Vai jums interese par veselības nozari radās jau skolas solā?

Tā varētu teikt. Es jau vidusskolā zināju, ka vēlos studēt medicīnu, veselību, tomēr ārste arī gluži negribēju būt. Vienubrīd pat apsvēru iespēju kļūt par medmāsu, taču tolaik Rīgas Stradiņa universitātē izveidojās Sabiedrības veselības fakultāte, un izrādījās, ka šī programma bija tieši tas, ko vēlējos apgūt. Savu izvēli nekad neesmu nožēlojusi! Sabiedrības veselība ir ļoti daudzpusīga nozare.

Kā uzsākāt profesionālās darba gaitas un kā nonācāt SPKC?

Mēs bijām pirmais kurss, kurš pabeidza studijas šajā programmā, apgūstot teju to pašu, ko ārsti, taču ne ar mērķi ārstēt slimniekus. Sākotnēji bija zināma neziņa par iespējamo darba vietu. Tolaik, teju pirms 20 gadiem, nebija vēl arī īstas izpratnes, kas tad sabiedrības veselības speciālistam jādara. Tagad visiem ir skaidrs, ka galvenais uzdevums ir profilakse, rūpes, lai cilvēki neslimotu.

Mans pirmais solis karjerā bija darbs valsts pārvaldē, proti, Labklājības ministrijas Vides veselības departamentā.

Pēc tam pārgāju strādāt Veselības ministrijā, kādu laiku arī Pārtikas un veterinārajā dienestā – pētniecībā, un tad atkal Veselības ministrijā, nu jau septīto gadu esmu SPKC. Tā ka visu laiku esmu strādājusi sabiedrības veselības veicināšanas jomā.

Vai šajā amatā nākas daudz papildus mācīties?

Jā, visu laiku – gan lasot speciālo literatūru, gan apmeklējot konferences, seminārus un kursus.

Tā kā strādāju ar publiskajiem iepirkumiem, ko augstskolā nemāca, šā darba noslēpumus nācās apgūt patstāvīgi.

Tas pats attiecas uz informatīvo materiālu vizuālo noformēšanu un informācijas pasniegšanu, piemēram, sociālajos tīklos – jāseko līdzi jaunākajām tendencēm. Un, protams, jāuztur svešvalodu prasmes vajadzīgajā līmenī, lai varētu piedalīties starptautiskos projektos, sazināties ar ārvalstu ekspertiem.

Paraksturojiet tipisku savu darba dienu!

Pirmkārt, gribu uzsvērt, ka darba laiks ir normēts: no pusdeviņiem līdz septiņpadsmitiem. Dažkārt gan nākas strādāt arī virsstundas. Pamatā ikdienā esmu savā biroja telpā – pie datora. Mans darbs ir saistīts ar veselīga dzīvesveida veicināšanas un dažādu slimību profilakses pasākumu un kampaņu īstenošanu – sākot no veselīga uztura un fiziskajām aktivitātēm, līdz pat gripas vakcinācijai un traumatisma novēršanai.

Ikdienā tas nozīmē dažādu materiālu (bukletu, infografiku, videofilmu) izskatīšanu, izvērtēšanu.

Tāpat jāseko līdzi līgumu izpildei – vai tiek ievēroti nosacījumi un termiņi. Liels akcents tiek likts uz komunikāciju sociālajos tīklos, kur publicējam informāciju par dažādiem sabiedrības veselības veicināšanas jautājumiem. Šos materiālus arī paši sagatavojam – gan saturu, gan vizuālo noformējumu. Protams, nākas piedalīties sanāksmēs, sniegt intervijas masu medijiem – it īpaši noteiktu kampaņu laikā, lasīt lekcijas dažādām auditorijām. Jāpiebilst, ka nākas strādāt ar biroja tehniku, lietot dažādas datorprogrammas, tostarp statistikas un vizuālās noformēšanas programmas.

Ar kādiem nelabvēlīgiem faktoriem jārēķinās, strādājot šajā jomā?

Kā jau teicu, darbs lielākoties ir telpās, pie datora. Man ir atsevišķs kabinets, bet citi kolēģi strādā vairāki vienā telpā, un tas nozīmē, ka dažkārt tas var būt traucējoši, tāpēc jāspēj koncentrēties uz savu veicamo darbu un norobežoties no tā, kas notiek blakus, piemēram, telefonsarunām. Jārēķinās ar stresu, kas var rasties, ja ātri jāpieņem patstāvīgi lēmumi un jāuzņemas atbildība par to, lai viss tiktu izdarīts precīzi un laikā.

