Cik ilgā laikā un kā var kļūt par prokuroru?

Prokuroram ir jābūt maģistra grādam tiesību zinātnēs, kā arī jāizpilda citi Prokuratūras likumā ietvertie nosacījumi, piemēram, jābūt Latvijas pilsonim, sasniegušam 25 gadu vecumu, ar nevainojamu reputāciju, nedrīkst būt iepriekšēja sodāmība un citi. Viss izveidots tā, ka par prokuroru nejauši nevar kļūt – uz to ir mērķtiecīgi jāvirzās. Kad 2012. gadā kļuvu par prokuroru, vispirms bija jānokārto tests, kam sekoja juridisko zināšanu pārbaude par Kriminālprocesa likumu, krimināltiesībām, kā arī vēl viens jautājums, kas var būt no jebkuras tiesību nozares. Eksāmens bija sarežģīts. Kad to nokārto, var stažēties, ja uzaicina. Tad nosaka vietu, kur ir brīva vakance rajona vai pilsētas prokuratūrā un tajā sešus mēnešus pildi stažēšanās programmu, kura vēlāk jāaizstāv komisijā, kas vērtē tavas zināšanas un profesionālās iemaņas. Ja viss iepriekš minētais noritējis veiksmīgi, seko eksāmens, kurā ir vairāki teorētiski un praktiski jautājumi. Kopumā eksāmenus nokārto tikai nedaudzi kandidāti. Komisija vēl uzdod papildjautājumus, un tikai pēc tās pozitīva balsojuma kandidāts tiek virzīts apstiprināšanai Ģenerālprokuroram. Tad tiek nodots prokurora zvērests un var sākt pilntiesīgi strādāt. Kad uzliec savu pirmo parakstu uz lēmuma, saproti, cik tas ir atbildīgi! Lai arī viss šis ceļš līdz prokurora amatam ir ilgs un sarežģīts, tas ir atbilstošs, jo mūsu lēmumi ietekmē ļoti daudzu cilvēku dzīves.

Pirms prokuratūras strādājāt toreizējā Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestā (red. - tagad Finanšu izlūkošanas dienests). Kas pamudināja doties uz prokuratūru?

Septiņus gadus biju studējis Policijas akadēmijā, ieguvis maģistra grādu, par prokuratūru rakstīju arī maģistra darbu. Kontroles dienests tolaik bija prokuratūras pārraudzībā, atradāmies vienā ēkā un ikdienā kontaktējos ar prokuroriem. Finanšu izlūkošanā, kur ir vairāk individuāls un pētniecisks darbs, man pietrūka kontakta ar cilvēkiem, tādēļ arī vēlējos kļūt par prokuroru. Man patīk šis darbs un, šķiet, man tas arī padodas.

Cik grūti jums bija pārkvalificēties par prokuroru?

Paralēli darbam apmēram pusgadu gatavojos apjomīgajam prokurora eksāmenam, jo gribēju būt drošs, ka to nokārtošu. Sāku strādāt Ogres rajona prokuratūrā, sākotnēji ar ļoti vienkāršām lietām, piemēram, preču zādzībām no veikala. Pamazām iejutos sistēmā un pievērsos sarežģītākām lietām.

Sākumā īpaši svarīgs aspekts ir kolēģu kvalifikācija un viņu spēja paskaidrot un pamācīt, kā viss notiek praktiski. Līdzīgi kā jebkurā jomā, arī prokurora darbā ir daudz nianses, kuras ir svarīgas, lai nekļūdītos.

Pēc Ogres rajona prokuratūras pārgāju uz Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūru.

Jūsu biogrāfijā vēl pirms tam rodams ieraksts par darbu Rīgas pilsētas Centra rajona prokuratūrā.

Jā, tas bija neliels pārejas posms. Mani ilgstoši aicināja strādāt Rīgā, jo lietu dažādība un sarežģītība ir lielāka nekā reģionos. Tas mani uzrunāja.

Specializējaties kādās konkrētās jomās vai - kādu lietu dod, tāda ir jāņem?

Man ir tik plaša pieredze, ka mani specializēja uz dažādām lietām, tostarp apgabala tiesā man joprojām iztiesāšanā ir lietas par izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Mums izteikta specializācija nav, jo Rīgas tiesas apgabala prokuratūrai piekritīgas ir lietas ar noteiktiem pantiem, un prokuroram jāspēj jebkurā šāda līmeņa lietā strādāt. Lietas visiem maniem kolēģiem ir sarežģītas, varbūt kāda atšķiras ar to, ka ir sabiedrībā daudz “skaļāka” un varbūt tur tiek vērtēts, vai prokurors izturēs ārējo spiedienu.

Kā jūs sadzīvojat ar šo spiedienu un kritiku?

Man ir bijušas diezgan daudzas arī “skaļās” lietas un tagad vēl ir uzraudzībā, piemēram, advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavības izmeklēšana, Kristīnes Misānes lieta, kas nu jau ir iztiesāta. Pagaidām tieku galā.

Kāda ir Jūsu darba ikdiena, kā izpaužas lietu izmeklēšanas uzraudzība?

