažādos veidos.

Kas tev ierādīja pirmos darbus?

Tādus gudrus padomus man neviens nedeva – lielākoties visu apguvu pašmācības ceļā. Jāteic gan, ka vectēvam arī patika meistarot dažādas lietas. Diemžēl ar viņu man nesanāca daudz laika pavadīt kopā, bet laikam kaut kas no viņa gēniem manī ir iedzimis.

Vai tapsētāja iemaņas apguvi skolā vai pie zinoša meistara?

Mans skolotājs un meistars ir mēbeļu nozares jomā labi pazīstams un augstu vērtētais Kristaps Strazds. Viņš vairs nenodarbojas ar antīko mēbeļu tapsēšanu, bet strādā vēl augstākā līmenī – izstrādā tapsējumus augstas klases mūsdienu mēbelēm. Tas ir ļoti augsta līmeņa profesionāļa darbs, jo reti kurš meistars spēj no fotogrāfijas vai skices izstrādāt visu sarežģīto tapsēšanas procesu, sākot no materiālu izvēles līdz pildījumam un stiprinājumiem. Tas ir augstu novērtēts amats ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, jo nav daudz cilvēku, kuri spēj to izdarīt.

Ko tieši dara tapsētājs? Nezinātājam tas noteikti saistās ar jauna porolona uzklāšanu un auduma nostiprināšanu.

Konkrēti mana darba specifika saistās ar antīko mēbeļu tapsēšanu. Tas nozīmē, ka restaurējamā mēbele jau ir bijusi pie galdniekiem un koka detaļas ir restaurētas. Tad sākas mans darbs – pabeigt šo mēbeli, atbilstoši tās vēsturiskajai identitātei. Tehnoloģija ir palikusi tieši tāda pati kā pirms vairākiem simtiem gadu – mainījusies ir tikai skavu pistole.

 Ar ko sākas antīkās mēbeles tapsēšana?

Pārsvarā pie manis nonāk tikai mēbeles koka rāmis. Tad vairākās kārtās tiek veidots pamats, sākot ar džutas siksnām, džutas audumu, atsperēm, atkal seko audums. Vēlāk seko eļļas palmas šķiedra, atkal džuta un izlīdzinošā kārta. Tad tiek likta virsdrēbes kārta un tikai pašā nobeigumā audums, ko redzēs mēbeles lietotāji. Faktiski tapsēšana ir tāda sarežģīta „pīrāga veidošana". Tas ir pavisam citādāk kā tiek veidotas mūsdienu mēbeles.

Kāpēc pievērsies tieši šai nodarbei? Vai Latvijā ir pietiekami liels pieprasījums pēc šāda darba?

Man patīk un padodas šis darbs.

Antīko mēbeļu tapsētāju Latvijā nav daudz, vēl mazāk ir to, kuri to dara ar autentiskiem materiāliem un tehnoloģijām – faktiski mēs esam tikai daži šādi speciālisti.

Pieprasījums Latvijā nav tik liels kā citviet pasaulē un arī novērtējums šim darbam nav tik augsts. Taču man ļoti patīk šis darbs, jo nereti nākas strādāt ar vairākus gadsimtus vecām mēbelēm – tā patiesi ir bauda. Par antīko mēbeļu tapsētāju nevar iemācīties gada laikā – tas prasa daudz vairāk laika, zināšanu un prasmju.

Kur tiek iegādāti specifiskie materiāli?

Latvijā šos materiālus nevar iegādāties, tāpēc tos pērku Lietuvā, kur ir atbilstošs piedāvājums. Piebildīšu, ka dekoratīvie audumi var būt ļoti dažādi un dažādas ir to cenas. Tas var maksāt no dažiem eiro līdz pat simtiem eiro metrā. Lielākoties mēbelēm dekoratīvos audumus, atbilstoši to izgatavošanas laikam un stilam, piemeklē no pieejamajiem audumiem, taču ir iespējams pasūtīt un izgatavot arī pilnīgi autentisku audumu, bet tas ir ļoti dārgi.

Kurš no stiliem pašam ir vistuvākais?

Man personīgi vislabāk patīk rokoko – komplekti ar krēsliem un sofām ir ļoti skaisti. Bieži šīm mēbelēm ir arī fantastiski kokgriezumi. Latvijā viens no populārākajiem izstrādājumiem, kas nonāk pie restauratoriem ir pirmās Latvijas laikā ražotie tā sauktie turku dīvāni, kā arī jūgendstila mēbeles, ko dēvē par Latvijas Napoleoniem. Skaisti ir arī latviešu dizainera Cīruļa radītie krēsli, ko es labprāt pieņemu tapsēšanai. Pārsvarā šos krēslus atrod nejauši – vecvecāku bēniņos.

