Vai vēlme kļūt par zootehniķi radās jau skolas solā?

Tas notika nejauši, jo pamatskolā man bija pavisam cits sapnis. Gribēju kļūt par izmeklētāju vai mājturības - rokdarbu skolotāju. Taču bija zināmi priekšnoteikumi, kas pavērsa uz to pusi, ko daru tagad. Mūsu dzimtā vairāki bijuši saistīti ar šo profesiju, arī mana māsa, mammas māsa un vecaistēvs savu laika periodu ir strādājuši šo arodu. Pēc pamatskolas absolvēšanas galu galā izvēlējos doties uz Laidzes lauksaimniecības tehnikumu, kur 90. gadu sākumā piedāvāja apgūt "lauku mājas saimnieces” arodu, tostarp mani interesējošos rokdarbus. Izrādījās, ka rokdarbi ir vien neliels papildinājums programmai, bet liels akcents tika likts uz lopkopību un dārzkopību. Sakrita tā, ka 1993. gadā, likvidējoties kolhoziem, Latvijā atjaunojās piensaimniecība un pārraudzības darbs. Vandzenes pagastā tika izsludinātas vakances piena pārraugiem, kuru pienākums bija apmeklēt individuālās fermas un mērīt piena kvalitāti. Pieteicos arī es, un tā neviļus sākās mans ceļš lopkopībā.

Vai pēc tam turpinājāt mācīties augstskolā?

Uzreiz ne. Apprecējos, piedzima dvīņu puikas.

Kad dēli 2001. gadā sāka mācīties 1. klasē, arī es sāku skolas gaitas – Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Lauksaimniecības fakultātes zootehnikas programmas neklātienes 1. kursā. Ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu. Šobrīd studēju doktorantūrā.

Kā ievirzījās jūsu darba gaitas?

Ar laiku liellopu piensaimniecība palika otrajā plāna, un šobrīd man vairs it tikai dažas saimniecības, kurās darbojos kā pārraugs.

Kā jūsu redzeslokā nonāca kazas?

Tas sākās 1998. gadā, kad vīrs uzdāvināja pirmās divas kazas. Sākumā tas bija tikai vaļasprieka līmenī, bet nu jau kazu ganāmpulks ir izaudzis liels. Iestājos Latvijas kazu audzētāju apvienībā, ar laiku kļuvu par speciālisti, 2006. gadā nodibinājām Kurzemē Latvijas kazkopības biedrību un kļuvu par tās vadītāju. Tā soli pa solim kazkopība kļuva par manu galveno darbības lauku. Vairāk esmu saistīta ar dzīvnieku vērtēšanu, audzēšanas programmu. Īsi sakot – ciltsdarbu. Tas visa cita starpā nozīmē meklēt un piedāvāt saimniecībām vaisliniekus, jo jebkurā lopu audzēšanas jomā ir svarīga kvalitatīvu un veselīgu pēcnācēju radīšana.

Tas nozīmē, ka šī specialitāte paver iespējas darboties dažādos virzienos?

Tie ir trīs virzieni: ģenētika, ēdināšana, selekcija.

Mācoties LLU zootehniķa specialitātē, nākas apgūt gana plašu zināšanu loku.

Diemžēl šobrīd pietrūkst vidus posma, kas savulaik bija apgūstams tehnikumā un sagatavoja  zootehniķus, kuri ieguva datus un vērtēja dzīvniekus. Viņus vadīja speciālists ar augstāko izglītību, kura uzdevums bija pieņemt lēmumus attiecībā uz ciltsdarbu. Šobrīd vērtētājs ir speciālists ar augstāko izglītību. Jāteic, ka mūsdienās zootehniķim bieži nākas veikt darbu šaurā jomā, reti var apvienot vairākas. Piemēram, es neesmu sen darbojusies dzīvnieku ēdināšanas standartu izstrādē, kas ir būtiska lopkopības sastāvdaļa, jo atsaucas uz piena produktu kvalitāti un apjomu, pēcnācējiem.

Varētu teikt, ka katrs zootehniķis atrod savu nišu.

Tā ir. Manā gadījumā tā ir kazkopība.

Divdesmit gadu laikā esmu apkopojusi plašu informāciju, izvērtēts tik daudz dzīvnieku, ka spēju diezgan ātri vien noteikt kazas izcelsmi.

Jo konkrētais āzis dod pēcnācējiem savas īpatnības. 

Cik pieprasīts ir zootehniķis Latvijas darba tirgū?