Tā nav tikai uzraudzība. Prokurora funkcijas ir vairākas, bet pamatā prokurors veic pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzību, uzrauga, kā izmeklēšanas iestāde un konkrētais izmeklētājs veic kriminālprocesu. Ja process ir apjomīgāks, jau no paša sākuma jāplāno veicamās darbības, lai iegūtu rezultātu – pierādījumus un pārliecinātos par personu iesaisti konkrēta nozieguma izdarīšanā. Jādomā par to, lai neko nepalaistu garām, jo visos kriminālprocesos ļoti svarīgs ir tieši sākuma posms – kaut ko pēc tam mainīt ir grūti. Tāpat būtiski ir izveidot labu sadarbību ar izmeklētāju.

Vienlaikus domājam par lietas vajāšanas perspektīvu, lai tai varētu sekot notiesājošs spriedums. Tam nepieciešams pietiekams pierādījumu daudzums, turklāt situācijā, kad resurss katrai izmeklēšanas iestādei ir tāds, kāds tas ir.

Tiem, kuri vēlēsies strādāt par izmeklētāju vai prokuroru, jānošķir divas dažādas lietas – tas, ko rāda populāros seriālos un filmās, kā tiek izmeklētas lietas, un tas, kas reāli ir iespējams.

Ikdienā parasti dodamies uz tiesām uzturēt valsts apsūdzību, rakstām lēmumus – apsūdzības, pārbaudām kriminālprocesus, sniedzam protestus tiesas nolēmumiem, ja tam ir pamats. Tagad mūsu ikdienu patīkamāku padara jaunās telpas, jūtu, ko nozīmē moderns birojs. Diemžēl visu sarežģī Covid-19 izplatība un ierobežojumi.

Kā tieši Covid-19 sarežģī prokuroru darbu?

Piemēram, izmeklēšanas iestādes vadītājam jāņem vērā riska faktori, lemjot par realizāciju krimināllietā. Ja darbinieki tiek norīkoti darbam vietā, kurā izrādās ir inficēta persona, jāapzinās, ka viņiem jādodas pašizolācijā, un darbs apstāsies. Ar Covid-19 slimo arī tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki. Pašlaik cietumos ir karantīna, bet pirmajā Covid-19 “vilnī” man bija pilns darbības spektrs, tostarp ļoti daudzu ieslodzīto pratināšana, tiesas sēdes – viss bez izmaiņām.

Jums ir konkrēts darba laiks?

Oficiālais darba laiks ir no pulksten 8.30 līdz 17. Bet mums, līdzīgi kā daļai citu jomu, kad tas ir nepieciešams, tad jāstrādā ļoti daudz papildus oficiālajam darba laikam. Vēl apmēram četrreiz gadā katram prokuroram ir diennakts dežūra Rīgā un Rīgas reģionā. Ja šajā laikā ir bijuši kādi notikumi, tad, ņemot vērā noteiktus kritērijus, prokurors izbrauc uz notikumu vietu.

Pēc jūsu domām, izmeklējošo un tiesībsargājošo iestāžu speciālisti spēj tikt līdzi tām noziegumu veikšanas un slēpšanas prasmēm, kādas attīsta modernie noziedznieki, jo īpaši kibernoziegumu un finanšu noziegumu jomā? Pastāvīgi apgūstat jaunas prasmes un metodes?

Tikšanai līdzi dažādiem jauninājumu veidiem noziegumu izdarīšanā, manuprāt, ļoti traucējis tas, ka pirms padsmit gadiem likvidēja Policijas akadēmiju, kura specializējās topošo izmeklētāju, prokuroru un tiesnešu sagatavošanā. Abās pusēs vienmēr būs cilvēki, kuriem būs dabas dots talants, bet būtiski ir apmācīt iespējami lielāku skaitu darbinieku, kuri varētu veikt sarežģītu izmeklēšanu augstā līmenī. Man Policijas akadēmijā būtībā septiņus gadus “ar karotīti lēja mutē” teorētiskās un praktiskās zināšanas, un tā arī ir jādara! Ir mums ļoti labi speciālisti, bet viņu skaits ir nepietiekams, neatbilstošs noziegumu skaitam, un arī tas apgrūtina mūsu darbu. Tāpat mums ir regulāras apmācības, šobrīd pat ļoti daudz. Bet jautājums – cik tām atliek laiks? Pašlaik tam var veltīt nedaudz vairāk laika, jo ārkārtas stāvokļa laikā ir nedaudz mazāk tiesas sēžu, bet, situācijai normalizējoties, prokurori atkal kļūs aizņemtāki.

Kādām īpašībām jāpiemīt prokuroriem? Cik diskrētiem viņiem jābūt? Labāk nelietot sociālos tīklus un nepubliskot personisku informāciju un viedokļus?

