Kāds bija jūsu ceļš līdz šai profesijai? Vai uzreiz pēc vidusskolas sākāt mācīties par surdotulku?

Esmu dzimusi nedzirdīgu vecāku ģimenē, un pusaudža gados ar mammu ik pa laikam apmeklējām kultūras namu Rītausma nedzirdīgiem cilvēkiem, tāpēc šo sabiedrības daļu pazinu diezgan labi. Taču, kad mani rosināja apgūt surdoltulka zinības, man par to nebija intereses. Ilgākus gadus šādu iespēju nopietni neapsvēru. Kad pirms desmit gadiem Latviju piemeklēja ekonomiskā krīze, sāku meklēt papildu darbu. Mamma kultūras namā Rītausma svinēja savu jubileju, un man tās laikā pienāca klāt cilvēks no Latvijas Nedzirdīgo savienības (LNS) un piedāvāja kļūt par surdotulku. Sākumā es noraidīju šādu priekšlikumu, taču pēc kāda pārdomu brīža tomēr piekritu. Vispirms strādāju par tulku izbraukumos tikai vakaros un brīvdienās, jo pamatdarbā biju citur. Pēc gada šādā režīmā man piedāvāja nākt strādāt birojā par surdotulku-operatori, un es piekritu.

Jums tas bija liels pluss, ka nebija viss jāsāk no nulles, jo jums jau bija zīmju valodas zināšanas?

Jā, biju tās apguvusi jau no bērnības. Tādus kā es dēvē par koda bērniem, proti, dzirdīgi bērni nedzirdīgiem vecākiem. Tā ir mana pirmā valoda, kas man ļāva sazināties ar vecākiem.

Un tomēr bez papildu mācīšanās profesionāli šo darbu nevar veikt?

Atnākot šeit strādāt, mana zīmju valoda bija vāja, jo ikdienā vairs nedzīvoju ar vecākiem un daudz kas jau bija piemirsies. Bet ar laiku tā uzlabojās. Turklāt mācījos arī Sociālās integrācijas valsts aģentūrā divgadīgajā surdotulku programmā un pēc tās pabeigšanas ieguvu pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības diplomu. Jāpiebilst, ka šīs profesijas apgūšanā tiek plānotas izmaiņas un iespējams to varēs apgūt arī citās mācību iestādēs.

Kas vēl bez zīmju valodas šajā programmā jāapgūst?

Psiholoģija un saskarsme, datorzinību pamati, ētika, latviešu valoda un svešvaloda. Un, protams, zīmju valoda dažādās jomās, piemēram, medicīnā, mājturībā, mākslā, automehānikā. Šīs valodas gramatika.

Vai nākas daudz patstāvīgi mācīties?

Kā jebkurā valodā - tajā ienāk jauni vārdi, un arī zīmju valoda nepārtraukti attīstās.

Jāņem vērā, ka ir gan latviešu, gan krievu, gan starptautiskās zīmes. Līdz ar angļu valodu ienāk dažādi slenga vārdi arī nedzirdīgo saziņā. Līdz ar to arī mums tie jāzina. Gluži kā dialektos ir atšķirības, tā arī zīmju valodā dažādos Latvijas novados ir atšķirības, un, piemēram, vārdu «ārsts» var attēlot ar citām zīmēm. Jāteic, ka pilnībā krievu valodu neprotu, taču saprasties varu, it īpaši, ja cilvēks zina arī kaut ko no latviešu zīmju valodas.

Vai ar šīm zināšanām varat strādāt arī ārzemēs?

Ja būtu perfektas angļu valodas zināšanas – tad jā. Man tādu nav, bet ir kolēģi, kas prot visas trīs valodas, un tos es saucu par universāliem. Viņi varētu strādāt arī aiz Latvijas robežām. Ir gan vēl viens mīnuss – ārzemēs nepieņem mūsu koledžā izsniegto diplomu. Tas nozīmē, ka nāktos mācīties surdotulka studiju programmu tajā valstī, kur vēlētos strādāt.

Kāda ir tipiska jūsu darbadiena?

Tā ir ļoti saspringta un intensīva. Klientu apkalpošana nozīmē arī sameklēt informāciju, sakomunicēt ar attiecīgajiem dienestiem un iestādēm. Šodien manā darba kārtībā ir bijusi „Tele2”, „TET”, namu pārvalde, poliklīnika, probācijas dienests, zemes dienests. Patiesībā tās vietas, ko ik pa laikam izmantojam mēs visi. Tikai ar tādu izņēmumu, ka esmu kā vidutājs starp klientu un iestādēm, kas, jāteic, ne vienmēr ir atsaucīgas, un man nākas skaidrot, piemēram, bankām, ka nedzirdīgais neignorēja telefona zvanu, bet viņš ne tikai nedzird, bet nespēj atbildēt. Tiesa, ir daļa nedzirdīgo, kuri spēj runāt.

Kā jūs uzmeklē tie, kam vajadzīga palīdzība?

Tie pamatā ir 1452 Latvijas Nedzirdīgo savienības biedri, kas noslēguši ar biedrību līgumu, jo bez tā viņi mūsu pakalpojumus, ko apmaksā valsts, nevar saņemt. Kopumā ir pieejamas 120 stundas gadā. Cilvēki pie mums vēršas dažādi: nāk uz vietas, sazinās ar mums Skype, ar īsziņām vai e-pastu un arī caur sociālajiem tīkliem. Datu aizsardzības likums mūs ir ļoti ierobežojis, tāpēc nereti nevaram apkalpot un sakārtot juridiskos jautājumus telefoniski. Līdz ar to mums nākas norīkot tulkus izbraukumam. Sarunājam tikšanās vietu un ejam uz iestādi kopā.

