Vārds profesors visbiežāk saistās ar lektoru augstskolā un pētnieku. Kā pareizi jāsaprot profesija – profesors?

Profesors ir akadēmiskais amats, kurā var tikt ievēlēts. Profesorus var iedalīt divās grupās – asociētie profesori un profesori. Asociētais profesors, var teikt, ir profesora pirmais līmenis. Pagaidām esmu šajā – asociētā profesora līmenī. Ceru, ka pēc diviem gadiem varēšu kandidēt uz profesora amatu. Profesors var strādāt gan akadēmiskajā vidē, gan zinātnē.

Kas ir jāizdara, lai kļūtu par asociēto profesoru un vēlāk arī par profesoru?

Vispirms ir jāiegūst doktora grāds. Papildus tam regulāri ir jāveic zinātniskais darbs, jābūt publikācijām starptautiski atzītos zinātnisko rakstu krājumos, jāapmeklē zinātniskās konferences un jāuzstājas tajās ar prezentācijām par pētījumiem. Pētījumi jāveic atbilstoši tai jomai, kurā tiek docēti studiju kursi. Tā kā es docēju ekonomikas un statistikas jomā, mani pētījumi un publikācijas ir saistītas ar šīm tēmām.

Kāda bija jūsu pirmā karjeras izvēle? Diezin vai jau bērnībā zinājāt, ka būsiet profesore.

Pēc pamatskolas (tolaik 8. klases) absolvēšanas iestājos Rīgas Pedagoģiskajā skolā, kas bija Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas sākumposms. Jau tolaik mācības saistījās ar manu tā laika sapņu darbu – strādāt ar bērniem, tāpēc izmācījos par pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu – psihologu. Izglītību ieguvu četru gadu laikā, ko šobrīd varētu salīdzināt ar koledžas izglītību. Šajā profesijā nostrādāju apmēram trīs gadus – līdz pirmā bērna piedzimšanai.

Tagad jūsu darbs nav saistīts ar bērnudārzniekiem. Kāpēc mainījāt virzienu?

Tolaik Latvijā mainījās pilnīgi viss, ieskaitot ekonomisko situāciju. Izglītībā un tautsaimniecībā kopumā akcents tika likts uz ekonomistiem. Arī man tas šķita ļoti interesanti, turklāt tolaik atguvām vecātēva īpašumus un man šķita, ka ekonomista zināšanas lieti noderēs. Tāpēc pieņēmu lēmumu mācīties ekonomikas virzienā.

Kur jūs turpinājāt izglītību?

Mācījos Latvijas Universitātes (LU) Ekonomikas un vadības fakultātes bakalaura studiju programmā “Saimnieciskās darbības uzskaite, kontrole un analīze”. Tur ieguvu bakalaura grādu sociālajās zinātnēs. Vislabāk man patika finanšu analīze – domāju, ka sēdēšu bankā un analizēšu finanšu datus. Taču dzīve piespēlē dažādus variantus – jau strādājot Valsts ieņēmumu dienestā, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola mani uzaicināja lasīt lekcijas grāmatvedībā. Pēc bakalaura grāda iegūšanas iestājos LU maģistrantūrā, ko arī pabeidzu. Gan bakalaura, gan maģistra darbi bija par nodokļu auditu, un šis temats tajā laikā faktiski Latvijā nebija pētīts. Pēc tam uzreiz iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, tagad Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) doktorantūrā. LLU izvēlējos, jo, līdzīgi kā LU, tajā bija ekonomikas fakultāte, taču LLU, atšķirībā no LU, par studijām doktorantūrā nebija jāmaksā, jo tiku budžeta grupā.

Par ko bija doktora darba tēma?

Man bija ļoti interesants temats. Tobrīd strādāju Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā. Manos darba pienākumos ietilpa sabiedrisko pakalpojumu tarifu (finanšu) pārbaudes siltumam, ūdenim, kanalizācijai un atkritumu apsaimniekošanai. Līdz ar to doktora darbs bija cieši saistīts ar mana darba specifiku. Un atkal, doktora darba temats bija tāds, par kuru līdz tam Latvijā tāda līmeņa zinātniskie pētījumi nebija veikti.  Piebildīšu, ka pēc doktora grāda iegūšanas atkal iestājos maģistrantūrā – tikai šoreiz citā. Es biju iedomājusies, ka, lai pasniegtu ekonomiku modernāk un interesantāk, man nepieciešamas zināšanas sociotehnisko sistēmu modelēšanā – šo maģistra grādu ieguvu Vidzemes augstskolā, kur arī lasīju lekcijas studentiem. Man šķita ļoti interesanti modelēt, piemēram, kā mainīsies sociāli ekonomiskā situācija, ja tiks palielināta minimālā alga.