Uzskatu, ka prokuroram, sākot strādāt ar lietām, kurās iesaistīta organizētā noziedzība, nevajadzētu publiski pieejamās vietnēs izplatīt par sevi un savu ģimeni informāciju, lai arī likums to neaizliedz. Prokurors noteikti nedrīkst izpaust informāciju, kura ir iegūta profesionālās darbības laikā, tai noteikti jābūt personai, kura ir spējīga izturēt stresu un spraigās situācijās jābūt savaldīgam. Prokurors noteikti nebūs persona, kura notikuma vietā stāv malā vai gaužas, cik viss ir briesmīgi. Viņam jāsaglabā vēss, skaidrs prāts, jādomā, kas notikuma vietā jāizņem, kas varētu liecināt par noziedzīga nodarījuma esamību vai neesamību. Uztverei un domāšanai jābūt citādākai. Prokuroram noteikti jāpiemīt augstām ētikas un morāles normām. Jābūt zinošam. Lai arī darbs ir grūts, tas sniedz gandarījumu, jo īpaši, kad sarežgītās lietās tiek panākts krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums un attaisnojusies riska uzņemšanās lietas virzīšanā uz tiesu. Ļoti reti ir tā, ka pierādījumi ir kā uz delnas – re, kur nazis, re, kur pirkstu nospiedumi!

Vai jāprot arī samierināties ar zaudējumiem lietās, kurās intuitīvi jūt apsūdzētā vainu, bet to nevar pierādīt, vai lietās, kurās nevar atklāt vainīgo?

Protams, ir bijušas tādas situācijas un jāprot arī zaudēt. Jā, ir gadījumi, kad ir sajūta, ka, visticamāk, persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, bet tās vainu nav izdevies pierādīt.

Stresa līmenis ir izturams vai ir prokurori, kuri izdeg un aiziet no darba?

Lai saprastu, kāds šajā amatā var būt stresa līmenis, iedomājaties, ka esat prokurors, kurš tiesā uztur valsts apsūdzību, ir apsūdzētas 12 personas, un aizstāvībā sēž 14 advokāti, un tev vienam ar viņiem jācīnās. Var būt gadījumi, kad cietušie ir neapmierināti ar to, ka, viņuprāt, process netiek pietiekami ātri izmeklēts. Noteikti, ir arī prokurori, kuri izdeg.

Prokuroram jārēķinās ar dažādiem ierobežojumiem, piemēram, liegumu būt politiskajās partijās, savienot darbu prokuratūrā ar uzņēmējdarbību un citu algotu amatu, izņemot zinātnisko, pedagoģisko vai radošo darbu. Nav bijis vilinājums darīt kaut ko no šo liegumu saraksta?

Tas ir tikai loģiski. Būtu ļoti nepareizi prokuroram ļaut darboties politikā, tad viņš sabiedrībai varētu dot maldīgu signālu par konkrēto politisko spēku.

Bet prokurora darba savienošana ar zinātnisko darbu gan ir atbalstāma un laba. Jo īpaši, ja prokurori pasniedz lekcijas vai seminārus savas jomas speciālistiem, dalās pieredzē un labajā praksē, tas nāk par labu kvalifikācijas celšanai.

Esmu lasījis izmeklētājiem un prokuroriem lekcijas par finanšu noziegumu izmeklēšanu, dalījies sarežģītāku lietu pieredzē, kuru svarīgi nodot tālāk, lai citi, saskaroties ar līdzīgām situācijām, zinātu, kā rīkoties un pamanītu arī zemūdens akmeņus.

Likumā paredzēta prokurora un viņa ģimenes locekļu un mantas aizsardzība, dienesta ierocis. Ir nācies izmantot šos aizsardzības mehānismus?

Par laimi, nav, un, cik zinu, šādi gadījumi vispār Latvijā bijuši reti, kad prokurora ģimenei noteikta aizsardzība.

Kāda ir iespējamā izaugsme prokuratūras ietvaros?

Ir dažādu līmeņu prokurori - rajona (pilsētas), tiesas apgabala, Ģenerālprokuratūras prokurors, virsprokurora vietnieks vai virsprokurors, Ģenerālprokurors. Katra prokuratūra uzrauga dažāda smaguma pakāpes noziedzīgus nodarījumus. Piemēram, izvairīšanās no nodokļu nomaksas lielos apmēros ir piekritīga Nodokļu un muitas lietu prokuratūrai, savukārt, ja tā notikusi organizētā grupā, šī lieta ir piekritīga Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētajai prokuratūrai, kas ir apgabala līmeņa prokuratūra. Atkarībā no tā, kurā līmenī prokurors strādā, atšķiras arī atalgojums, bet piemaksas pie pamatalgas ir atkarīgas no darba stāža.

Kopumā prokuroru atalgojums ir konkurētspējīgs?

Uzskatu, ka pašlaik prokuroru atalgojums, salīdzinot ar citām tiesībsargājošajām iestādēm, ir ļoti konkurētspējīgs.

Vai par bonusu var uzskatīt izdienas pensijas, kuras piešķir personām, kas prokuroru un tiesnešu vai izmeklētāju amatos kopumā nostrādājušas ne mazāk kā 20 gadus. Vai prokurori tās aktīvi izmanto?

Man vēl līdz izdienas pensijai ilgi jāstrādā, bet ir prokurori, kuri tās izmanto. Šī iespēja īpaši būtiska ir tiem prokuroriem, kuri ir ilgstoši strādājuši ar sarežģītām lietām.