Jūs arī dodaties izbraukumos?

Nē, es strādāju tikai birojā no pulksten 8.30 līdz 17. Sniedzu informāciju uz vietas, bet manā pārziņā ir tulku darba grafiks, un tajā katram no viņiem nozīmēju datumu, laiku un vietu, kurā jādodas palīgā klientam. Informēju, cik iespējams, arī par to, kāda problēma būs jārisina. Nākas regulāri nosūtīt surdotulkus arī uz izglītības iestādēm.

Darbadiena ir ļoti intensīva, jo jautājumi ir dažādi un padoms jārod visās situācijās, jo tu zini, ka pats cilvēks ar tām galā nespēs tikt. Ik dienu apkalpoju 15 līdz 20 cilvēku.

Vai tomēr nav uzlabojusies kopējā sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?

Pa šiem sešiem gadiem, kopš strādāju šeit, sabiedrības attieksme ir mainījusies pozitīvā virzienā, jo tiek skaļāk runāts par viņu vajadzībām. Tikmēr iestāžu iekšējie kārtības noteikumi nav atvērti izmaiņām. Jo, ja lūdz poliklīnikā atsūtīt cilvēkam īsziņu, kad viņš var nākt pie ārsta uz vizīti, tad man jādzird atbilde, ka, lūk, poliklīnikā tā nav pieņemts darīt, jo esot tikai fiksētie telefoni.

Vai un kā sadarbojaties ar kolēģiem?

Man ir jāsadarbojas ar Rehabilitācijas centra sociālo rehabilitētāju un sociālo darbinieku, kā arī ar LNS sociālo darbinieku, vadību un tiešajiem kolēģiem.

Kādām īpašībām jāpiemīt, lai varētu šeit strādāt? Kādas prasmes ieteiktu jauniešiem attīstīt un kādiem mācību priekšmetiem lielāku uzmanību pievērst?

Iecietībai un pacietībai, labsirdībai, nosvērtībai, jābūt fleksiblam, jāspēj atrast risinājumu stresa situācijās. Jo jāņem vērā, ka te nāk cilvēki ar īpašām vajadzībām, ar kuriem jāprot rast kontaktu un palīdzēt. Sazinoties ar viņiem, jāvelta uzmanība pilnībā, nevar lūkoties pa malām vai domāt tajā brīdī par ko citu. Mums arī tiek prasīts apģērbā būt neuzkrītošam – bez spīdumiem un krāšņas bižutērijas –, lai nenovērstu cilvēka uzmanību. Ieteiktu jauniešiem jau skolas gados iesaistīties darbā ar šo sabiedrības daļu. Pamācīties zīmju valodu. Ir iespējams Ēnu dienā un Atvērto durvju dienās atnākt uz LNS un Rehabilitācijas centru un iepazīties ar darbu, ko mēs un mani kolēģi dara.

Kas jums sagādā lielāko gandarījumu?

Tas, ka cilvēks aiziet projām no biroja apmierināts, jo esi maksimāli sniedzis viņam palīdzību konkrēta jautājuma risināšanā.

Vai ir veselībai kaitīgi faktori, ar kuriem nākas saskarties šajā profesijā?

Stress, izdegšanas sindroms. Jo cilvēki bieži vien nesaprot, ka ne visu tulks spēj atrisināt. Klienti mēdz būt neiecietīgi, un tad situāciju risināt palīdz studijās iegūtās psiholoģijas zināšanas. Zināms pluss ir arī tas, ka nāku no nedzirdīgu vecāku ģimenes, un tas ļauj labāk saprast klientus, kas atšķiras no dzirdīgās vides.

Kāds ir pieprasījums pēc šīs profesijas? Kur vēl ir iespējams strādāt?

Pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums. Surdotulki ir nepieciešami gan izglītības iestādēs (Rīgas Raiņa vakara (maiņu) vidusskolā tiek nodrošinātas mācības ar surdotulka atbalstu), gan arī masu medijos, gan daudz kur citur.

Vakar, piemēram, surdotulks tika pieaicināts arī uz Saeimu, kur vajadzēja tulkot zīmju valodā runāto un otrādi.

Iespējams, ka tad, ja būtu vairāk surdotulku, vairāk nedzirdīgo iegūtu augstāko izglītību, jo patlaban augstskolās ir iespējams tikai daļai stundu nodrošināt valsts apmaksātu tulku.

Vai profesiju izvēlas vairāk sievietes vai vīrieši?

Pārsvarā tās ir sievietes. Arī šeit birojā patlaban esam tikai sievietes, un, kad mācījos koledžā, puišu mūsu kursā nebija. Tomēr tā gluži nav, ka nebūtu neviena surdotulka vīrieša, jo, cik atceros, citos kursos pa kādam bija. Zinu, ka šobrīd par surdotulku strādā pieci vīrieši, no kuriem trīs ir ieguvuši surdotulka diplomu. Kāpēc tik maz vīriešu to izvēlas, nemāku teikt.

Izaugsmes iespējas?

Ņemot vērā darba stāžu un izglītību, ir iespējams, izejot atestāciju, iegūt augstāku kategoriju (var gan arī samazināt, ja neatbildīs prasībām). Patlaban esmu iestājusies augstskolā sociālā darbinieka bakalaura programmā, kas ļauj cerēt, ka ar laiku iegūšu arī augstāko kategoriju. Jāpiebilst, ka – jo augstāka kategorija, jo lielāka arī darba samaksa.