Jūs tikai mācījāties vai arī strādājāt?

Mācījos un strādāju vairākās darbavietās, paralēli pedagoģiskajam darbam Rīgas Pedagoģijas un izglītības zinātnes augstskolā septiņus gadus strādāju Valsts ieņēmumu dienestā. Lasīt lekcijas mani uzaicināja arī Vidzemes augstskola, jo tolaik dzīvoju Cēsīs. Vidzemes augstskolā lasīju kursus par sarežģītām ekonomiskām (piem., investīcijas) un grāmatvedības tēmām. Sākot lasīt lekcijas augstskolā, parasti visi sāk darbu kā asistenti, pēc tam nākamais līmenis ir lektors, tad docents. Par docentu var būt, ja ir doktora grāds. Pēc docenta var kļūt par jau pieminēto asociēto profesoru un vēlāk profesoru.

Rodas iespaids, ka profesora darbs ir nevis darbs, bet dzīvesveids, jo ir daudzpusīgas nodarbošanās, nepārtraukta tālākizglītošanās, līdzdalība pētījumos, zināšanu iegūšana un pārnese...

Tā tas ir! Es nevaru piecos aiztaisīt kabineta durvis, iet uz mājām un nedomāt par darbu.

Arī sestdienās un svētdienās ir jāatrod laiks lekciju sagatavošanai, jākomunicē ar studentiem, kuri raksta, nāk, jautā.

Jārunā arī ar maģistrantiem, kuri mācās vakaros no 18 līdz 21.50. Protams, rakstot doktora darbu, vienlaikus arī strādājot, pilnīgi viss tiek nolikts malā – laika nav nekam citam, jo doktora darbs prasa ļoti daudz laika un enerģijas.

Kā sākāt strādāt RTU?

Līdz ar to, ka pārcēlos dzīvot no Cēsīm uz Ķekavu, Vidzemes puse nebija vairs tik viegli sasniedzama, pavadītais ceļš uz darbu ikdienā prasīja pārāk daudz laika. Profesors Remigijs Počs, kurš tajā laikā bija  arī Inženierekonomikas un vadības fakultātes dekāns, mani uzaicināja uz RTU. Sāku lasīt lekcijas, bet jau drīz profesors sāka uzticēt arī citus pienākumus, un saku viņam lielu paldies, ka nodeva man arī administratīvā darba zināšanas un paralēli asociētā profesora darbam es šobrīd esmu trīs studiju programmu direktore un katedras vadītāja.

Vai jums pietiek laika ģimenei?

Es cenšos to atrast, jo līdztekus esošajiem darba pienākumiem divas reizes nedēļā nu jau otro gadu vakaros apmeklēju angļu valodas kursus, lai gramatiski pareizi un perfekti varētu sarunāties ar starptautiskajiem partneriem.

Man bieži jādodas komandējumos uz dažādu valstu augstskolām, kur nākas daudz komunicēt par esošo un nākotnes sadarbību, lai mūsu studenti varētu doties uz ārzemēm studiju apmaiņas programmās, praksēs utt., gan piedalos konferencēs, gan iesaistos dažādos starptautiskos projektos.

Tāpat arī pie mums universitātē ierodas starptautiskie partneri. Savā būtībā mana dzīve aizrit starptautiskā vidē, nemitīgā komunikācijas un izglītošanās procesā. Ja kādam šāda veida dzīve patīk, tad noteikti iesaku strādāt par profesoru.

Daudzi profesori brauc lasīt lekcijas uz ārvalstu universitātēm un ik pa brīdim atgriežas Latvijā. Daudz ir arī to, kuri uz ārzemēm brauc veikt zinātniskos pētījumus, jo daudzviet  ir pieejami ļoti dažādi finansējuma avoti, lai zinātnieki no dažādām valstīm satiktos un izpētītu kādu konkrētu jautājumu.

Vai profesors var būt arī introverts cilvēks, kurš labāk laiku pavada vienatnē?

Pavisam noteikti – mums ir arī tādi profesori, kuri neiesaistās administratīvajā vai akadēmiskajā darbā, bet tikai zinātnē. Zinātnei ir liels pienesums no profesoriem, kuri ir koncentrējušies savam pētījumam un it kā strādā vienatnē, bet tajā pašā laikā ik pa brīdim apmainoties ar pētījumiem, domām, idejām ar citiem zinātniekiem. Šāda tipa zinātnieki strādā bibliotēkās, laboratorijās vai citviet, sasniedz izcilus rezultātus, bet komunikācijā ar studentiem dažreiz mulst un nespēj jauniešiem aizraujoši izstāstīt sava veiktā pētījuma nianses.

Vai augstskolas saviem pasniedzējiem piedāvā apgūt papildu prasmes, piemēram, valodas, mārketingu, komunikāciju?

