Kā radās interese par aktiera profesiju?

Kad uzzināju, ka “aktieros” ir iestājusies Anta Aizupe, kura arī ir alūksniete, tāpat kā es. Viņa ir pāris gadus vecāka, bet Alūksne ir maza pilsēta, visi viens otru pazīst un zina. Līdz tam nebiju aizdomājies, ka par aktieriem mācās, iegūstot augstāko izglītību... Būt par aktieri nebija mans bērnības sapnis, tāds nebija arī mērķis. Kad absolvēju vidusskolu, tika uzņemts Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra kurss, taču es pat neplānoju tajā stāties. Bet nākamajā gadā, kad tika uzņemts Annas Eižvertiņas kurss, nolēmu, ka man jāpamēģina. Es vēlējos tikai pamēģināt, vai spēju pārvarēt iestājeksāmenu posmu. Mani intriģēja tās četras kārtas, kurās jārunā, jādzied, jāspēlē etīdes un jāatbild uz jautājumiem. Gribēju sevi pārbaudīt, vai es kā personība esmu šai profesijai atbilstošs, vai man piemīt tai nepieciešamās personības šķautnes. Manuprāt, šāds iestājpārbaudījums ir brīnišķīgs veids, kā saprast, vai iet šo ceļu vai nē. Man paveicās – mani akceptēja. Tad arī sapratu, ka iešu šo ceļu. Protams, arī pats izjutu šādu aicinājumu.

Kur var iegūt aktiera profesiju?

Rīgā – Latvijas Kultūras akadēmijā. Liepājas teātris uzņem aktierus, sadarbojoties ar Liepājas universitāti, arī Daugavpils teātris uzņem savu kursu, sadarbojoties ar Daugavpils universitāti. Var studēt arī ārzemēs. Piemēram, Ieva Segliņa ir studējusi Maskavā, atgriezusies atpakaļ un strādā Latvijas Dailes teātrī.

Kā uzsākāt profesionālās darba gaitas, kā nokļuvāt Latvijas Nacionālajā teātrī?

Patiesībā, teātri paši diezgan aktīvi meklē jaunus māksliniekus, jau studiju laikā skatās uz studentiem un viņus vērtē.

Arī Ojārs Rubenis kā Latvijas Nacionālā teātra direktors ilgus gadus bija ļoti aktīvs trupas veidotājs. Mēs mācījāmies otrajā kursā, kad viņš jau nāca mūs vērtēt, un jāatzīst, ka mans ceļš uz Latvijas Nacionālo teātri ir Ojāra Rubeņa rokām vadīts. Es nojaušu, ka viņš jau diezgan agri mani pamanīja un saredzēja manī topošo Latvijas Nacionālā teātra aktieri, par ko esmu ļoti priecīgs un viņam pateicīgs. Jau trešā kursa noslēgumā man bija iespēja “apostīt gaisu” Latvijas Nacionālajā teātrī – režisores Indras Rogas iestudētajā izrādē “Kabarē”. Bet nākamajā gadā, mācoties ceturtajā kursā, Ojārs Rubenis man uzticēja jau lielākas lomas. Tādā veidā gan es pats varēju pārbaudīt savus spēkus, gan viņš kā direktors varēja izvērtēt, vai piedāvāt man iespēju strādāt teātra štatā. Pēc studijām mēs noslēdzām darba līgumu.

Kāda ir tipiska aktiera darbdiena?

Mēģinājums no rīta sākas pulksten desmitos, to kavēt nedrīkst. Protams, visādi var gadīties, bet, ja neesi disciplinēts, tu neatstāj par sevi labu iespaidu ne kolēģiem, ne režisoriem, ne teātra vadībai. Mēģinājums notiek četras stundas, līdz pulksten diviem. Tad ir garāka pauze un tad ir vai vakara mēģinājums, vai izrāde, vai – brīvs vakars.