Pieminējāt kolēģus. Vai un kā notiek sadarbība ar viņiem?

Tā ir ļoti cieša. Taču ir jāspēj gan strādāt vienam, gan komandā – ar juristiem, iepirkumu speciālistiem, komunikāciju un citām nodaļām, kā arī ar citu ministriju kolēģiem, ar pārstāvjiem no nevalstiskajām organizācijām un dažādiem uzņēmumiem. Jābūt gatavam, ka ik dienu jākomunicē ar cilvēkiem, kas nav jūsu kolēģi.

Kādas īpašības nepieciešamas šajā amatā?

Atbildības sajūtai, patstāvīgumam, spējai kontrolēt, plānveidīgi, sistēmiski un analītiski strādāt. Noteiktībai un rakstura stingrībai. Spējai uzņemties iniciatīvu, un vienlaikus – pacietībai, spējai pabeigt iesākto. Precizitātei. Jo jāatceras – tas ir arī darbs ar valsts finansējumu (visi materiāli un kampaņas, ko veidojam un īstenojam, tiek apmaksāti no valsts budžeta), tāpēc visam jābūt izdarītam augstā kvalitātē. Nedrīkst atļauties paviršības, jo tās dārgi atmaksāsies gan man, gan pārējiem iesaistītajiem. Jābūt labām komunikācijas spējām, jo būs nepieciešams sadarboties ar visdažādākajiem cilvēkiem. Jābūt gatavam kompromisam, uzklausīt citu domas un būt elastīgam. Taču jāprot aizstāvēt arī savu viedokli, nepiekāpties, kad tas ir nepieciešams, un prasīt ievērot noteikumus un termiņus.

Kas dod gandarījumu?

Bez šaubām – rezultāts.

Kad, piemēram, turi rokās informatīvo materiālu, kas izdevies tāds, kāds iecerēts, vai televīzijā parādītais videoklips ir patiešām uzrunājošs, vai redzi savas kampaņas plakātu transporta pieturā!

Gandarījumu sniedz arī ilgtermiņa rezultāti, kad sarīkotā kampaņa, piemēram, par vakcināciju pret difteriju, guvusi sabiedrības atbalsi, un redzi, ka uzlabojas vakcinēšanās rādītāji. Tas ir ļoti īpaši un tādos brīžos vienmēr priecājos, ka man ir šāda iespēja darīt kaut ko jēgpilnu. Ir patīkami dzirdēt labas atsauksmes gan no profesionāļiem, gan citiem sabiedrības pārstāvjiem. Galvenais – ka cilvēkiem ir noderējusi mūsu sniegtā informācija un palīdzējusi uzlabot veselību un dzīves kvalitāti. Jo tāpēc jau mēs strādājam, lai palīdzētu citiem. To var saukt par misijas apziņu.

Kādas ir izaugsmes iespējas šajā profesijā?

Tas ir atkarīgs no katra vēlmes pilnveidoties un uzņemties jaunus izaicinājumus. Valsts pārvaldē ir sava specifika, bet iespējas veidot karjeru ir. Arī kļūt par ministrijas valsts sekretāru (augstāko amatpersonu) vai pat ministru – ja vien pašam ir tāds aicinājums un atbilstošas rakstura īpašības. Tāpat var turpināt studijas maģistrantūrā un tālāk doktorantūrā, kļūstot par augsta līmeņa mācībspēku augstskolā.

Kādās jomās strādā jūsu kursabiedri un citi sabiedrības veselības speciālisti?

Daudzi – valsts pārvaldē. Veselības ministrijā, arī Labklājības ministrijā. Veselības ministrijas pakļautības iestādēs – ļoti daudzi strādā SPKC, arī Veselības inspekcijā, Nacionālajā veselības dienestā. Zemkopības ministrijas pakļautībā esošajā Pārtikas un veterinārajā dienestā. Pašvaldībās – par sabiedrības veselības speciālistu. Arī dažādos uzņēmumos, kas rūpējas par darba drošību, un nevalstiskajās organizācijās. Tāpat arī ir iespēja kļūt par uzņēmēju, attīstīt savu uzņēmējdarbību, taču tad ir jāatrod kāda specializācija - sava niša.