Protams, praktiski visās augstskolās ir plašs papildu izglītības kursu klāsts. Katrs pasniedzējs pats var izvēlēties, kādas zināšanas vajag uzlabot, papildināt, ko uzzināt no jauna.

Profesoram tāpat kā jebkuram citam profesionālim ir jāvēlas labi izdarīt savu darbu. Arī zobārstam, labojot zobu, ir jādomā par savu darbu un visu laiku jāmācās. Tāpat profesors visu laiku mācās pats un māca citus. Studenti ir ļoti vērīgi, viņi uzreiz pamana, ja pasniedzējs kaut ko nezina. Es uzskatu, ka visiem viss nav jāzina, un tas arī nav iespējams. Man patīk tas teiciens par gudrajiem: gudrs cilvēks saprot, cik patiesībā maz viņš zina. Tāpēc mēs visu laiku mācāmies.

RTU mācās arī ārvalstu studenti. Vai mācību laikā ir vērojamas atšķirības starp ārvalstu un vietējiem studentiem?

Jā, mēs redzam dažādus ārvalstu studentus – gan tos, kuri mācās par maksu, gan „Erasmus+” apmaiņas studentus. Abām šīm grupām ir atšķirīgi mērķi. „Erasmus+” studenti nāk ar ļoti konkrētiem mērķiem, lai paplašinātu un papildinātu jau apgūtās zināšanas. Savukārt tie, kuri iestājas par maksu, bieži skatās uz universitātes prestižu, iegūto grādu, valstisko piederību un izmaksām. Es uzskatu, ka ar katru studentu ir jārunā, lai saprastu viņa mērķi un iedotu to, ko viņš no mums gaida. Universitātes Latvijā ir pievilcīgas vairāku valstu jauniešiem, jo esam ES valsts. Pie mums mācās studenti no Indijas, Ukrainas, Kazahstānas un citu bijušo NVS valstu jaunieši. Mācības notiek gan tikai latviešu un angļu valodā. Iespējams, ka studējošo loks no bijušajām NVS valstīm būtu daudz lielāks, ja mums būtu atļauts mācīt arī krievu valodā. Šo nišu visu laiku aizpildīja Latvijas privātās augstskolas. Tomēr nu valsts un privātajām augstskolām noteiktas vienādas prasības, līdz ar to mācības krievu valodā vairs netiks realizētas.

Kādi ir jūsu mērķi tuvākajai desmitgadei?

Ceru, ka drīzumā iegūšu profesora statusu, taču par turpmāko man grūti spriest. Šī brīža aktualitāte ir studiju programmu akreditācija, kurā piedalīsies arī starptautiskie eksperti, kas ar kritisku aci vērtēs izglītības kvalitāti. Piebildīšu, ka trīs manis vadītās programmas tiek plānots veidot kā dubultā grāda programmas. Tas nozīmē, ka studējošie, kuri uzsāks mācības šajās programmās, varēs izvēlēties iespēju studēt arī RTU sadarbības universitātē ārzemēs. Un, absolvējot programmu, tiks saņemti divi diplomi – RTU un ārzemju augstskolas. Piemēram, paralēli iegūtajam grādam Latvijā viņi varēs iegūt bakalaura vai maģistra grādu Vācijā. Lai šo manu ieceri īstenotu, ir jāiegulda milzīgs darbs.

Par atalgojumu izglītībā tiek plaši diskutēts. Vai problēmas ir arī augstākajā līmenī?

Pastāv valsts noteikts atalgojums attiecīgajam līmenim – tie ir atšķirīgi asistentiem, lektoriem, docentiem, asociētajam profesoram un profesoram. Atalgojumā katrai no šīm pozīcijām vienā slodzē ir iekļautas noteiktas stundas gadā, kas jāvelta lekcijām, pētnieciskajam darbam, metodisko materiālu rakstīšanai u.c. Piemēram, viena mācību grāmata (kurai esam divas autores) kā mācību metodiskais materiāls pirms neilga laika tika izdota, bet tās ļoti ātri izpirka. Šobrīd nākamā vēl ir tapšanas stadijā. Jāsaka, ka daudz ir atkarīgs no paša cilvēka – ja ir specifiskas zināšanas un vēlme likt tās lietā, tad vienmēr iespējams papildu darbs un ienākumi. Svarīgi, lai zināšanu bagāža būtu tāda, ka citi ir gatavi par to maksāt.

Vai profesors var aiziet pensijā?

Var, bet reti kurš iet, ja vien nav pietiekami vesels, lai lasītu lekcijas, veltītu sevi zinātnei vai piedalītos projektos.

Vēl tad, kad es studēju, sapratu, ka būt profesoram ir ļoti labi – varēšu līdz sirmam vecumam strādāt ar studentiem.