Darbs ritms ir ļoti mainīgs un vienīgā brīvdiena ir pirmdiena. Dažkārt, tuvojoties pirmizrādei, ir jāstrādā arī pirmdienās.

Ir jāstrādā sestdienās, svētdienās, Ziemassvētku un Lieldienu brīvdienās. Oficiāli mums ir sešu darbdienu nedēļa, bet uz tā rēķina mums ir garāks vasaras atvaļinājums, kas ir sešas nedēļas – no Līgo svētkiem līdz augusta otrajai nedēļai.

Cik būtiska ir sadarbība ar kolēģiem?

Ļoti svarīga, jo aktieris sadarbojas ar kolēģiem visciešākajā partnerībā, kāda vien iespējama. Ideālā variantā aktieru dvēseles saskaras – tas ir mērķis, uz kuru mēs ejam. Protams, šajā sfērā strādājot, ir jābūt ļoti uzmanīgam un disciplinētam, jo mūsu katra iekšējā pasaule ir ļoti trausla un jūtīga, un ar to jādarbojas ļoti uzmanīgi.

Kādas prasmes un zināšanas nepieciešamas aktierim? Vai kaut ko var apgūt jau skolas laikā?

Ir tāds padomju laika mīts, ka aktierim jābūt staltam, latviska izskata, ar zemu balsi, sportiskam, bet aktrisei – blondai, ar garām kājām un skaisti jādzied. Jā, forši, ja tā ir, bet – cilvēki ir dažādi un, lai atveidotu dzīvi, ir vajadzīgi dažādi aktieri. Tāpēc es uzskatu, ka par aktieri var būt jebkurš.

Un noderīgas ir visplašākā spektra zināšanas un prasmes – jo tu vairāk zini un proti, jo tu šajā profesijā esi vērtīgāks.

Galvenais ir ieinteresētība un vēlme visu ko izzināt. Un, protams, noteikti nepieciešama ir dispciplīna – radoša, smalka un precīza. To jauni cilvēki var trenēt katru dienu, no rīta līdz vakaram.

Kādas ir izaugsmes iespējas aktiera profesijā?

Tās atkarīgas no katra paša ieguldītā darba, no vēlmes kaut ko sasniegt un arī diemžēl no veiksmes. Jo tā mēdz gadīties, bet ne tikai šajā profesijā, ka tu ļoti daudz strādā, godīgi ej uz mērķi, bet tev nepaveicas. Arī šī mākslas sfēra ir ļoti saistīta ar veiksmi.

Protams, laika gaitā ir iespējams virzīties pa karjeras kāpnēm, ieņemot arvien augstākus teātra un kultūras nozares vadības amatus.

Latvijas Nacionālā teātra, Latvijas Dailes teātra, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra un arī Liepājas teātra vadītāji sākotnēji bijuši aktieri. Pat Kultūras ministrs savu karjeru sācis kā skatuves mākslinieks.

Kādi ir lielākie šīs profesijas izaicinājumi?

Grūtākais šajā profesijā ir spēt celt latiņu nemitīgi uz augšu un to noturēt – spēt atkārtot to, ko esi sasniedzis iepriekš. Atkārtot vēlreiz un vēlreiz. Ja kino tev vajag, lai izdodas vienreiz, tad teātrī ir jāstrādā tā, lai tev izdodas katru vakaru – ne tikai pirmizrādē, bet arī otrajā, trešajā, ceturtajā un visās pārējās izrādēs.

Kādas ir darba iespējas aktierim Latvijā un kādas – ārzemēs?

Latvijā ir astoņi profesionālie valsts teātri, kas saņem valsts finasējumu: Rīgā ir Latvijas Nacionālais teātris, Latvijas Dailes teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, Jaunais Rīgas teātris, Latvijas Leļļu teātris, Valmierā – Valmieras drāmas teātris, Liepājā – Liepājas teātris, Daugavpilī – Daugavpils teātris. Un ir vairāki neatkarīgie teātri: Rīgā ir «Dirty Deal Teatro», Ģertrūdes ielas teātris, teātra trupa «Kvadrifrons», teātra apvienība «Esarte», «Willa teātris», Liepājā ir «Goda teātris». Iespējams, ir vēl dažādas teātra trupas.