Vai antīko mēbeļu restaurēšana ir vienīgais amats, ko var darīt tapsētājs?

Nebūt nē!

Tapsētājs var strādāt arī ar mūsdienu mēbelēm, tostarp tapsēšanas darbus veikt mēbeļu ražotnē vai arī veikt mēbeļu atjaunošanu ar mūsdienīgiem materiāliem un vienkāršu tehnoloģiju.

Visizplatītākais mēbeļu atjaunošanas veids ir jauna porolona ievietošana un auduma vai cita materiāla pārklājuma uzvilkšana. Tas ir ātri un darbs nemaksā daudz.

Vai savā darbnīcā tu izmanto pilnīgi citu pieeju?

Jā, jo to pieprasa antīkās mēbeles.

Atjaunojot antīkās mēbeles, tiek izmantoti tie paši materiāli, kas izmantoti tās ražojot. Turklāt tas ir pilnībā roku darbs. Arī atsperes tinu no jauna ar 500 gadu senu tehnoloģiju, kā arī izmantoju eļļas palmu šķiedru jeb tā saukto jūraszāli.

Interesanti, ka eļļas palmu šķiedru sauc par jūraszāli, kaut gan šim materiālam nav sakara ar jūru. Iespējams, ka šis nosaukums radies saistībā ar ceļu kā tā nonāk Eiropā – eļļas palmu šķiedra gan senāk, gan arī tagad, pārsvarā tiek vesta no Āfrikas pa jūras ceļiem.

Tu jau pieminēji, ka tapsēšana ir roku darbs. Vai tas ir smags darbs?

Jā, bieži vajadzīga arī liela fiziska piepūle, jo materiāli ir kārtīgi jānostiepj, tie ir raupji un stingri. Arī katra polsterējuma vīle ir jāsašuj ar rokām. Šujmašīnu izmantoju dekoratīvā auduma sašūšanai, lai tas perfekti piegultu polsterējumam. Šis amats ir ļoti komplicēts un prasa plašu zināšanu un prasmju loku. Grūti ir arī savīt un saspiest atsperes. Praktiski visiem tapsētājiem uz rokām ir ļoti bieza āda.

Vai ir atmiņā palicis kāds īpašs darbs, kas sagādāja lielu prieku?

Daudz mēbeļu esmu izgatavojis ne tikai privātajiem klientiem, bet arī muzejiem un citām publiskām telpām. Spilgti atceros Latvijas laikā ražotu nelielu krēslu, ko nejauši atrada Rīgas Jaunajā teātrī. Tas bija ļoti sliktā stāvoklī, bet to izdevās restaurēt vienkārši lieliski. Ieraugot rezultātu, pārņēma fantastiskas sajūtas. Man nav svarīgi, vai tā ir liela mēbele vai mazs krēsliņš – galvenais, lai tas būtu skaists.

Ar skumjām nereti ieraugu atjaunotas mēbeles, kuras tiek pozicionētas kā antīkas restaurētas mēbeles, bet patiesībā tur vecajam tapsējumam pa virsu uzlikts porolons un jauns audums. Pašam ir nācies ar šādu pieeju sastapties. Es uzskatu, ka šāda pieeja nav korekta. Ja cilvēks vēlas glītu, lētu un ērtu mēbeli, tad nevajag pretendēt uz antīkām mēbelēm, bet izvēlēties pieejamos risinājumus, ko piedāvā tirdzniecībā.

Vai turpini izglītoties?

Jā, es sekoju līdzi jaunākajām atziņām un tendencēm pasaulē, kā arī papildinu savu teorētisko zināšanu bāzi par mēbeļu stiliem, jo nevaru teikt, ka šajā jomā esmu iemācījies pilnīgi visu. Ir jāmācās arī vēsture, lai mēbeli atjaunotu atbilstoši visiem kritērijiem.

Tu savas prasmes apguvi pie meistara. Vai ir skola, kur iemāca arī antīko mēbeļu tapsēšanu?

Vienīgā izglītības iestāde, kur to iemāca ir Rīgas Mākslas un mediju tehnikums. Redzu, ka trīs gadu laikā jaunieši tiešām iziet cauri viesiem procesiem un diplomdarbā no skices izveido antīku mēbeli no A līdz Z. Protams, tas ir tikai sākums – turpmāk nāksies mācīties darot praksē, jo nianšu antīko mēbeļu tapsēšanā ir ļoti daudz. Mans meistars teica, ka tikai pēc 10 gadiem prakses sevi var saukt par īstu meistaru. Arī es esmu novērojis, ka vēl ne visu esmu iemācījies – dažkārt nākas krietni padomāt un pameklēt papildu informāciju.