Vai šajā jomā vairāk strādā sievietes vai vīrieši?

Ja ārstniecībā vairāk tomēr ir vīriešu, tad šajā – sievietes.

Darba tirgus iespējas šobrīd un nākotnē? Vai var atrast darbu arī ārzemēs?

Par ārzemēm man grūti ko teikt, tad būtu jāstudē kas plašāks un specifiskāks, taču arī, apgūstot šo programmu Latvijā, var atrast darbu aiz mūsu valsts robežām. Vairāki mani kolēģi turpina studēt un strādā ārvalstīs, piemēram, Zviedrijā – pētniecības jomā. Taču Latvijā, domāju, valsts pārvaldē vienmēr būs vajadzīgi labi speciālisti.

Un sabiedrības veselības profesionāļi būs pieprasīti arī nākotnē, jo vienmēr būs aktuāla veselīga dzīvesveida veicināšana, iedzīvotāju aicināšana uz vēža skrīninga pārbaudēm un citi profilakses jautājumi.

Arī kontroles loma, ko pilda Pārtikas un veterinārais dienests un Veselības inspekcija, tik ātri nezudīs. Pieļauju, ka šā darba nozīme vēl tikai pieaugs. Varbūt ar laiku šīs programmas absolventiem būs nepieciešama vēl lielāka specializācija – piemēram, veselības veicināšanai vai epidemioloģija vai darba drošība. Un tad jau studiju gados būs svarīgi saprast, kurā jomā vairāk ir vēlme strādāt. Tam jau tagad labi noder augstskolu prakses, jo tās dod iespēju dažas nedēļas vai mēnesi (gan bez samaksas) pastrādāt kā brīvprātīgajam un saprast, vai tas ir tas, ko es gribu darīt pēc studijām.

Kādi būtu jūsu ieteikumi jauniešiem: kam vairāk pievērst uzmanību jau skolā, ja vēlas studēt sabiedrības veselības programmā? Kādas zināšanas un prasmes būtu vēlams apgūt?

Lai cik dīvaini tas neskanētu – vairāk mācīties latviešu valodu. Jo šajā darbā jāprot domu noformulēt skaidri, vienkārši, kodolīgi un literāri pareizi. Ne tikai runāt pareizi, bet arī uzrakstīt bez kļūdām – gan gramatiskām, gan stilistiskām. Tā ka treniņš, ko dod domrakstu rakstīšana, ir vērtīgs un vajadzīgs. Nesaku to tāpat vien, jo diemžēl manā darbā nākas saskarties ar cilvēkiem, kuriem pieklibo šīs prasmes. Protams, ieteicams būtu padziļināti apgūt dabaszinātnes – bioloģiju, ķīmiju, jo visam mūsu teiktajam un rakstītajam ir jābūt arī zinātniski pamatotam. Tāpat jau iepriekš pieminētās svešvalodas, īpaši angļu valodu, jo regulāri nākas piedalīties gan starptautiskos projektos, gan doties komandējumos un uzstāties starptautiskās konferencēs.

Kādas vēl ir iespējas vidusskolēniem gūt ieskatu par šo profesiju?

Iesaku izmantot Atvērto durvju dienu un arī Ēnu dienu. Tajās mēs iepazīstinām ar darba vidi, pienākumiem, paveikto.

Atalgojums jaunam speciālistam un jau pieredzējušam un atzītam profesionālim?

Konkrētus skaitļus nesaukšu, bet jaunam darbiniekam valsts pārvaldē tas ir mazāks. To nosaka valsts pārvaldes darba samaksas noteikumi un kritēriji. Līdz ar nostrādātajiem gadiem un pieredzi alga pieaug. Svarīgs ir arī ikgadējais darba novērtējums, kura ietvaros vadītājs novērtē darbinieka paveikto un sasniegto: tas var gan paaugstināt algu, gan arī samazināt. Lai uzlabotu prasmes, kas izpelnījušās kritiku, var apmeklēt kursus Valsts administrācijas skolā. Mums pienākas arī apmaksāts ikgadējais atvaļinājums un papildatvaļinājuma dienas (to skaitu nosaka ikgadēja darba novērtējuma rezultāts).