Darba iespēju ir daudz, jo aktieris var strādāt dažādos mākslas projektos, kas saistīti ar kino pasauli, ar reklāmu, ar filmu ierunāšanu, ar pasākumu organizēšanu un vadīšanu.

Un runas par aktieru pārprodukciju, manuprāt, ir pārspīlētas. Ārzemēs strādāt ir sarežģītāk dēļ valodu zināšanām. Protams, ja aktieris perfekti pārvalda kādu svešvalodu un viņam izveidojas veiksmīgi kontakti, var startēt arī ārpus Latvijas. Piemēram, Gundars Āboliņš brīnišķīgi pārvalda vācu valodu, tāpēc viņš varēja strādāt teātrī Vācijā. Tie, kuri labi pārzina, piemēram, krievu valodu, var strādāt arī Krievijā, Lietuvā, Igaunijā. Tas ir valodas jautājums.

Kādas ir aktiera profesijas ēnas puses?

Pirmkārt, darbaholisms. Tā ir potenciāla problēma, jo šī profesija ir ļoti vilinoša – tu gribi tajā sasniegt vēl un vēl. Ir labi, ka ir ambīcijas, bet ir jājūt robeža.

Otrkārt, šī nav finansiāli pati ienesīgākā profesija, miljonus nenopelnīsi, vismaz Latvijā nē. Pagaidām.

Treškārt, ir risks cilvēcisko attiecību sfērā – pārlieka emocionalitāte kolēģu attiecībās var traucēt darbam.

Ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri vēl šaubās, vai kļūt par aktieri?

Es ieteiktu skatīties izrādes un, ja vien ir kādi neskaidri jautājumi par šo profesiju, nekautrēties uzrunāt aktierus un uzdot viņiem šos jautājumus. Protams, ja ir interese, ir jāpamēģina. Bet noteikti nevajadzētu sabūvēt sapņu pilis un sacerēties uz nezin ko, jau iztēlojoties sevi saņemam balvu par mūža ieguldījumu.

Cik konkurētspējīgs darba tirgū ir aktiera atalgojums?

Atalgojums nav grandiozs. Mana pirmā alga kā stažierim bija 204 eiro – par pusslodzi. Strādājot teātra štatā, aktieris saņem no apmēram 600 līdz 1000 eiro mēnesī, jo alga ir sadalīta divās daļās – ir pamatalga, kas katru mēnesi ir nemainīga, un ir algas mainīgā daļa, kas atkarīga no tā, cik izrādes un kādas lomas aktieris spēlē. Tāpēc daudzi aktieri no darba brīvajā laikā meklē papildus darbiņus, filmējoties seriālos, ierunājot filmas, reklāmas. Ja paveicas, filmējas kino. Ja ir vēlme, griba un interese, aktierim darbs ir un būs vienmēr.

Kāds ir lielākais gandarījums aktiera profesijā?

Man vienmēr ļoti patīk sākt jaunu darbu – tas ir tāds mazais prieks.

Bet liels prieks ir, kad pēc gara un grūta ceļa vari pats sev godīgi uzsist uz pleca, ka visas zvaigznes ir sastājušās pareizi, un enerģijas apmaiņa ar skatītājiem ir notikusi. Man pa šiem pieciem gadiem ir bijuši daudzi skaisti brīži, kad jūtu, ka pozitīvi uzlādējies esmu gan es pats, gan skatītāji, ar kuriem divas, trīs stundas esam pavadījuši izdomātā pasaulē. Tie ir reti, bet ļoti patīkami mirkļi, kad jūti, ka emocionāla jūtu apmaiņa ir notikusi. Un šo mirkļu dēļ ir vērts šo darbu darīt.