Valsts pārvaldes sistēma ir viena no iespējamām darbavietām, piemēram, Lauksaimniecības datu centrs, kur ir arī ciltsdarba nodaļa. Tāpat jebkurā šķirņu audzētāju organizācijā – tur, kur ir audzēšanas programma un ciltsdarbs. Privātajā sektorā arī ir darba iespējas. Ir saimniecības, kur jāpalīdz pareizas barības izveidē, vaislinieku atlasē. Lielākā saimniecībā, kāda ir “Tērvete”, ir vesela zootehniķu nodaļa, kā arī mākslīgās apsēklošanas stacijās (Siguldā, Jaunpilī un Latgalē). Daļa jauno zootehniķu strādā savu vecāku saimniecībās.

Taču, ja jāveido savs klientu loks, lai pierādītu savu kompetenci, tam būs vajadzīgs ilgāks laiks.

Jo jāņem vērā, ka saimniecību loks ir ierobežots. Un, protams, var darboties pētniecības jomā.

Vai ar šo izglītību var atrast darbu arī ārzemēs?

Ja Latvijā ienāk kāda ārzemju kompānija, kas piegādā lopbarību, ir iespējams, ka viņiem būs nepieciešami vietējie speciālisti – konsultanti. Savukārt ārzemēs mūsu profesionāļi varētu kļūt par fermu menedžeriem. Pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas man bija sadarbības piedāvājums no Somijas. Tā kā viņiem kazkopības ciltsdarbs ir maz attīstīts, viņus interesēja Latvijas pieredze, jo mēs ar savu audzēšanas programmu esam daudz priekšā ne tikai Somijai, bet arī Igaunijai, Lietuvai un Zviedrijai.

Kāda ir tipiska jūsu darbadiena?

Tas, pirmkārt, ir nenormēts darba laiks, jo neesmu neviena pakļautībā. Kopš pabeidzu tehnikumu, esmu pašnodarbinātā persona. Manas zināšanas un pieredze ir tas, kas piesaista klientus. Kā biedrības vadītājai man ir vēl papildu pienākumi. Man ir arī sava saimniecība. Tā ka darba apjoms ir liels. Un man ir savs mērķis, kuru esmu izvirzījusi, proti, atjaunot veco Latvijas kazu šķirni. Te tas āķis ir tajā, ka šis darbs nav atkarīgs tikai no manis. Ja cilvēki nevēlēsies šo šķirni atjaunot, mana uzstājība neko nelīdzēs. Iespējams, ja būtu ķērusies pie šā darba 90. gados, to būtu vieglāk īstenot, jo tad vēl bija saglabājies vairāk šīs šķirnes īpatņu.  Bet tad cilvēkiem bija vēlme gana eksperimentēt  - krustojot savstarpēji dažādas šķirnes – priecājās par raibiem kazlēniem. Bet diemžēl tas ir novedis pie šķirnes degradācijas. Šī problēma nav tikai mūsu valstī – tā ir ļoti izplatīta visā pasaulē.

Kā jūs raksturotu savu darba vidi?

Tā ir gan telpās, kad datorā apstrādāju datus vai iegūstu sev vajadzīgo informāciju, gan ārpus tām. No maija līdz septembrim, oktobrim liela daļa laika paiet apbraukājot saimniecības. Jo sertificēti kazu vērtētāji šobrīd esam tikai trīs, no tiem aktīvi praktizējam divi. Vai vajadzīgi vēl, grūti teikt. Frančiem ir tā, ja eksperts gada laikā nav izvērtējis 1000 dzīvnieku, tad viņam ir jāatjauno kvalifikācijas sertifikāts. Latvijā gadā šis skaitlis ir 200 līdz 250 kazu.

Lai uzturētu sevi “formā”, daudz mācos papildus, apmeklēju konferences gan Latvijā, gan arī ārzemēs, tāpat dodos pieredzes apmaiņas braucienos.

2018. gadā bijām Dānijā gūt zināšanas par Āfrikas tipa būru šķirni. Pluss bija arī tas, ka pērn pierunājām uz Latviju atbraukt pasaules mēroga ekspertu un trīs dienās izbraukājām Latviju krustu šķērsu. Tā bija laba pieredzes un izglītojoša skola, jo viņš ne tikai stāstīja, bet norādīja uz pieļautajām kļūdām. Jo viena lieta ir studēt literatūru, otra – pieredzējuša speciālista padomi.

Kādi ir veselībai kaitīgi faktori, ar ko nākas saskarties darbā?

Ziemā tās ir mitras telpas kūtīs. Var gadīties arī caurvējš. Jārēķinās arī ar to, ka strādājam ar dzīvniekiem, kas nav piesieti. Tāpēc cenšamies āžus turēt katru savā aizgaldā. Taču pat tad, ja dzīvnieks nav agresīvs, viņš savu teritoriju var aizstāvēt, tāpēc  ir jāpārzina dzīvnieka psiholoģija, uzvedība. Saskarsmē ar dzīvniekiem vienmēr jāpatur prātā darba drošības nosacījumi.

Vai jāstrādā arī ar instrumentiem, tehniku?

Ja tiek vērtēts dzīvnieks, vajadzīgs mērinstruments, lai nomērītu skausta augstumu, vai mērlente, lai noteiktu krūšu apkārtmēru. Ja gribētu piena datus iegūt, svarīgs ir pašas fermas aprīkojums. Ja slaukšana ir piena vadā, tad to dara ar milkometru, bet citur var būt vienkāršie elektroniskie svariņi. Piena paraudziņi tiek nosūtīti uz laboratoriju, kur tiek noteikti piena kvalitātes rādītāji (piena tauku saturs, olbaltumvielas), piena dziedzeru veselības stāvoklis, somatiskās šūnas. Tāpat zootehniķis lieto svarus dzīvnieku svēršanai.

Sadarbība ar kolēģiem ir būtiska?

Noteikti. Nevar ierauties tikai savā saimniecībā vai kazkopībā. Ir jāiedziļinās arī citu nozaru darbā, jāseko līdzi tur notiekošajam. Piemēram, aitkopībā un gaļas liellopu nozarēs. Ar to īpaša saskare ir tiem kazkopjiem, kuri audzē gaļas šķirnes kazas. Piena ražošanā kazkopjiem sadarbība ir ar liellopu nozares piena sektoru. Tas attiecas arī uz selekcijas darbu.

Kādas rakstura īpašības, prasmes un zināšanas nepieciešamas, lai labi veiktu darbu?

Raugoties no selekcijas un ciltsdarba rakursa,

vajadzīga pacietība, mērķtiecība, spēja plānot, stratēģiskā domāšana un spēja pielāgoties.

Jo, lai tuvotos mērķim, piemēram, panākt, lai manām kazām būtu Latvijas vietējās vecā tipa šķirnei tipiskais garais apmatojums, paies vairāki gadi. No 2016. gada to sākām, bet panākt rezultātu – 200 dzīvnieku ar šķirnei atbilstošiem parametriem - gribam sasniegt līdz 2028. gadam. Turklāt jābūt gataviem neparedzētiem pagriezieniem, tostarp likumdošanā.

Kas dod gandarījumu?

Ja izdodas sasniegt to, ko esi iecerējis.  Arī tas, ka manas darbības rezultātā cilvēki vairāk tiecas savā ganāmpulkā izkopt tīršķirnes dzīvniekus. Patīk, ka cilvēki aizraujas man līdzi, ieinteresējas par šo jomu par spīti grūtībām un smagam ikdienas darbam.

Vai šo profesiju izvēlas sievietes vai vīrieši?

Lielākoties sievietes. Lai gan mūsu kursā bija arī trīs puiši.

Kāpēc lielākoties sievietes? Šis nav fiziski smags darbs, bet emocionāli, mentāli un garīgi – gan.

Kam būtu vērts vairāk pievērst uzmanību jau skolas gados, ja vēlētos kļūt par zootehniķi?

Dabaszinības. Ja gribēs specializēties barības izstrādē, tad noder labas ķīmijas zināšanas. Arī fizikas un bioloģijas zināšanas noderēs. Valodu prasmes, lai var lasīt arī specializēto literatūru. Un neaprobežoties tikai ar angļu valodu. Kazkopībā vairākums profesionālās literatūras, kas attiecas uz Eiropu, ir tieši franču valodā.

Kā jaunieši var gūt ieskatu par šo nozari?

Es nodarbojos arī ar lauku tūrismu, tāpēc ir iespēja, iepriekš sazinoties ar mani, atbraukt uz vietas manā saimniecībā kā tūristam vai interesentam – gan ar siera gatavošanu, gan zootehniķa darbu esmu gatava iepazīstināt uz vietas. Ir arī ikgadējās Kazu dienas Vandzenē, uz kurām laipni aicināti visi interesenti.

Kāds ir zootehniķa atalgojums?

Ja būs liels ganāmpulks, varēs arī pelnīt. Ja tikai vaļasprieka līmenī, tad noteikti jādomā par kādu blakus nodarbošanos.